Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Operas varones vairāk atgādina sieviešu karikatūras, nevis īstas sievietes. Intervija ar dziedātāju Natāliju Desē

30. augustā Dzintaru koncertzālē ar Mišela Legrāna mūzikas programmu uzstāsies leģendārā franču dziedātāja Natālija Desē, kura aicinās lidojumā no Parīzes uz Rošforu caur Šerbūru vai Ņujorku

Pirms deviņiem gadiem Natālija Desē noslēdza operdziedātājas karjeru un atrada piepildījumu citos žanros – viņa izpilda kamermūziku, džezu un šansonu, spēlē mūziklos un drāmas teātrī. Mākslinieces programmā Apburošais Legrāns, ko 30. augustā dzirdēsim Dzintaru koncertzālē, ir iekļautas franču kinomūzikas un džeza granda Mišela Legrāna (1932–2019) skaistākās melodijas. Natālija Desē uzstāsies kontrabasista Pjēra Busagē kvarteta pavadījumā. Runājot par Natāliju Desē un viņas sasniegumiem opermākslā, droši var lietot viskrāšņākos epitetus – tas nebūs pārspīlēti. Viņa ir operas dieviete, viena no talantīgākajām dziedātājām un aktrisēm. Šādu personību operas pasaulē ļoti pietrūkst – tādu dīvu kā Natālija Desē vairs nav un nebūs.    

Traģiska un komiska 

Natālija Desē ir dzimusi 1965. gadā Lionā un augusi Bordo. Sākotnēji viņa sapņoja kļūt par dejotāju, vēlāk sāka apgūt aktierspēli un dziedāšanu Bordo konservatorijā. Pēc studiju beigšanas Natālija pievienojās Tulūzas Kapitolija teātra korim. Atzinību viņa guva 1992. gadā, kad atveidoja Olimpiju režisora Romāna Polaņska iestudētajos Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstos Parīzes Bastīlijas operā. Natālija Desē ir žilbinājusi tādās koloratūrsoprāna partijās kā Nakts karaliene Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautā, Cerbineta Riharda Štrausa Ariadnē Naksā un Lakmē Leo Deliba operā. Katrā lomā, ko māksliniece jebkad ir dziedājusi, viņa ir spējusi atrast patiesību, sirsnību un dziļu emocionālo piepildījumu. Ne sev, ne publikai viņa nekad nav ļāvusi aizmirst, ka opera ir teātris, kas pārsteidz un aizrauj elpu.    

Natālija Desē brīvi ceļo dažādu laikmetu mūzikā, un viņas sniegums ir iemūžināts vairākos desmitos ierakstu. Viņas aktīvās operdziedātājas karjeras posms sakrita ar ierakstu industrijas zelta periodu, un klausītāji par to var tikai priecāties – Natālijas Desē balss vienmēr būs kopā ar mums. Viņa ir dziedājusi un ierakstījusi garīgo mūziku, baroka laikmeta meistardarbus un kamermūziku – paklausieties, kā viņa dzied Kloda Debisī dziesmas! Natālija Desē ir mirdzējusi uz visām prestižākajām skatuvēm – Parīzes operā, Elizejas lauku teātrī un Šatlē teātrī, Vīnes Valsts operā un Theater an der Wien, Londonas Karaliskajā operā, Milānas Teatro alla Scala, Barselonas Gran Teatre del Liceu, Ženēvas Lielajā teātrī, Lionas operā, Ņujorkas Metropoles operā, Čikāgas Liriskajā operā, Santafē un Sanfrancisko operā, kā arī Zalcburgas un Ēksanprovansas festivālā. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, nopelnu un balvu viņai ir daudz, taču pati Natālija Desē nekad nav dzinusies pēc statusa un slavas. 

