Cik no jums ir profesionāli saistīti ar kino? Cik ir mediju studentu? Novērtējis zālē pacelto roku daudzumu, Vims Venderss paskaidro: "Es negribu runāt par to, kas jūs neinteresē. Sakiet, ja sāku apgrūtināt."
11. decembris Latvijas kultūras vēsturē kļuva par vēsturisku datumu. Lekciju cikla Riga Meetings programmā XX gadsimta kino dzīvais, joprojām pilnasinīgi strādājošais klasiķis, viņš arī Eiropas Kinoakadēmijas prezidents, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Ziedoņa zālē sanākušajiem vairāk nekā 400 cilvēkiem uzdāvināja dāvanu – stundu garu godīgu, profesionāliem un cilvēciskiem padomiem blīvu lekciju. "Tā nenotiek bieži," uzsver pasaules kino vējos un rituālos rūdītā kinokritiķe Dita Rietuma.
Iekniebjam rokā – Vims Venderss joprojām turpat. Jaunajai paaudzei droši vien šī eiforija šķiet provinciāla (un labi, ka tā), taču domāju, ka vairākums vidējās paaudzes ļaužu Ziedoņa zālē jutās tieši tā. Nezinu, cik reižu, savā laikā strādādama Rīgas Kinomuzejā, VHS kasetē ne tajā labākajā kvalitātē noskatījos Vendersa filmas Parīze, Teksasa (1984) un Debesis pār Berlīni (1987) un pat nesapņoju kādreiz uzdot jautājumus Vimam Vendersam. Parunāju ar domubiedriem, izrādās, daudziem tieši ar šīm divām filmām sākusies Vendersa mīlestība. Nezinu otru mākslinieku, kura darbos vientulība, kas ir klātesoša visās šā režisora filmās, būtu tik maiga. Kā migla. Lai cik atsvešinātas un garām plūstošas būtu cilvēku attiecības, tām nekad nepiemīt tas stindzinošais ledainums un griezīgums kā, piemēram, Antonioni filmās. Vendersa varoņi drīzāk ir ceļinieki, kuriem vienmēr jābūt ceļā, lai kā gribētos mājās. Es to neprotu aprakstīt, labāk paklausieties filmas Parīze, Teksasa skaņu celiņu. Šis trūkušās stīgas efekts pasaka daudz vairāk.
Rīgā uzzinām, ka Vimam Vendersam pašam tuvākā ir cita road movie – Alise pilsētās (1974). Tajā, viņaprāt, esot tā jaunības kinematogrāfiskā nevainība, kuru esot neiespējami atkārtot.
Karalis ar projektoru
"Kino ir ļoti, ļoti jauns," atgādina Vims Venderss. "Kad es piedzimu, tas bija tikai 50 gadu vecs." Savu lekciju kinorežisors sadala pa desmitgadēm, sekojot straujajai kinotehnikas attīstībai, kas attiecīgi mainījusi arī kinovalodu. Kad Vims bērnībā pagrabā atradis kasti ar 9,5 mm Bastera Kītona filmiņām, līdz tam viņš nekad nebija redzējis nevienu kustīgu bildi. "Šodien neviens bērns nebrīnītos. Paši bērni var pastāstīt vecākiem, kā uzņemt filmiņu aifonā. Uzņemt filmas var ikviens. Noslēpumainība ir pazudusi. Jūs nevarēsit noticēt, cik es toreiz biju laimīgs. Tas bija kaut kas īpašs. No šī brīža es biju ikvienas dzimšanas dienas ballītes karalis. Tas tiešām ietekmēja manu dzīvi. Toreiz es to nesapratu, tagad es to saprotu."
Brīdī, kad bijis jāizlemj, ko dzīvē darīt tālāk, būt kinorežisoram šķitis tikpat neiespējami kā būt kosmonautam. Tēvs gara acīm jau redzējis dēlu kā veiksmīgu ārstu. Vendersam nebijis dūšas atzīties, ka viņu tas neinteresē. Kad tas tomēr noticis, tēvs teicis: "Mēs esam zaudējuši divus gadus. Kāpēc tu neteici agrāk? Es taču sapratu, ka tev tas nav piemērots. Ko tad tu vēlies darīt?" Gribu būt gleznotājs, atbildējis Venderss, un divdesmitgadīgais jauneklis momentā devies uz Parīzi. "Kur gan citur," Vendersam piemīt elegants humors un pašironija. "Bija auksti, nepratu valodu, studēju seno, skaisto gravīru mākslu." Akvareļus Venderss glezno joprojām.
