Kad Olga stāsta, kas tik viņas 17. janvāra koncertā gaidāms, rodas iespaids, ka tajā iesaistīto cilvēku skaits neatpaliek pat no Lēdijas Gāgas koncertiem, kuru mašinēriju Olga tik ļoti apbrīno. "Koncertā man pārtaisa matus, tiek liktas aubes un sieti lakati, četras reizes mainu tērpus – zeķes, apakšsvārkus, tērpus, kurpes – tas viss notiek nenormālā ātrumā. Man ļoti patika Lēdijas Gāgas koncerts! Uz Mežaparku gan netiku – man bija savs. Es nekur netieku. TV rādīja, kā viņa tur zem skatuves nolaidās un visu mainīja. Ja man būtu tāda tehnika?!" saka Olga, kad satiekamies Alfas otrā stāva kafejnīcā.
Viņa joprojām ir pieprasīta, un darba netrūkst. "Kad tik daudz dari un strādā visu laiku ar mūziku, un dziedi, mājās negribi vairs neko – goda vārds! Tāpēc jau dzīvoju mežā. Jau 15 gadu. Kaimiņiem ir prasīts: vai tad Olga nav baigi skaļa? Nu nē. Viņi ne dzird, ne redz mani. Man vajag mieru un klusumu. Ļoti patīk iet uz teātriem. Galvenais, lai nedzied. Ar Skroderdienām Silmačos skaidrs – tur citādi nevar. Oņegins man patika ļoti!"
Tavā jaunajā albumā ir ne tikai tās Kalniņa dziesmas, ko pati savulaik esi dziedājusi.
Tas viss ir no Imantdienām. No 1985. gada, kad Imants Kalniņš dibināja Turaidas Rozes pirmo sastāvu, kurā vēl nebijām mēs ar Uģi Rozi. Mēra žurka, mēra kaķis ir no tā laika un nekur nav ierakstīta. Tāpat Valsis. Vēl ir daudz tādu dziesmu, kuras esmu dziedājusi Imantdienās. Mēs fiziski nevarējām ielikt diskā visu.
Dziesmu Rasa, mana sidrabrasa savulaik Margarita Vilcāne dziedāja.
Jā. Sen, sen, sen.
Raxtu raxti tagad ir Marta Kristāna Kalniņa jaunās grupas nosaukums.
Jā. Tā bija no pirmajām dziesmām, kuru Imants Kalniņš vienās Imantdienās mums uzrakstīja un mēs ar Turaidas Rozi spēlējām. Tad Marts dibināja Raxtu raxtus un paņēma arī tās Kalniņa tautiskās dziesmas, kuras es esmu dziedājusi. Arī Karsta mana jauna dziesma. Paulu taču arī dzied visādi sastāvi visādos veidos. Arī Jumja (Jumis – viena no Olgas grupām – U. R.) gabalus Autobuss debesīs ir dziedājis. Katrs savu artavu ieliek. Man ļoti gribējās ar kādu meiteni duetā dziedāt, un es uzskatu, ka tas ļoti veiksmīgi ir izdevies ar Zani Gudro. Nevis viņa fonā dzied, bet tā, ka viņa ir kopā ar mani. Arī Jānis Miltiņš ir jauns un Samts Viesturs – jaunieši, ar kuriem kopā es uzstājos. Visi ir galvenie. Es māku ar jauniešiem sadzīvot – es pieprasu, bet arī dodu.
Buramdziesmu projektu radījām pie manis Bukultos verandā, pēc tam pie Gata Gaujenieka ātri ierakstījām, jo zinājām visu, ko gribam. Man patīk, ka jaunieši citādi to Kalniņu… Iedomājies, mums tomēr ir gandrīz trīsdesmit gadu starpība! Tas man tā ļoti patika, un esmu gandarīta, ka man atkal ir albums. Jānis ir vecā Miltiņa (Arnis Miltiņs – U. R.) puika – viņš ir ļoti labs. Tagad apprecējies ar Ievu Sutugovu, kura sāka dziedāt Olgas disenītē, kad viņai bija četri vai pieci gadi.
Olgas disenīšu bijušos dalībniekus satiec uz katra soļa?