Skatītāji, kuri ir redzējuši mākslinieci uz skatuves, nekad neaizmirsīs viņas sniegumu bel canto repertuārā (titulvarone Gaetāno Doniceti operā Lučija di Lammermūra, Marija Doniceti Pulka meitā, Amīna Vinčenco Bellīni Somnambulā), viņas Manonu un Džuljetu Žila Masnē operās, Ofēliju Ambruāza Tomā Hamletā, Kleopatru Georga Frīdriha Hendeļa Jūlijā Cēzarā un Morganu Hendeļa Alčīnā, Violetu Džuzepes Verdi Traviatā, Eiridiki Žaka Ofenbaha Orfejā pazemē un Melizandi Kloda Debisī operā. "Marijas lomā Pulka meitā neviena cita dziedātāja nav bijusi smieklīgāka par Natāliju Desē. Tajā pašā laikā ir grūti iedomāties, ka kāds cits soprāns pēc Marijas Kallasas varētu būt dramatiskāks Lučijas lomā un hipnotiskāks Amīnas lomā. Gan traģēdijā, gan komēdijā Natālija Desē uz mūsu skatuves ir bijusi nepārspējama," teicis Ņujorkas Metropoles operas direktors Pīters Gelbs.   

Dzīve pēc operas

Savu karjeru opermākslā franču prīma noslēdza četrdesmit astoņu gadu vecumā – 2013. gada 15. oktobrī viņa atvadījās no operas teātra skatuves Žila Masnē Manonas izrādē. Tas notika tajā pašā teātrī, kur Natālija Desē sāka savas profesionālās gaitas, – Tulūzas Kapitolija teātrī. Māksliniece bija godīga gan pret sevi, gan pret publiku: viņa vēl varētu dziedāt operu, taču saprata, ka nav vērts to darīt, – varones joprojām ir gados jaunas, bet Natālija Desē vairs nejuta, ka var ticami tās atveidot, un vairs nebija iekšēja pamatojuma to darīt. Tāda ir viņas balss (soprano leggero) specifika – gadiem ejot, balss nav kļuvusi tumšāka vai dziļāka, un visas lomas, kas atbilst šim soprāna tipam, jau ir nodziedātas. "Tā neesmu es, kas atstāj operu, tā ir opera, kas atstāj mani," 2013. gadā uzsvēra Natālija Desē.

Dziedātājai allaž ir bijis plašs interešu loks – viņu saista ne tikai klasika, bet arī džezs, estrāde, šansons un mūzikls. 2008. gadā viņa sāka veidot savu pirmo populārās mūzikas programmu kopā ar komponistu Mišelu Legrānu – tā tika pirmatskaņota 2009. gadā Tulūzas Nacionālajā teātrī. Kad teātra vadītājs – dziedātājas domubiedrs režisors Lorāns Pelī – piedāvāja viņai carte blanche, Natālija Desē uzreiz iedomājās, ka vēlētos dziedāt Mišela Legrāna dziesmas, kuras mīl kopš agras bērnības. Lorāna Pelī iestudētajā koncertuzvedumā līdzās Natālijai Desē uz skatuves bija vēl četri aktieri, pianists Tjerī Bulanžē un bigbends. Dziedātāja un komponists sadraudzējās, un 2013. gadā tika izdots viņu kopīgi radītais albums Entre elle et lui. Natālija Desē un Mišels Legrāns devās pasaules turnejā, kurā sniedza sešdesmit koncertu.    

"Dziedot kopā ar Mišelu Legrānu, atkal jūtos kā sešu gadu vecumā. Mēs abi esam kā bērni, kuri spēlē Žaka Demī filmās un burzās kopā ar Bārbru Streizandi un Klodu Nugaro... Mišels man ir devis spārnus, un kopā ar viņu es varu lidot no Parīzes uz Rošforu caur Šerbūru vai Ņujorku," albuma Entre elle et lui bukletā raksta Natālija Desē. Ierakstā ir iemūžinātas Mišela Legrāna melodijas no Žaka Demī filmām Šerbūras lietussargi (1964), Rošforas meitenes (1967) un Ēzeļa āda (1970) un dziesmas no ASV uzņemtajām filmām – tās dzirdēsim arī koncertā Jūrmalā.  

"Šis eņģelis ir nolaidies no planētas ar nosaukumu Talants. Natālija Desē piepilda manu mūziku ar tādu prieku, smeldzi, vieglumu, izmisumu, smiekliem un asarām, ka šīs dziesmas izklausās kā no jauna radītas. Tās iegūst jaunu dzīvi, un esmu pārlaimīgs, kad uzstājos kopā ar Natāliju Desē," savu skatuves partneri raksturojis Mišels Legrāns.