Hičkoku vairs neatdarina
Interese par kino līdz ar aizvien profesionālākām kamerām augusi augumā. "Sapratu, ka tā ir ļoti precīza valoda," kinokarjeras pirmsākumus atceras Venderss. "Aizbraucu uz Vāciju, iestājos pirmajā kinoskolā, kas gadījās ceļā. Ieķīlāju lombardā savu tenorsaksofonu un nopirku kameru. Ilgu laiku mēs, viss kurss, filmējām ar šo manu kameru." Venderss apzinās, ka savos pirmajos filmējumos gleznojis ar kameru. Sajūsma par kustīgu kadru un ainavu bijusi pārlieku liela, lai justu kādu nepieciešamību pēc cilvēkiem vai scenārija. "Uzņēmu ainavas. Triju četru minūšu filmas. Kameras apturēšana man šķita kā svētuma zaimošana. Filmēju pilsētu. Kāds pārgāja pāri ielai, vai pārlaidās putns, mainījās gaisma, aizbrauca mašīna. To visu varēju vērot aizturētu elpu. Tas bija neticami," stāsta Venderss.
Vēlāk viņš atklājis montāžas maģiju: "Parādījās gramatika, valoda." Kino gramatiku, viņaprāt, veido laika ķieģelīši. Kinorežisors labi atceras sajūtu – viņam šķitis, ka filmēt filmas un pievienot savu iemīļotāko mūziku – tas ir tas, ko viņš gribētu darīt visu atlikušo dzīvi. Drīz notikusi izgāšanās ar televīzijas piedāvājumu uzņemt vēsturisku filmu. "Sapratu, ka nevaru uzņemt vēsturisku filmu. Mani tas šausmīgi garlaikoja," stāsta kinorežisors, uzsvērdams, ka visās viņa filmās ļoti nozīmīga loma ir darbības autentiskajai, dokumentālajai videi. Filmējot Parīzi, Teksasu, viņš vairākus mēnešus esot apguvis Amerikas vidi, lai pierastu, "ka vispār var būt tādas krāsas". Citādi kā eiropietis būtu nobijies no pārlieka košuma. Kāpēc tik daudz sarkanā? – vaicā kāda klausītāja. "Ak Dievs," kinorežisors jūtas pieķerts, bet priecīgs par vērību. "Jā, krāsām manās filmās ir liela nozīme. Es daudz par to domāju," saka Venderss.
"Sirds dziļumos sapratu, ka savas pirmās filmas nedrīkstēju parakstīt ar savu vārdu, jo tās nenāca no maniem sirds dziļumiem," kinoklasiķis atzīstas. Vispirms viņš atdarinājis Alfredu Hičkoku, tad – Džonu Kasavītisu. "Nav jēgas kādu atdarināt. Jāmeklē pašam sava balss. Tikai tā, kā vari uzfilmēt tu vienīgais," īpaši svarīgi šis Vendersa vēlējums skan laikmetā, kurā ir iespējams viss: "Kameru var mest gaisā, griezt riņķī, darīt jebko, kino bombardē ar arvien ātrāku un skaļāku attēlu."
Vims Venderss pieder pie režisoriem, kuri mainās līdzi laikam. "Kinovalodas attīstība ļoti saistās ar to, kas tajā brīdī ir iespējams tehniski," saka kinorežisors, kurš savā garajā radošajā mūžā ir izdzīvojis galvenos kinotehnikas attīstības posmus. "80. gados man video šķita kā vēzis kino, bet drīz vien jau tas bija draudzīgs medijs," atceras Venderss. Šodien viņš ir viens no retajiem, kurš 3D tehnoloģiju iespējas izmanto mākslinieciskos nolūkos. Tapa maģiski skaistais veltījums horeogrāfei Pīnai Baušai, kuras jutekliskais telpiskums ļauj skatītājiem plīvot starp dejotājiem gluži kā Pīnas dvēselei.