Jā, tie taču kopā bija 15 gadi. Kādreiz, kad esmu, piemēram, kādā pasākumā Valmierā, pa ceļam ieeju Multiklubā, ko savulaik ar Grāvi un Krēslu taisījām. Pienāk jaunieši, kuriem tagad divdesmit viens, un saka: oi, mēs jūsu disenītē piedalījāmies, vai var selfiju uztaisīt? Šomase, Sutugova, Linda Leen, Aisha, Samanta Tīna, Puzikovs, Dukuri – visa tā plejāde ir gājusi cauri Olgas disenītei, jo man tas bija pirmais konkurss, kurā bērniem vajadzēja dziedāt pa īstam. Man viss video ir safilmēts ar to lielo kameru, ko Sopotas festivālā uzdāvināja 1992. gadā. Nedabūju Grand Prix kā Mielavs gadu iepriekš, bet pirmo vietu – naudu un kameru. Dziedāju tur Dzīve ir viena un Ziemeļvēju. Poļi mani sauca par pani Rajevsku – viņiem tā patika!
Vecākiem vienmēr jāskatās, kas bērniem patīk, nevis jācenšas caur viņiem realizēt savas nepiepildītās vēlmes. Ar ko man viss sākās? Skolā Kaibalā bija atskaņotājs, un man bija galvenais, ka arī mājās tas būtu. Lūdzu mammai, lai viņa sakrāj un nopērk, ka darīšu visu, ko vajadzēs, lai tikai tas būtu, jo man neko citu nevajadzēja. Nopirka Rigondu, un tad mēs ar brāli to nolikām pie loga un gājām ārā klausīties, cik tālu skan.
Kāds čalis man veda no Rīgas krievu žurnālus, kur bija tās zilās, mīkstās platītes – virsū ar krievu burtiem bija rakstīts: "Vokaļno-instrumentaļnij ansambļ Kridens", "Bitlz", "Rolling Stounz". Katru dienu skrēju no skolas septiņus kilometrus līdz mājām, lai tikai ātrāk uzliktu plati un klausītos. Iedomājies, kāds ārprāts, ja tā padomā? Tad arī to visu samācījos no galvas. Tā laikam veidojas visa tā mūzikas mīlestība, kad tas tevi parauj, sirds sāk pukstēt un tu, mazs būdams, saproti, kas ir tavs saldais ēdiens jeb svētlaime. Atceries, kādā Creedence dziesmā bija tā vieta, kurā iebļaujas tā riktīgi? Tas ķērciens likās tik kruts, salīdzinot ar visiem tiem jocīgajiem dziedātājiem, ko pa televizoru rādīja.
Eolika tagad vēl uzstājas?
Jā, 14. februārī būs Rīgā. Tas būs cits stāsts, un Boriss arī spēlēs – baigi labi. Tieši viņš ļoti grib spēlēt. Būs dzīvais pavadošais sastāvs un Keksu pūtēji. Boriss Rezņiks izdos nošu grāmatu ar savām dziesmām.
Es ar Borisu daudz strādāju studijā, arī visus šos gadus esam uzstājušies, gan bez Viktora, kurš veido solokarjeru. Viņš aizgāja, kad es uzstāju, ka nekādu ārzemju dziesmu, piemēram, The Rolling Stones, latviešu valodā nebūs, jo Borisam ir tik daudz labu dziesmu vēl bez hitiem, ko likt klāt programmai. Arī ABBA dziesmas mums ir iestudētas, bet angliski. Tagad Eolikā dzied Edgars Krūmiņš – tas mazais no Alūksnes. Kad korporatīvie pasākumi – cilvēkiem vajag dziesmas, nevis to sastāvu. Turaidas Rozi uz saviem pasākumiem aicina grāmatveži, dakteri, bibliotekāri, skolotāji, zinātnieki, datoriķi… Celtnieki, pārdevēji vai frizieri nekad neaicinās. Katras profesijas pārstāvjiem ir sava mūzika.
Brīvdienas vispār sanāk?
Protams! Piemēram, 7. janvāris, kad man ir dzimšanas diena. Bļāviens – 53 gadi! Ilonai (otra Eolikas dziedātāja Ilona Stepanova – U. R.) arī tikko bija dzimšanas diena. Viņa saka: tu, salīdzinot ar mani, vēl sīkā, bet man jau vispār… Es saku: Stjopa, tu ko? Viņa tikai četrus gadus vecāka.