Pēc operas karjeras beigām Natālija Desē Parīzes Šatlē teātrī dziedāja Mišela Legrāna mūziklā Šerbūras lietussargi. Komponista un dziedātājas sadarbības turpinājumā 2017. gadā tika izdots albums Between Yesterday and Tomorrow – to dēvē gan par dziesmu ciklu, gan par oratoriju balsij un simfoniskajam orķestrim. Ciklu veido piecpadsmit dziesmu un pieci instrumentālie skaņdarbi. Tajā ir jūtama Franča Šūberta Ziemas ceļa, Gustava Mālera Dziesmas par zemi, kā arī džeza, blūza un mūzikas teātra ietekme. Darbs aptver sievietes dzīves ciklu no piedzimšanas līdz nāvei. XX gadsimta 60. gadu beigās šī oratorija, kuru Mišels Legrāns rakstījis ar Alana un Merilinas Bergmanu vārdiem, bija paredzēta Bārbrai Streizandei, taču projekts pilnībā tā arī netika īstenots. Kad Natālija Desē to uzzināja, viņa pārliecināja Mišelu Legrānu pabeigt šo ciklu, un autors labprāt piekrita, speciāli viņai tika komponētas dažas jaunas cikla dziesmas.   

Mišels Legrāns Rīgā ir uzstājies vairākkārt, pēdējo reizi – 2018. gada vasarā, pusgadu pirms nāves. Pirms astoņiem gadiem kamermūzikas programmā Lielajā ģildē dzirdējām Natālijas Desē dzīvesbiedru – izteiksmīgo franču basbaritonu Lorānu Nauri. Savukārt pati Natālija Desē Latvijā dziedās pirmo reizi. Neilgi pirms gaidāmā koncerta viņa sniedza telefoninterviju KDi.

30. augustā Jūrmalā mēs jūs dzirdēsim Mišela Legrāna mūzikas programmā. Ar ko tā ir īpaša jums pašai?

Mani ļoti interesē, vai cilvēki Latvijā zina šo mūziku. Ja viņi to ir dzirdējuši, viņi noteikti atpazīs dziesmu nosaukumus un melodijas. Dažas no tām ir ļoti populāras, savukārt citas ir mazāk pazīstamas pat frančiem. Tā ir mūzika, kuru es ļoti mīlu un ar kuru vēlos dalīties ar klausītājiem. Man tiešām būs interesanti uzzināt, vai Latvijā šī mūzika ir pazīstama. 

Tā noteikti ir pazīstama, jo visiem patīk Šerbūras lietussargi un Katrīna Denēva! 

Jā, bet vai bez melodijām no Šerbūras lietussargiem klausītāji zina arī citas kompozīcijas,  piemēram, no komēdijām Rošforas meitenes un Ēzeļa āda? Es par to nebūtu tik pārliecināta. Tās visas ir filmas ar Katrīnu Denēvu, taču Ēzeļa āda ir izteikti francisks darbs. Un vai publika zina Mišela Legrāna dziesmas no amerikāņu filmām, piemēram, What Are You Doing the Rest of Your Life? no Laimīgajām beigām (1969) un The Summer Knows no Vasaras ’42 (1971). 

Man ir ļoti paveicies, jo 2013. gada oktobrī divus vakarus pēc kārtas apmeklēju jūsu koncertus ar Mišelu Legrānu Parīzes koncertzālē Olympia. Kādas atmiņas jums ir saglabājušās par šiem vakariem?

Tie bija mūsu paši pirmie kopīgie koncerti, tajā laikā es vēl nejutos šajā repertuārā tik ērti un vēl tikai meklēju savu balsi šajā mūzikā. Pats Mišels dziedāja šīs melodijas ļoti augstā toņkārtā, un viņš gribēja, lai es tās dziedātu tāpat. Tas nav veids, kā es izpildu šīs dziesmas tagad. Uzskatu, ka šīs dziesmas ir jādzied zemākā toņkārtā, vairāk izmantojot krūšu reģistru, nevis galvas reģistru. Šīs dziesmas nav jādzied operas balsī. 