Filma Pīna (2011) varēja arī netapt. "Pīna nomira īsi pirms filmas uzņemšanas. Tas bija trieciens. Tā filma bija zudusi. Teicu – filmas nebūs. Bija ļoti skumji," atceras Venderss. Bet tad piemiņas pasākumā Vupertālē, tiekoties ar Pīnas Baušas dejotājiem, viņš sapratis, ka viņiem ir vēl grūtāk. Daudzi ar viņu bija bijuši kopā 30 gadu un nebija paguvuši pat atvadīties. Kāda dejotāja Vendersam teikusi, ka filma ir jātaisa, jo Pīna to būtu gribējusi. "Viņiem nebija iespējas izpaust savu zaudējuma apziņu." Filma tapusi, izmantojot pašasBaušas metodi. Viņa bieži lūgusi dejotājiem izdejot atbildi uz kādu īsu jautājumu, piemēram, vai tu šorīt jūties vientuļš. Venderss katram dejotājam lūdzis izdejot atbildi uz jautājumu – kāda ir Pīna. Ko tev nozīmē Pīna?
Jautājums no zāles: "Jūs esat uzņēmis vairākas filmas par radošām personībām, varbūt jūs interesētu uzņemt arī filmu par Rīgā dzimušo baletdejotāju Mihailu Barišņikovu?" "Iespiediet man rokās zīmīti," Vims Venderss neteica "jā", taču neteica arī "nē".
Arhitektu draugs
Septiņu starptautisko mediju žurnālistu grupai Rīgā bija iespēja intervēt kinorežisoru. Vims Venderss sēž Latvijas Nacionālās operas interjerā zem gleznas uz dīvāniņa atvērtā pozā kā rotaļlācītis. Kad pēc intervijas fotogrāfi aizrāvušies nebeidzami knipsē, Venderss pamāj ar galvu kā savvaļas zirgs – nu jau pietiks. Skaidri redzams, pozēšana viņu nesajūsmina. Viņam ir stilīgas brilles un veca vīra bikses, taču kāda gan tam nozīme.
Pastāstiet, kā vērtējat filmas – Eiropas Kinoakadēmijas balvas finālistes?
Mums no paša sākuma bija ļoti dīvaina situācija. Vairāk nekā 50 valstu producēja savas filmas. Tikai retais vārds man bija pazīstams. Mums nebija daudz kinozvaigžņu. Kurš zina, piemēram, somu aktierus, kuru filmas ir fantastikas. Kurš zina turku aktierus? Vairākums cilvēku, kas ir nominēti, nav pazīstami. Tādi ir mūsu sacensības noteikumi. Lai radītu komunikāciju. Lai liktu cilvēkiem strādāt, interesēties par mazākām tautām, par kurām neviens nezina. Kad ir Oskari, mēs pazīstam ikvienu. Tur gandrīz nav nepazīstamu vārdu. Es domāju, ka šī gada izlase ir vienreizēja – te ir filmas no Krievijas, Zviedrijas, Dānijas, Francijas, Turcijas, Polijas. Šis ir ļoti pārsteidzošs gads, un nav tā, ka vienmēr ir labas filmas. Šogad man šķiet, ka visu piecu nominēto filmu kvalitāte ir ļoti augsta. Tās ir spēcīgas filmas.
Gribētu pavaicāt par dokumentālo filmu Zemes sāls/The Salt of the Earth (2014), ko mēs redzējām pēc jūsu lekcijas Nacionālajā bibliotēkā. Vai jūs varētu pastāstīt par to vairāk?
Tā bija mana pirmā saskarsme ar šo fotogrāfu (brazīlietis Sebastjanu Salgadu – U. A.). Es nezināju viņa vārdu. Viņa fotogrāfijas mani pievilka, un es nespēju tām paiet garām. Viņš ir īpašs fotogrāfs. Cilvēki viņa fotogrāfijās man atgādina svēto tēlus. Sevišķi holandiešu glezniecību, gleznu Svētais Sebastians (Hendriks Terbrigens). Salgadu darbi vienmēr ir stāvējuši manā darbistabā. Viss sākās no šīs vienas fotogrāfijas, bet vēlāk viņš man kļuva par ļoti, ļoti labu draugu.