Skaisti novecot arī var – pērn biju uz Blondie un Petijas Smitas koncertiem – brīnišķīgi! Mariannai Feitfulai dziesmas raksta labākie mūsdienu autori.
Ļoti labi. Man patīk. Citreiz kāds pasaka: tev jālaiž tie jaunie! Es taču nevienu aiz rokām neturu. Ejiet dziediet, ja jūs to varat! Es pati ar jauniešiem dziedu un spēlēju uz vienas skatuves. Zigmars Liepiņš man savā 60 gadu dzimšanas dienas koncertā teica: tie jaunie nāk un iet, bet mēs ar tevi, Olga, visu laiku tā fonā. Es tā ierēcu! Zvaigzne uzlec un pēc laika dziest, visi gaida nākamo, bet mēs fonā paliekam. Arī Igo, Jumprava un Pērkons. Tādi foni. Atkal tā Rajecka! Nu ko es varu darīt? Es pagājušogad apprecējos. TVnet aptaujā esmu Gada līgava. Kas tur slikts? Katrai 52 gados novēlu būt Gada līgavai. Kolosāli! 20 gados mēs visas bijām skaistas un kolosālas līgavas un nez kas. Es vēl maratonu taisos noskriet, bet vēl nav sanācis – visu laiku kaut kādi pasākumi, koncerti.
Visus 42 kilometrus?
Nē, es sieviešu maziņo. Jāsāk pavasarī trenēties, un noskriešu. A ko ne? Galvenais ir griba. Pa saviem Bukultiem varu skriet pusotru kilometru līdz veikalam – tas nekas nav. Es vienmēr saku: jādzīvo ir tagad un drusku jādomā par rītdienu. Vakardienā tu vairs nedzīvosi – tā ir pagājusi. Tu vari atmiņās veldzēties, padomāt par to, kas bijis superīgs tavā dzīvē, lai tev ir kaut kādas emocijas par piedzīvoto. Protams, šodien darāmais ir jāizdara, un to nevar atlikt uz rītdienu. Ja mēs šodien sarunājām satikties, tad sarunājām. Man patīk dzīvot – man ir kaifs.
Varu ierēkt par daudz ko – humora izjūta man ir normāla. Prieks, ka meita man ir forša – viņai patīk mūzika. Tāpat kā es pārzināju 80. gadu izpildītājus, viņa tagad visu pārzina – mani pamāca, parāda, tāpēc neesmu galīgi atpalikusi. Viņa taisa dokumentālās filmas. Mediņos beidza džeza klasi – klavieres un vokālu –, tagad mācās audiovizuālos medijus un grib kļūt par mūzikas raidījumu režisori televīzijā. Mums taču vairs nav muzikālo raidījumu ar intervijām, kur tiktu parādīts mūzikas tapšanas process. Tikai šlāgeraptaujas un dzintara dziesmas. Tāda sajūta, ka viss tiek kultivēts, lai tiktu iznīcināta mūzika, ko spēlē cilvēki, kuri pa īstam māk kaut ko darīt. Motivēts uz tādu vienkāršo – činčidrilka, un viss notiek. Teksti tādi pa vienkāršo – lētums: krūze apgāzās, mīlestība izlija, aizpeldēja jūriņā. Tajā pašā laikā Jumpravai, Pērkonam un Menuetam visi koncerti pilni.
Uz Auroru arī bija pārbāzts.
Zinu. Tas tāpēc, ka nekā laba vairs nav.
Ritvars aizpagājušogad neticēja, ka viņa mūziku kāds atceras un tā joprojām vajadzīga. Pērn novembrī viņš par to pārliecinājās.
Koncertā nebiju, jo atkal nebija laika, taču parunājāmies ar Ritvaru – viņš galīgi nav mainījies. Intelektu nenodzersi – ja tas ir, tad ir. Ja nav, tad nekad nebūs. Viņš bija baigi priecīgs par mani, ka mēs vēl vecie dzīvojam. Nu, protams! Dzīve tik ātri paskrējusi – ārprāts! Tikko ar Dižkaču vēl tusējām, kad es Mariju gaidīju, un paskaties – viņai jau 23 gadi. Toreiz likās, ka mēs nekad nekļūsim veci. Būsim jauni visu mūžu, mēs jau arī esam. Mati ir, Patmalnieces adīta cepure ir – var staigāt.