Jūsu turneja ar Mišelu Legrānu bija ļoti gara, kopā jūs sniedzāt daudz koncertu. Vai turnejas beigās jau bijāt atraduši savu vokālo pieeju repertuāram?

Jā, bija kļuvis nedaudz labāk. Pamazām sākām izpildīt dziesmas zemākā toņkārtā. Taču man bija nepieciešami vairāki gadi, lai atrastu balsi, kas būtu piemērota šim repertuāram. Man bija daudz jāstrādā, jāiet uz vokālajām nodarbībām, lai aizmirstu visu to, ko iepriekš biju iemācījusies un esmu darījusi uz operas skatuves trīsdesmit gadu. Man bija jāapgūst pavisam cita vokālā tehnika, lai es varētu izpildīt šīs dziesmas.

Kas šajā procesā bija vissarežģītākais? Ko jums nācās mainīt savā vokālajā tehnikā? Vai tas ir saistīts arī ar to, ka šajā repertuārā izmantojat mikrofonu, ko nekad neesat darījusi operā?

Dziedot mikrofonā, nav jādomā par to, ka balss ir jāraida tā, lai tā piepildītu visu teātri, – tā tas notiek operā un akadēmiskajā mūzikā. Ja ir mikrofons, var dziedāt ļoti klusu un ļoti zemu, un tas ir kaut kas pavisam cits nekā operā. Lai izpildītu neakadēmisko mūziku, ir pilnībā jāmaina ne tikai dziedāšanas veids, bet arī domāšana. Turklāt šādā repertuārā ir vairāk jāiedziļinās vārdos – tekstā, kas tiek atskaņots –, jo ar mikrofona palīdzību ir iespējams ļoti smalki un skaidri izstāstīt stāstu un nodziedāt dzejoli. Tas ir atšķirīgi no operas, kurā dziedātājam bez pastiprinājuma ir jārada liela, apjomīga skaņa. 

Ko jums nozīmē izpildīt šo programmu bez paša Mišela Legrāna pie klavierēm?

Tagad mūsu sastāvā ir cits pianists, dziesmas skan jaunos aranžējumos – citādi nekā ar Mišelu. Es uzstājos ar kontrabasista Pjēra Busagē kvartetu, un Pjērs ir veidojis lielāko daļu aranžējumu. 

Kas ir mainījies emocionāli – varbūt tagad Mišela Legrāna mūzikā jūtaties pat brīvāk nekā tad, kad uzstājāties kopā ar autoru?

Jā, jūtos brīvāk. Kaut gan es neteiktu, ka nejutos brīva, muzicējot ar Mišelu. Viņš bija spožs mākslinieks, taču kopš tā laika, kad uzstājāmies kopā, esmu daudz ko iemācījusies un tagad varu to parādīt publikai.    

Kura ir jūsu visiecienītākā Mišela Legrāna dziesma un filma, kurā skan viņa mūzika?

Es mīlu teju visas Mišela dziesmas. Apbrīnoju visas kompozīcijas, kuras esmu atlasījusi koncertprogrammai, tāpēc man ir grūti izvēlēties vienu. Droši vien dziesma, kura man patīk vislabāk, ir What Are You Doing the Rest of Your Life?, lielā mērā – pateicoties Alana un Merilinas Bergmanu vārdiem. Tā ir izcila mīlas dziesma. No filmām visiemīļotākā ir Bārbras Streizandes režisētā Jentla (1983).    

Vai ir mainījušās jūsu attiecības ar savu balsi, kopš vairs nedziedat operu?

Jā, tās ir pilnībā mainījušās, jo viss bija jāmācās no jauna. Man nācās aizmirst balss raidīšanu jeb projicēšanu teātra zālē, rīkles atvēršanu, tīro galvas reģistru… Man bija jāpārdomā un jāpārstartē viss no jauna, šis darbs prasīja desmit gadu, lai es atrastu savu jauno balsi. Šis process vēl nav beidzies, es joprojām mācos. Pašlaik esmu atradusi savu balsi krūšu reģistrā. Vajadzības gadījumā – piemēram, mūziklos – spēju radīt spēcīgu skaņu. Tagad man ir jāiemācās vairāk kombinēt krūšu un galvas reģistru, un tas ir ilgs process.   