Vai jūs varētu mazliet pastāstīt par savu topošo filmu Viss būs labi/Every Thing Will Be Fine? (Tas ir stāsts par Tomasu, kurš nejauši sabrauc bērnu un nākamos 12 gadus vēro, kā šī traģēdija ietekmē viņa un bērna mātes (Šarlote Gensbūra) dzīvi. Scenārijs radīts kopā ar jaunu norvēģu dramaturgu Bjērnu Ūlafu Juhannesenu, kuru Venderss uzskata par ļoti talantīgu. Scenāriju abi rakstījuši trīs gadus – U. A.)
Filma vēl nav pabeigta. Ja viss izdosies labi, pabeigsim martā vai aprīlī. Filmā spēlēs Džeimss Franko, Šarlote Gensbūra un Reičela Makadamsa, kuri ir brīnišķīgi aktieri.
Lekcijā minējāt, ka grasāties uzņemt dokumentālu filmu par šveiciešu arhitektu. Vai varat pateikt – kuru?
Par Pēteru Cumtoru. Mēs pirms dažiem gadiem Venēcijas arhitektūras biennālei jau uztaisījām īsfilmu par viņu. Man ļoti patīk viņa celtnes un viņš pats. Man ir daudzi draugi arhitekti, piemēram, Deivids Čiperfīlds, mani tiešām interesē arhitektūra. Ja man jautātu, kurš ir mūsdienu labākais arhitekts, es teiktu – Pēters Cumtors. Viņš ir arhitektu arhitekts. Šis būs ilgtermiņa projekts, jo tas prasa daudz laika, – man ir plāns izsekot viņa darbam no ieceres līdz realizācijai. Tas paņems trīs četrus, varbūt pat piecus gadus. Filma koncentrējas uz viņa jaunajiem projektiem.
Vai jums ir saglabāts tēva dāvinātais bērnības projektors, un vai jūs kādreiz jūtat nostalģiju to ieslēgt?
Jā, man tas joprojām ir. Bet lampa izdega, un mēs neesam atraduši, ar ko to aizstāt. Tādas lampas vairs neražo. Tā ir ļoti veca un savāda lampa. Man joprojām ir 35 mm filmas, bet nav uz kā tās skatīties.
Ja jums būtu 30 minūšu gara intervija (tāds ir atvēlētais laiks intervijai ar Vendersu – U. A.) ar eņģeļiem no Debesīm pār Berlīni, ko jūs gribētu viņiem pajautāt kā pašu svarīgāko?
Būtu ļoti grūti intervēt, jo viņi ir neredzami. Vispirms man būtu jāatrod kamera, lai viņus parādītu. Es nezinu. Tas ir interesants jautājums, jo, kad es sāku uzņemt filmu Debesis pār Berlīni, man šie eņģeļi bija metaforas. Es par viņiem domāju kā par metaforām, man nebija nekādas noslieces ticēt eņģeļiem. Man viņi patika kā draudzīgi personāži no Bībeles stāstiem, ko es zināju kā bērns. Kad mēs uzņēmām filmu, notika tik daudz neticamu, neplānotu lietu, kuras nevarēja paredzēt, es tiešām sajutu reālu palīdzību, kuru nespēju kontrolēt. Es sāku domāt, ka tās nav tikai metaforas. Nedomāju, ka es varētu kādu no viņiem intervēt, jo eņģeļiem nav preses aģenta.
Kāpēc jūs uzņemat filmas?
Tāpēc, ka es atklāju, ka tas ir kaut kas visaptverošs. Man bija dilemma – es rakstīju kinorecenzijas, esejas un stāstus, man ļoti patika mūzika un arhitektūra. Man patika dažādas mākslas jomas. Bet nav citas mākslas kā kino, kur es ar visu to varētu nodarboties vienlaikus.
60. gados jūs studējāt filozofiju. Kādu nospiedumu tas ir atstājis jūsu dzīvē?
Jā, es studēju filozofiju vairākus gadus, Eiropas filozofijas pirmavotus – Platonu, Dekartu un citus puišus. Pūlējos saprast Heidegeru, Huserlu. Es biju ļoti iespaidots, bet es to nesapratu. Beidzot secināju, ka filozofija nav domāta man, jo esmu vairāk ieinteresēts filozofijas praktiskajos aspektos – kā mēs dzīvojam. Filozofiju bieži vien vairāk interesē jautājumi, bet ne pati dzīve.