Izskatās, ka tev 30 gadu garumā viss ir noticis pats no sevis.
Trīsdesmit piecu. Man nav kauns par to, ko daru, – es nekad neesmu izdevusi albumu katru gadu tikai vienas populāras dziesmas dēļ. Tikko ar Normundu Rutuli runājām Radio SWH, viņš teica: "Olga, tev ir paveicies dzīvē, ka tev ir plates." Viņam arī tā griboties plati! Man ir veselas trīs – viena Eolikai, viena Jumim un manējā – Tev un man. Kādreiz ar Eoliku braucām uz ārzemēm, un es vienmēr nopirku plates. Oriģinālās – un man nebija žēl naudas. Zini, ko es paklausos kādreiz? Atceries, bija Liepājas dzintars? Un 1987. gadā iznāca plate.
Protams. Dzelteno pastnieku Milžu cīņa, Pērkona Būvlaukuma romance, No naktssargu būšanām…
Jā, no tās es vispār raudu uzreiz!
Un Ivo Fomina Romance ar Neptūnu.
Jā, tā ir labākā, kas viņam ir. Tagad, kad Latvijas Radio 2 pārraida manus koncertus, es vienmēr palūdzu, lai ieraksta. Man nav kauns – es tā dziedu, tāda es esmu, kādam patīk, kādam nepatīk. Pašai man ļoti patīk neparedzami cilvēki, izpildītāji, grupas. Citreiz man patīk džezs un simfonijas – tādas, ko es nezinu, jo tās ir neparedzamas. No rokmūzikas vēstures man patīk Deivids Bovijs un Queen – tie paši par sevi. Viena no elku grupām no 70. gadiem man ir T.Rex – tā man saistās ar brīvību, man ļoti patika, kā Marks Bolans sevi pasniedza, kā izskatījās.
Turklāt viņš tā arī palika septiņdesmitajos.
Un nekļuva par bezgaumīgu disko, jo uz beigām jau aizgāja uz to pusi. Protams, Guns’N’Roses man ir viena no mīļākajām grupām, bet ne jau tagad. Cik Aksels bija kolosāls! Es biju nenormāla viņa fane, staigāju visur ar to lakatu ap galvu. Viss tieši tā, kā viņam – tie garie blondie mati un sarkanais lakats ap galvu. Vēl uzstājos Doma laukumā tāda. Arī tagad, kad bija Izklausies redzēts, es tēloju Akselu. Kur es vēl tā skriešu šortiņos un ķērkšu Knockin’ on Heaven’s Door? Savā koncertā?!
Grāmata tev ir, mūzikls bija, Kalniņa Buramdziesmas nodziedātas, tautas dejas nodejotas. Kādi vēl grandiozi plāni nākotnē?
Es nezinu, ko tālāk darīšu, – pašlaik droši zinu, ka man būs koncerts 17. janvārī. Man ir prieks, ka Jānis Purviņš ar lieliem panākumiem ir izveidojis deju Sidrabrasa deju kolektīvam Līgo, jo viņam ļoti patika, tieši kā es to dziedu, nevis kāds cits. Ceru, ka būs arī deju svētkos. Es zinu, ka deju kolektīvs Zelta sietiņš ir izveidojis Bišu koku kā deju, ko mēs dziedam kopā ar Laimas muzykantiem. Gints Baumanis ar Rotaļu XO ir izveidojis Krūga Madaļeņas deju, ko es dziedu. Bija vērts nodziedāt šīs buramdziesmas, uztaisīt koncertu, lai pavelkas arī kaut kas tāds, kā man dzīvē vēl nav bijis. Lūk, Valdis Atāls arī man tikko uzrakstīja dziesmu.