Vai šajā procesā esat atklājusi balsī kādas jaunas krāsas un nianses, par kurām iepriekš nenojautāt? 

Šai "jaunajai" balsij nav nekāda sakara ar manu "veco" – operas – balsi. Es joprojām sniedzu klasiskās mūzikas koncertus, izpildu kamermūziku. Šī jaunā vokālā tehnika, ko esmu apguvusi, man palīdz izpausties klasikā. Bet jūs pat neatpazītu manu balsi, kādā es dziedu populāro repertuāru, ja jūs mani pirms tam būtu dzirdējis tikai operā. 

To pašu var teikt par lirisko soprānu Renē Flemingu – viņas ierakstītajā alternatīvās rokmūzikas kaverversiju albumā Dark Hope balss skan pilnīgi citādi, daudz zemāk un tumšāk, nekā esam pieraduši dzirdēt. Neviens neuzminētu, ka tā ir Renē Fleminga, kura dzied grupas Muse, Death Cab for Cutie un Arcade Fire dziesmas. 

Jā, tieši tā.

Vēlos jautāt par gandarījumu, ko gūstat uz skatuves. Vai uzstāšanās mūziklos, drāmas teātrī un populārās mūzikas programmās jums sniedz tādu pašu adrenalīna devu, kādu guvāt, skanot ovācijām operas teātrī?

Tas ir atšķirīgi. Tas ir cits darbs, tāpēc es nesalīdzinu vienu ar otru. Tas ir tāpat kā salīdzināt tenisu un peldēšanu. Esmu priecīga, ka tagad, dziedot mikrofonā, esmu tuvāk vārdiem un tekstam, jo operā izpildītājs īsti nespēj nodot tekstu tik skaidri, kā viņš vēlētos. Operā ir jādomā par balss skanējumu, par to, lai balss aizietu pareizajā virzienā un piepildītu zāli. Tad, kad dziedātājs tuvojas augstajām notīm, viņam ir jāmaina patskaņi, un teksts pazūd, tas neizskan skaidri. 

Kad 2013. gada 15. oktobrī Tulūzas Kapitolija teātrī jūs dziedājāt savu pēdējo operas izrādi – Žila Masnē Manonu –, vai tas bija skumjš, sāpīgs brīdis? 

Nē, nē, it nemaz ne. Tas bija skaists brīdis, un es biju laimīga atstāt operas skatuvi. Jutos atvieglota. Tas bija liels atvieglojums.

Kāpēc tas bija atvieglojums?

Tāpēc, ka es gribēju mainīt savu dzīvi un bija pienācis laiks mainīties. 

Kā kopš tā laika ir mainījusies jūsu dzīve?

Tā ir ļoti mainījusies. Tagad es daudz spēlēju teātri, tas ir drāmas teātris, kurā nav dziedāšanas. Piedalos mūziklos un uzstājos ar mūzikas teātra programmām. Šovasar man paveicās doties kopīgā turnejā kopā ar savu meitu Neimu Nauri, kura ir profesionāla mūziklu dziedātāja. Neima ir fantastiska dziedātāja. Mēs izpildījām fragmentus no mūzikliem Sveika, Dollij!, Jentla, Puiši un lelles, Vestsaidas stāsts un citiem. Es sniedzu kamermūzikas koncertus kopā ar pianistu Filipu Kasāru. Uzstājos ar lasījumiem. Esmu laimīga, ka varu izpausties dažādos žanros. Tas ir ļoti interesanti, nav rutīnas sajūtas. Tagad viss ir citādi nekā iepriekš. 

Operā esat atveidojusi visdažādākās lomas. Vai ir tādas varones, no kurām esat kaut ko iemācījusies par dzīvi un mīlestību? 

Nē, nē. Nekad. Opera nav dzīve, operai nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Es teiktu, ka drāmas teātris ir tuvāks reālajai dzīvei nekā opera. Opera tiešām ir kaut kas tik pārspīlēts un pārmērīgs... Par daudz...   

Varbūt dažas varones ir tuvākas jūsu personībai nekā citas? Kuras no viņām ir līdzīgas jums?

Neviena no viņām. Operas varones vairāk atgādina sieviešu karikatūras, nevis īstas sievietes. Man bija bauda viņas spēlēt, bet neviena no viņām nav tāda kā es, un es neesmu tāda kā viņas. Nē! 

Jūs vienmēr esat bijusi viena no izcilākajām dziedošajām aktrisēm, kura uz operas skatuves radījusi dramatiski piesātinātus, emocionālus tēlus. Jūsu lomas ir palikušas skatītāju prātā, jo nekad neesat bijusi vienaldzīga pret savām varonēm. Kā jums izdevās panākt šādu aktierisko intensitāti? 

Centos padarīt savas varones cilvēciskākas, ticamākas. Operas tēli lielākoties ir stereotipi. Turklāt tos ir radījuši vīrieši, kuriem nav ne jausmas, kāda patiesībā ir sieviete. Tas ir vīriešu skatpunkts. Tāpēc es neteiktu, ka sieviešu raksturi, kādus sastopam operā, atbilst realitātei.

Kuri režisori jums visvairāk ir palīdzējuši atklāt operas teatrālo, dramatisko būtību? 

Daudzi no viņiem. Man ir izveidojušās īpašas attiecības ar Lorānu Pelī, mēs kopā esam radījuši daudzas izrādes. Mums ar Lorānu ir līdzīga humora izjūta, mēs piederam pie vienas kultūras, esam franči – tas pastiprina mūsu saikni. Man ir bijis liels prieks strādāt ar Robertu Kārsenu, Alfredo Ariasu, Patrisu Korjē un Moši Leizeru. 

Vai jūs pati apsvērtu iespēju kādu dienu iestudēt operu?

Nekad. Esmu izpildītāja, esmu pieradusi būt uz skatuves un spēlēt lomu, es neesmu režisore, tāpēc atbilde ir nē. 

2012. gada aprīlī kinoteātros visā pasaulē tiešraidē no Ņujorkas Metropoles operas tika translēta Traviata, kurā atveidojāt Violetu. Intervijā starpbrīdī jūs emocionāli atvainojāties klausītājiem, ka savā ārijā diemžēl nenodziedājāt augsto noti. Jūsu atklātība un dabiskums gan izrādē, gan intervijā padarīja šo tiešraidi neaizmirstamu un aizkustinošu, un vairs nebija nekādas nozīmes, ka jūs nesasniedzāt šo augsto noti.

Jā, bet operā ir tā – ja solists netrāpa notīs, viņam ir jāiet prom. Tāda ir šīs mākslas būtība. Būt operdziedātājam ir būt kā sportistam. Katru reizi ir jāsasniedz noteikts augstums. Ja tu to nespēj, ej prom. Un to es arī izdarīju. 

Kopā ar Mišelu Legrānu ieskaņotā albuma Entre elle et lui bukletā jūs rakstāt, ka viņš jums ir devis spārnus. Kuri ir tie diriģenti, ar kuriem kopā jums ir bijusi lidojuma sajūta?

Ar daudziem diriģentiem dažādu iemeslu dēļ. Maestro Džeimss Levains Ņujorkā mums sniedza sajūtu, ka lidojam kopā ar viņu. Baroka mūzikā man ir īpašas attiecības ar diriģenti Emanuelu Aimu. Šādu piemēru ir daudz. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums.

Jūs esat sadarbojusies ar daudziem leģendāriem diriģentiem – no Viljama Kristi līdz Pjēram Bulēzam. Viņi pārstāv divas dažādas pasaules. Kā bija strādāt ar Bulēzu? Kādas ir jūsu atmiņas par muzicēšanu kopā ar viņu?

Es ar viņu esmu strādājusi tikai vienu reizi, mēs izpildījām Igora Stravinska operu Lakstīgala. Man bija iespaids, ka uzstāšanās laikā mani kāds vada, ka darbojas tāda kā tālvadība, it kā Bulēzs mani vadītu no attāluma kā mazu laivu vai lidmašīnu. Bija maģiski vērot, kā viņš diriģē, un es nevarēju pretoties viņa diriģēšanas manierei, jo tas bija lieliski un viss bija pilnīgi skaidrs. 

Jums ir neiedomājami bagātīga un krāšņa diskogrāfija. Karjeras laikā esat veikusi ļoti daudz ierakstu – tie ir gan soloalbumi, gan operas pilnā garumā. Kāpēc jums tas bija svarīgi?