Citi var dziedāt mūsu un ārzemju kaverversijas. Tas ir šausmīgi, ka sava repertuāra nav. Zini, kāpēc nav? Dziedātāji paši nezina, ko grib, un mētājas. Par grupām Manta, The Sound Poets, Instrumenti, tāpat par Lindu Leen viss skaidrs – tas, ko viņi dara, var patikt vai nepatikt – tāpat kā es –, taču viņi dara savu lietu. Ceru, ka viņi darīs to un nesamainīsies sīknaudā kā savā laikā nelaiķa Mārtiņš Freimanis ar Tumsu, kas man kā rokgrupa sākumā ļoti patika. Citi sāk ar deju mūziku – baigi labi sanāk, bet pēkšņi pārmetas un sāk dziedāt tādas dziesmas, kas varbūt piestāvētu manā vecumā. Šī meitene uz skatuves grib man kaut ko stāstīt, bet es nesaprotu, ko man stāsta, jo tas, ko viņa dzied, neatbilst viņas vecumam. Viņai vajag spīdīgā kleitā maukt – dejot, skriet pa skatuvi, nevis stāvēt un dziedāt kaut ko nesaprotamu. Daudzi ļoti vēlas patikt visiem, bet visiem tu nekad nepatiksi. Tev ir jābūt saviem faniem, kuri zina, vai tur būs smagais roks vai maijpuķītes. Labi, es arī Eolikā dziedu un Dāmu popā, taču tad ir tā, ka – ja tas ir Eolikas, tad Eolikas koncerts.
Svētku dienu pēc Lielās zives nedziedāsi?
Nē! Katrā koncertā ir savas lietas. Turaidas Rozei savas, Dāmu popam tāpat. Paula koncertā es taču nedziedāšu Imantu Kalniņu. Pauls man pagājušogad baigi labos vārdus pateica, kad man tas izlases albums nāca ārā: viņš ļoti novērtē to, ka dziedu Imantu Kalniņu. Es domāju, ka man Imanta mūzika sirdij tik tuva, jo man patīk tikai tas, kas ir grūts, – tur ir 150 tēmu dziesmā, kuras jāiemācās. Es parasti mācos pēc tēmas, un tad es zinu, kas man jādzied tālāk. Viņam visa mūzika ir uzbūvēta tā, ka balss ir viens no instrumentiem. Ja ir otrā balss, tā jau ir cits instruments, kas – tāpat kā ģitāra, bass un taustiņi – katrs dara savu darbu. Citreiz ir tā, ka pilnīgi citā tonalitātē tas viss dziesmā nonāk. Tas ir fenomens, ar to es cīnos un mācos, jo esmu tikai Mediņa Mūzikas skolā divus kursus beigusi, kad man bija 20–21 gads, – es nevarēju skolu beigt, jo nebija laika. Bija Eolika, un man viss bija jāapgūst pašmācības ceļā.
Ar Paulu tev, cik atceros, saistība bijusi vienīgi Eolikā, kad dziedājāt Paula veco un jauno dziesmu popuriju.
Jā, tas viņam ļoti patika. Tāpēc viņš piedalījās Eolikas jubilejas koncertā.
Visbriesmīgākais laikam ir, ka cilvēki visu mūžu dara to, kas riebjas.
Jā, taču vēlas darīt to, kas patīk. Arī dziedātājas, esmu lasījusi, – grib roku dziedāt, bet dominē šlāgeris, ar ko uzreiz var nopelnīt. Tas nav pareizi.
Tas pats ir ar reklāmu – cilvēki, kuri raksta tekstus un mūziku, veido dizainu, sāk ar to labi pelnīt un ārā no tā vairs netiek, kad dzīvoklis centrā un mašīna uz līzinga.
Tu zini, ka paēdis mākslinieks vairs nav mākslinieks? Vajag badu.
Egīls Zirnis arī saka: paēdis dzejnieks vairs nav nekāds dzejnieks.
Vajag bišķiņ badu – tu nevari dzīvot pārpilnībā, un viss baigi forši. Es zinu daudz tādu dziedātāju, tipa māksliniekus, kuri saka: jā, bet man vajag, lai komforts apkārt un lai man ir viss, lai es varētu radīt. Nav tā. Kad tev būs viss apkārt, tev nevajadzēs neko radīt, arī nekas tev neatskries. Tev nebūs ideju.
Bet ja dzīve tā iekārtojusies, ka ir tas komforts? Jācenšas to badu dabūt kaut kā mākslīgi?
Nē, nē! Ideju bads īstenībā ir visbriesmīgākais.
Citi brauc uz Indiju.
Nuja, re, kā Linda Leen tagad aizbrauca uz Izraēlu. Daudzi uz Indiju brauc kaut ko meklēt. Es tepat Latvijā mežā visu atrodu.
Olga Rajecka
Koncerts Buramdziesmas
Koncertzālē Rīga 17.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–20
J.R.
Bambaks