Īstenībā man tas nebija tik svarīgi. Priecājos, ka man ir plašs ierakstu klāsts, bet tā nebija mana ideja. Tas vienmēr ir bijis ierakstu kompāniju EMI Records, Virgin Classics un Warner Classics vadītājs Alēns Lanserons, kurš mani regulāri mudināja: mums vajadzētu ierakstīt to un to! Es biju laimīga uz skatuves, un man nebija vajadzības veidot ierakstus. Pirmām kārtām esmu skatuves māksliniece un katru reizi, kad man ir jāiet studijā, esmu ļoti uztraukusies, jo zinu, ka ieraksts paliks uz visiem laikiem. 

Pagājušajā gadā kompānija Erato/Warner Classics laida klajā jūsu iespaidīgo audiovizuālo ierakstu kolekciju The Opera Singer, kurā ir 33 kompaktdiski un 19 DVD. Vai jums mājās ir šī lielā kaste ar diskiem? 

Jā, man to uzdāvināja. 

Kā jūtaties, apzinoties, ka šī kaste ir piepildīta ar jūsu balsi un šīs jau ir vēstures liecības?

Nezinu, ko jums teikt. Šis izdevums ir uz plaukta manā mūzikas istabā. Es lepojos ar to, bet es šos ierakstus neklausos. Atstāšu to saviem mazbērniem.

Pastāstiet, lūdzu, par savu mūzikas istabu. Tas ir īpaši interesanti, jo ģimenē visi esat mūziķi – ne tikai jūsu vīrs, bet arī dēls un meita. 

Mūzikas istabā ir klavieres un bungas, mēs visi kopā varam izpildīt gan klasiku, gan džezu. Savukārt mūsu mājas pagrabs ir pārveidots par mēģinājumu zāli, tur var pulcēties vairāk cilvēku. Mans dēls Toms ir saksofonists, viņš bieži nāk uz mēģinājumiem kopā ar dažādiem sastāviem. Mūsu bērni ir kļuvuši par profesionāliem mūziķiem. Mums ar vīru tas bija pārsteigums, jo nebijām viņus mudinājuši izvēlēties šo profesiju. Viņi paši to izvēlējās, jo viņiem šķita, ka varbūt tā nemaz nav tik briesmīga dzīve – būt mūziķim. Lai gan tā ir smaga dzīve.

Vai tā mēdz būt briesmīga?

Jā. Ja esi operdziedātājs un saslimsti, tas ir šausmīgi. Mūziķiem var klāties ļoti grūti. Mums visu laiku ir jāstrādā kā suņiem. Savā ziņā mūziķis ir līdzīgs mūkam, jo viņš sevi pilnībā velta un pakļauj mūzikai. Man bija sajūta, ka esmu mūķene, kura ir veltījusi savu dzīvi dievam, un šis dievs ir mūzika. 

Vai ir bijis kaut kas, kam operas karjeras gados teicāt "nē"? Kā jums pietrūka visvairāk? Gribējās iedzert vīnu pēc izrādes, bet jūs sev to liedzāt? 

Ak nē, nē. Vīns man nemaz negaršo. Man pietrūka ģimenes, kad biju prom no mājām. Man pietrūka draugu, pietrūka savas sabiedriskās dzīves, pietrūka brīvdienu un brīvības neko nedarīt. Man nekad mūžā nav bijusi iespēja vienkārši izbaudīt nedēļas nogali.

Vai tagad organizējat savu dzīvi vairāk atbilstoši savām vēlmēm?

Ne gluži, jo es tāpat daudz strādāju. Tagad esmu kļuvusi par cita veida mūķeni. Veltu sevi drāmas un mūzikas teātrim, lielā mērā tas ir vēl sarežģītāk nekā agrāk. Man ir jābūt gatavai pilnīgi visam – teātrim, klasiskajai mūzikai, mūzikliem, dziesmu programmām. Man daudz kas ir jāmācās no galvas, tas padodas grūti, un ir jāpieliek vairāk pūļu. Tagad man ir vairāk darba, nekā ir bijis līdz šim. 

Vai jūtat, ka operas pasaule pēdējos gados ir krasi mainījusies un arī dīvas ir kļuvušas pavisam citādas?

Nezinu, jo vairs neesmu operas pasaulē. Es nemaz tik bieži neeju uz operu, tāpēc īsti nezinu, kas tagad notiek šajā jomā. Taču es pazīstu daudz brīnišķīgu mākslinieku, īpaši jaunajā paaudzē, viņi ir ļoti interesanti. Man patīk franču un dāņu soprāns Elza Dreisī. Mums ir apbrīnojams tenors Benžamēns Bernheims. Es runāju tikai par Franciju. Es īpaši nesekoju līdzi tam, kas notiek operā. Es joprojām pielūdzu Annu Ņetrebko, viņa ir fenomenāla māksliniece. Viņai ir viss – balss skaistums, vokālā tehnika un aktrises talants. Anna mani aizkustina. Katru reizi, kad viņu klausos un skatos uz viņu, tas ir tik skaisti un saviļņojoši. Tā ir liela māksla, un es to novērtēju. 

Tagad daudz tiek diskutēts, vai Aīdas lomas izpildītājai drīkst būt tumšs grims jeb blackface, un Anna Ņetrebko tika kritizēta, jo Aīdas izrāžu ciklā Veronas arēnā šovasar viņas seja tika nokrāsota tumša un mūsdienu apstākļos tas neesot politkorekti. Kāds ir jūsu viedoklis? 

Tas ir smieklīgi! Aktierim ir jābūt spējīgam nospēlēt jebko. Vai tas nozīmē, ka ir jābūt nacistam, lai spēlētu nacistu? Vai tas nozīmē, ka ir jābūt māksliniekam, lai nospēlētu mākslinieku? 

Tātad, jūsuprāt, Aīdas atveidotājai uz skatuves var būt tumšs grims? 

Protams! Īstenībā mums ir vienalga. Visas šīs diskusijas izklausās muļķīgi. Anna Ņetrebko pašlaik ir vislabākā Aīda. Ja viņa ir vislabākā, kāda jēga par to diskutēt? Domāju, ka šādu pārmetumu iemesls ir skaudība un muļķība.

Kāpēc jums dzīvē joprojām ir nepieciešama mūzika un skatuve, kam esat veltījusi tik daudzus gadus?

Man nav ne jausmas. Ja man būtu atbilde uz šo jautājumu, es droši vien beigtu savu darbību. Nezinu, kāpēc es to visu daru un kāpēc vēl tagad moku sevi, lai spētu uzstāties. 

Vai jūtat, ka mūzika un teātris ir mainījis jūs kā personību? 

Nē, es tā nedomāju. Es mīlu savu darbu, esmu ļoti zinātkāra, man patīk mācīties un pilnveidoties. Man patīk sajūta, ka pamazām kļūstu labāka tajā, ko daru. 

Kuri būs visinteresantākie projekti nākamajā sezonā? Kur jūs varēs redzēt?

Daudz spēlēšu teātrī, pārsvarā Francijā un franču valodā. Tā ir klasika un laikmetīgā dramaturģija. Projektu vidū ir gan Žana Ženē Kalpones, gan Karlo Goldoni Impresārijs no Smirnas, ko iestudēs Lorāns Pelī, gan divi mūsdienu franču rakstnieces un dramaturģes, Gonkūru balvas laureātes Marijas Ndiajas, darbi, gan Ovidija Metamorfožu interpretācija – tā būs izrāde par nimfu Ēho.  

Kas dzīvē jūs dara laimīgu?

Muzicēšana kopā ar ģimeni. Brīži, kad sanākam kopā un dziedam džezu un mūziklus. 

Redziet, jūs tomēr nevarat dzīvot bez mūzikas!

Protams, nevaru! Es vienkārši nezinu, kāpēc, bet nevaru – tas ir fakts.     

 

Natālija Desē

Programma Apburošais Legrāns

Dzintaru koncertzālē 30.VIII plkst. 20 

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–100 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīgā izskanēs Trio Palladio jaunā programma

Lielās Mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) šī gada decembrī sniegs divus koncertus Rīgā — 7. decembrī plkst. 19.00 mū...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja