Intervija ar Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu un karalieni Silviju, kas pagājušajā nedēļā notika Stokholmā Karaliskajā pilī, noteikti ir no tām intervijām, kurā būtiskāks par tekstu ir konteksts. Būtiskāks par kadru – tas, kas notiek aiz kadra. Kolektīvās intervijas iespēju vairākiem Latvijas preses pārstāvjiem (Diena, LA, Vesti, arī LTV) organizēja Zviedrijas Ārlietu ministrija un Zviedrijas vēstniecība Latvijā – šāda preses tūre ir viens no valsts vizītes sagatavošanas elementiem. Šajās dienās – 26. un 27. martā – Zviedrijas karaļpāris viesojas Rīgā oficiālā valsts vizītē – karaļa un karalienes vizītes grafiks ir blīvs un piesātināts, atšķiras abu Zviedrijas karalisko personu tikšanos un pasākumu grafiks. Arī preses intervijas majestātes Rīgā nesniegs. Karaliskās vizītes sagatavošanas process ir ilgs un skrupulozs darbs, tāpat kā Karaliskā preses dienesta iesaiste gan pašā intervijas procesā, gan vēlmē uzzināt jautājumus, kas un kā tiks vaicāts. Jau pirms tikšanās ar karaļpāri tiek atgādināts, ka karalis nav politiska figūra, tālab jautājumi par starptautisko situāciju, Ukrainas krīzi, Zviedrijas vēlmi pārvērtēt savu aizsardzības stratēģiju un apsvērt iespēju kļūt par NATO dalībvalsti visdrīzākpalikšot bez atbildes. Arī intervijas gaitā Kārlis XVI Gustavs vismaz pāris reižu akcentē, ka viņš "nav politiska figūra". Kaut arī Zviedrijas monarhija ir viena no vecākajām pasaulē – Zviedrijai ir karalis jau vairāk nekā tūkstoš gadu –, patlaban Zviedrijas monarha pienākumus regulē konstitūcija. Karalis kā valsts galva ir Zviedrijas simbols, karaļa pienākumi pamatā ir ceremoniāli un reprezentatīvi. Ja karalis dažādu iemeslu dēļ nevar pildīt savus pienākumus, piemēram, viņš ir ārzemēs, tos karaļa prombūtnē pilda kāda no trim karaļa atvasēm – kroņprincese Viktorija, princis Kārlis Filips vai princese Madlēne.
Karalis Kārlis XVI Gustavs Zviedrijas tronī nomainīja savu vectēvu Gustavu VI Ādolfu 1973. gada 15. septembrī, izvēloties moto: "Par Zviedriju – kopsolī ar laiku." Pērn Kārlis XVI Gustavs svinēja 40 gadu jubileju Zviedrijas karaļa tronī. Apaļu jubileju – savu 70. dzimšanas dienu – pērn nosvinēja arī karaliene Silvija, par kuru pieņemts teikt: "Viņa ir revolucionarizējusi Zviedrijas karalienes imidžu."
Karaliene Silvija, kura ir ļoti aktīva dažādu sociālo pasākumu iniciēšanā un uzturēšanā, vairākkārt ir bijusi Rīgā. Turklāt viņas interešu sfēra ir ārkārtīgi plaša – cīņa pret narkotikām, bērnu tiesību aizstāvība, palīdzība bērniem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Karaliene Silvija šajā jomā dara ārkārtīgi daudz gan Zviedrijā, gan arī starptautiskajā kontekstā, tā ir viņas pārliecība, viņas iniciatīva.
Nenoliedzami – Silvija ir fascinējoša personība – arī tajos senajos hronikas kadros (skatāmi YouTube), kuros jaunais Kārlis Gustavs "atrāda" nākamo karalieni Zviedrijas TV kamerām un aicina Silviju runāt zviedriski. Tobrīd, 70. gadu sākumā, skaistā sieviete ar smalkajiem sejas vaibstiem zviedru valodā vēl runā lēni, vārdus piemeklējot (viņas dzimtās valodas ir vācu un portugāļu), Kārlis Gustavs viņai palīdz. Pusstundu garajā sarunā Stokholmā pagājušajā nedēļā viņi abi ir mainījušies vietām – Silvija nereti iestarpina vārdus, tēmas karaļa teiktajā. Viņu abu satikšanās stāsts sen jau kļuvis par Zviedrijas karaļnama hroniku – 1972. gada olimpiskajās spēlēs Minhenē Kārlis Gustavs satika Vācijā, Heidelbergā, dzimušo, vēlāk arī Brazīlijā dzīvojušo Silviju Zommerlatu, vācieša un brazīlietes atvasi, tolaik profesionālu tulci. Viņi paziņoja par savu saderināšanos 1976. gada martā un apprecējās tā paša gada jūnijā. Karalim Kārlim XVI Gustavam un karalienei Silvijai ir trīs bērni – kroņprincese Viktorija – nākamā Zviedrijas karaliene –, princis Kārlis Filips un princese Madlēne. Abām princesēm – Viktorijai un Madlēnei – ir mazas meitas: Viktorijas meitai Estellei ir divi gadi, princeses Madlēnes meita Leonora ir tikai mēnesi veca.
Iedziļinoties Zviedrijas karaļnama niansēs un radurakstos, un to atspoguļojumā medijos, var nokļūt "citā realitātē" – viņu intereses, viņu kaislības un aizraušanās, viņu bērni un meitu vīri, viņu mazbērni... Rituāli, rituāli un vēlreiz rituāli – galu galā rituāli ir stabilitātes balsts.
Kā paši zviedri uztver savus monarhus – karalisko ģimeni –, un galu galā kā tas sadzīvo ar Zviedrijas – dinamiskas, inovatīvas, sociāli atbildīgas valsts – tēlu. Kā satiek šīs šķietami nesavienojamās "pasaules"? Droši vien – cik zviedru, tik viedokļu, kaut pieņemts uzskatīt, ka Zviedrijas karaļnama popularitāte nebūt nemazinās – tieši otrādi. Te liela nozīme esot arī nākamajai Zviedrijas karalienei princesei Viktorijai, kura "patīk cilvēkiem, patīk jauniešiem", – viņa savus karaliskās reprezentācijas pasākumus veic ar šķelmīgu smaidu un elegantu nopietnību vienlaikus un, ja vajag, pat ar lauztu kāju – kā šā gada februārī, atklājot Ūmeo kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Turklāt princeses teiktās runas oficiālajos pasākumos ir kodolīgas un sakarīgas. (Princeses demokrātismu nodrošina vēl viens romantisks stāsts, nu jau karaļnama hronika, – Viktorijas vīrs princis Daniels pirms laulībām bija fitnesa treneris.) Zviedru intelektuāļi visdrīzāk atļausies karaļnamam veltīt arī kādu ironisku piezīmi, savukārt Zviedrijas prese uzmana ne tikai karaļnamu, bet pat žurnālistus, kas intervē karali. Pirms dažām dienām saņēmu e-pastu no zviedru avīzes Expressen ar vaicājumu, vai karalis intervijā Latvijas presei neesot pateicis kaut ko aizraujošu un interesantu, piemēram, par savu mēnesi veco mazmeitu. Nācās apbēdināt zviedru kolēģi – par mazbērniem ne vārda. Kaut abu mazo princešu vārdi, kas esot tik netipiski Zviedrijas karaļnama tradīcijai, arīdzan ir tēma, ko pārcilāja kāds no Stokholmā satiktajiem. Karaļnams un norises tajā tomēr ietekmē Zviedrijas mediju darba kārtību un ne tikai to.
Intervija ar karali un karalieni notiek Stokholmas pilī, kurā karalis un karaliene gan nedzīvo, – pils Stokholmas vecpilsētā ir viņu darbavieta, birojs, kurā karalis un karaliene ierodas ik dienu no savas rezidences Drotningholmas pils. Šo ceļu karalis veic pats, viņam patīk braukt, tālab arī pie auto stūres viņš sēžoties pats. Karaliskā pils, ja tajā nenotiek oficiālas pieņemšanas, oficiālas vakariņas un tamlīdzīgi, ir atvērta tūristu apskatei. Tas gan neattiecas uz apartamentiem, kuros notiek intervija, – karalienes Sibillas apartamentiem, kuros savulaik dzīvojuši arī Kārlis XVI Gustavs un Silvija, bet pēc bērnu piedzimšanas pārcēlušies no Stokholmas centra tuvāk dabai. Kā stāsta viena no daudzajām Karaliskā preses dienesta darbiniecēm, šajos apartamentos karalis uzņem ārzemju viesus – te viesojies arī ASV prezidents Obama. Te savulaik uzaudzis Kārlis Gustavs un viņa četras vecākās māsas – viņu tēvs Gustavs Ādolfs gāja bojā aviokatastrofā 1947. gadā, kad mazajam Kārlim Gustavam bija tikai gadiņš. Tieši šajā pils daļā tad arī dzīvojusi atraitne princese Sibilla ar saviem pieciem bērniem. Kāpjot pa drūmajām pils kāpnēm un klausoties šajā skumjajā stāstā, man sametas žēl princeses Sibillas un mazā Kārļa Gustava.
Pēc intervijas ar karaļpāri iespaidi seko cits citam – mēs, kompaktā Latvijas žurnālistu grupiņa, ciemojamies gan bērnudārzā, kas atgādina IKEA "šovrūmu", gan tehnoloģiju milzī Ericsson, kura darbinieki ir pilnīgi pārliecināti, ka nākotne pieder nevis produktiem, bet virtuālajiem pakalpojumiem (jūs taču vairs nepērkat plati, bet lejuplādējat dziesmu, vai ne?). Mēs nokļūstam ekoloģiski un sociāli atbildīgā Stokholmas kvartālā, kurā enerģija tiek ražota no pedantiski šķirotiem atkritumiem, mēs dodamies uz Ekonomikas ministriju un Aizsardzības ministriju un pēcāk klausāmies Zviedrijas aizsardzības ministres – jaunas un spēcīgas sievietes Kārinas Enstremas – komentārā par izaicinājumiem visai Eiropai un, protams, arī Zviedrijai, kādus ir radījusi Ukrainas krīze. Mēs dodamies pie Zviedrijas tēla zīmolmenedžera (Zviedru institūtā), kuram ir perfekta vīzija, kāda Zviedrija grib un spēj izskatīties starptautiskajā kontekstā, un kurš augstu novērtē to mārketinga efektu, kādu Zviedrijai ir radījusi, teiksim, arī Stīga Lārsona šķietami Zviedrijai pat ne tik komplimentāro kriminālromānu Millennium triloģija, jo, izrādās, tie ir ienesuši cilvēcisku un tāpēc pievilcīgu "neperfekcijas" niansi Zviedrijas publiskajā tēlā. Un tā vairs nav pasaka par karali un karalieni, bet mūsdienīgs stāsts ar būtiskiem atslēgas vārdiem, kas definē mūsdienu Zviedriju: inovācijas, atvērtība, sociālā atbildība un autentiskums. Šie paši atslēgas vārdi pastarpināti izskanējuši arī sarunā ar karali un karalieni.
Jūsu Majestāte, ko gaidāt no vizītes Latvijā?
Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs. Mēs gaidām šo Latvijas vizīti un nebrauksim uz turieni pirmo reizi – esam Latvijā bijuši dažādās kapacitātēs. Turklāt mums ir jaukas atmiņas par vizītēm Latvijā – īpaši nozīmīga bija pirmā reize vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Tā bija oficiāla valsts vizīte, bet kopš tā laika mēs vairākkārt esam viesojušies Latvijā – karaliene Silvija turp ir braukusi saistībā ar dažādām labdarības programmām, es arī – divas reizes (1992. un 2005. gadā – red.). Īpašas atmiņas man ir par Stokholmas Ekonomikas skolas atklāšanu, kas, cik saprotu, ir ļoti veiksmīgi attīstījusies, labprāt gribēšu uzzināt par to vairāk, kad būšu Rīgā. Tās ir jaukas atmiņas, un šī būs iespēja gan atcerēties, gan novērtēt to, kas ir noticis pēdējos gados, arī iepazīt jaunus cilvēkus un satikt vecus draugus.
Šīs vizītes apliecina labās attiecības starp mūsu valstīm. Mums līdzi brauc liela biznesa delegācija, apmēram 50 cilvēku, viņi reprezentē dažādas Zviedrijas kompānijas, un tā ir laba iespēja radīt jaunus kontaktus un nostiprināt ekonomiskās saites starp Latviju un Zviedriju.
Mūsu valstīm ir cieši kontakti, mēs zinām par ļoti smago ekonomisko situāciju, kādai Latvija gājusi cauri pirms vairākiem gadiem. Ierobežojumi, ar ko jums nācās saskarties, bija ļoti skarbi, tas, protams, daudziem radīja arī izdzīvošanas grūtības. Būs interesanti redzēt un dzirdēt vairāk gan par to, kā jūs pārvarējāt krīzi, gan par jūsu perspektīvām...
Pērn jūs nosvinējāt 40 gadu, kopš esat Zviedrijas karalis. Kas ir bijis būtiskākais šajos četrdesmit gados? Kas noticis ar Zviedriju, kamēr jūs esat karalis?
Karalis. Atbildēt nebūs vienkārši – 40 gadu ir 40 gadu, valsts ir attīstījusies gan ekonomiski, gan sociāli...
Karaliene Silvija. Tehnoloģijas…
Karalis. Jā, protams, tehnoloģijas, inovācijas – tie ir spēki, ar kuru palīdzību ir jāveido sabiedrība. Industriju attīstība, tehniskie risinājumi – es tam vienmēr esmu sekojis.
Šie 40 gadi, domāju, ir bijuši nozīmīgi izglītības, universitāšu attīstībai. Šī joma Zviedrijā ir piedzīvojusi kvalitatīvas pārmaiņas un attīstību. Universitātes ir ne tikai Stokholmā, bet arī reģionos – augstākā izglītība ir ļoti svarīga sabiedrības attīstībai.
Viena no nozīmīgām tēmām ir bijusi arī enerģija – dabas resursu taupīšana, pāreja uz alternatīvās enerģijas veidiem. Zviedrijā novērtē izpēti un arī mazās industrijas, kas ir saistītas ar šo jomu. Tas ir sektors, kura atklājumus un prasmes mēs mēģinām eksportēt uz citām zemēm. Mēs domājam, kā varam būt noderīgi citām zemēm, – enerģijas taupīšana, vides jautājumu risināšana vienmēr ir bijušas manas prioritātes. Šīs aktivitātes sākās ar Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenci Stokholmā 1972. gadā, ja atceraties…
Karaliene Silvija. Viņi neatceras, jo droši vien tai laikā nebija dzimuši… (Smejas.)
Karalis. Vides jautājumu risināšana ir viens no sarkanajiem pavedieniem Zviedrijā, kam esmu sekojis.
Kas ir labākais, ko nodrošina karaļa un karalienes statuss?
(Abi smejas.)
Karalis. Es esmu ļoti lepns reprezentēt savu valsti, doties ceļojumos un pārstāvēt Zviedriju. Es neesmu politiska figūra, mana kā karaļa pozīcija ir nepolitiska, bet es reprezentēju Zviedriju – tās sasniegumus, principus. Es lepojos ar Zviedrijas politisko sistēmu, sociālajiem standartiem...
Karaliene Silvija. Es arī esmu ļoti lepna atbalstīt savu vīru un izmantot savu statusu, pievēršot sabiedrības uzmanību ļoti sarežģītiem jautājumiem. Tādiem kā sievietes loma, bērnu stāvoklis sabiedrībā. Es arī neesmu politiska figūra, bet, tā kā mani interesē šīs tēmas, es varu uzdot jautājumus, akcentēt noteiktas problēmas, piesaistīt uzmanību, doties vizītēs.. Pirms dažām dienām biju Vīnē ļoti nozīmīgā konferencē – ANO konferencē, kas veltīta cīņai pret narkotikām, tas ir jautājums, kuru es uzskatu par ārkārtīgi nozīmīgu. Pirms vairākiem gadu desmitiem nodibināju Mentoru organizāciju (The International Mentor Foundation – red.), kas strādā ar bērnu narkomānijas problēmu, mēs mēģinām palīdzēt jauniešiem pateikt "nē" narkotikām. Tas ir kaut kas, kas man šķiet ārkārtīgi nozīmīgs, – tāpat kā iespēja pievērst sabiedrības uzmanību šīm problēmām.
Karalis. Iespēja akcentēt aktuālus jautājumus ir ļoti nozīmīga – mēs dodamies vizītēs uz dažādām institūcijām, vietām, reģioniem gan Zviedrijā, gan ārvalstīs un tādējādi akcentējam uzmanību, un ar mediju palīdzību fokusējam šo uzmanību.
Jūsu Majestāte, vai pastāstīsiet par Mentora programmu, kas darbojas Baltijā? Kā esat apmierināta ar paveikto?
Karaliene Silvija. Tas nav vienkāršs jautājums. Jautājums par narkotikām ietekmē jauniešu, arī valsts nākotni. Mentora programma darbojas ne tikai Zviedrijā, bet arī Vācijā, ASV, Kolumbijā, arābu valstīs – Mentor Arabia vien ir 22 dalībnieki. Tā ir kļuvusi ļoti plaša. Esmu laimīga, ka Mentora programma darbojas arī jūsu valstī – tā tika aizsākta Latvijā jau pirms vairākiem gadiem (2011. gadā – red., vairāk – www.mentor.lv), mums ir ļoti labas darba attiecības ar šīs programmas darbiniekiem Latvijā. Esmu apmeklējusi šo programmu un cilvēkus, kas tajā darbojas, un esmu lepna, ka viņi dara šo smago darbu. Tas nebūt nav vienkārši – mūsdienās valda arī uzskati, ka sabiedrībai ir jārespektē indivīda izvēle lietot narkotikas, tu nedrīksti iejaukties šādā izvēlē. Nezinu, kā ir jūsu valstī, bet daudzi jaunieši uzskata, ja jau mans draugs ir nolēmis izmēģināt narkotikas, man tas ir jāakceptē, jo tā ir viņa brīva izvēle. Tā tas nav, jo šāda izvēle ietekmē ne tikai viņu kā indivīdu, bet arī viņa ģimeni, sabiedrību – valsti. Tāpēc ir tik svarīgi, ka darbojas Mentora programma, kuras uzdevums ir informēt tos cilvēkus, kuri vēlas būt mentori jauniešiem, kas ir nonākuši saskarsmē ar narkotikām, un grib būt atbalsts šiem jauniešiem un pierādījums tam, ka var dzīvot bez narkotikām. Mūsdienās ir tik daudz šķirto ģimeņu, nereti bērnu audzina tikai māte viena pati, un šiem jauniešiem vienkārši pietrūkst pozitīvā parauga, kam līdzināties. Bet mentors var būt atbalsts, paraugs. Tālab arī Mentora programma ir ļoti būtiska. Tā labi darbojas arī jūsu valstī.
Mentora programma nav vienīgā aktivitāte, kuras iniciatore jūs esat. Kāpēc jums ir tik būtiski piedalīties šādās iniciatīvās, rosināt tās, atbalstot ne tikai jauniešus, bet arī cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Kāpēc jums tas ir tik svarīgi?
Karalis. Viņa vienmēr ir bijusi tāda…
Karaliene Silvija. Mani vienmēr tas ir interesējis. Tas nav tradīcijas jautājums, nosacījums, ka karalienei der pievērsties sociālajai jomai. Man vienmēr šīs jomas ir rūpējušas – kopā ar karali esam nodibinājuši fondu (Royal Wedding Fund – red.) bērniem ar īpašām vajadzībām, un tas joprojām darbojas. (Fonds atbalsta pētījumus, kā fiziskās aktivitātes var palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – red.) Man liekas, ka pirmo reizi sapratām, cik tas ir būtiski, kad nirām kopā ar akliem bērniem. Ūdens bija necaurredzams, bet bērni jutās ļoti droši, jo viņi bija pieraduši pie tā, ka nekas nav redzams...
Karalis. Viņi man iemācīja, kā ir jānirst, – mēs nirām kopā. Zviedrijā Baltijas jūrā ūdens caurredzamība ir slikta. Bērni neredzēja, nejuta šo starpību – viņi izmantoja rokas... Drīz arī sākām veidot fondu. Starp citu, ar aizrautību skatījos paralimpiskās spēles – ir tik ir fascinējoši redzēt, ar kādu azartu zviedru komanda cīnās par savu valsti.
Karaliene. 90. gados aizsākās jauna, satraucoša tēma – bērnu seksuālā izmantošana, bērnu pornogrāfija. Mana pārliecība – tas ir ļoti nopietni un biedējoši. Tajā laikā sāku aktīvi strādāt ar šīm problēmām, akcentēt šīs tēmas – nodibināju Pasaules bērnības fondu (World Childhood Foundation – red.). Tagad šai programmai ir jau piecpadsmit gadu vēsture – tā darbojas Zviedrijā, Vācijā, Brazīlijā, ASV. Mēs varam nosegt dažādus Dienvidamerikas projektus, pateicoties fonda darbībai Brazīlijā, savukārt Zviedrijas fonds var palīdzēt arī Baltijas valstīm, Krievijai.
Savulaik mums bija vairāki projekti Latvijā, bet tagad tie darbojas paši, teiksim, projekts Marta. World Childhood Foundation palīdz šai programmai.
Cik liela ir kultūras nozīme, risinot sociālās problēmas?
Karaliene Silvija. Es uzskatu, ka kultūras jautājums ir ļoti svarīgs. Kultūra un kultūras izglītība palīdz vest, attīstīt bērnu pareizā virzienā. Ar vēstures, mūzikas, kultūras vērtībām var radīt bērnam izpratni par pamatvērtībām – ir tik daudz veidu, kā ar kultūras bagātībām palīdzēt veidoties bērnam, palīdzēt tam augt harmoniski, pasargāt to, arī radīt drošības sajūtu, iekšējā spēka sajūtu, kas bērnam ļauj pateikt "nē" dažādiem kārdinājumiem, sliktām lietām, narkotikām. Kultūrai ir milzīga nozīme.
Karalis. Kad mēs 90. gadu sākumā viesojāmies jūsu valstī, pirmais, ko varēja just, ir tieši kultūra – galu galā tas ir fundaments. Jūs, protams, atjaunojāt gan pilsētu, gan mājas – arī tas bija pamats, uz kura būvēt jauno valsti. Taču kultūra ir īpaši būtiska, ja jums nav kultūras, nav arī īsta pamata – nav pamata nekam, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi apzināties kultūras lomu sabiedrībā. Protams, izplatīts pretarguments ir – kāda kultūra, ja sabiedrībā ir aktuālas sociālās problēmas – nabadzīgi cilvēki, kuriem ir jāpalīdz. Jā, protams, ir jāpalīdz, bet tas nav vienīgais problēmas risinājums. Ja jūs neapzināties kultūras nozīmi, nācijai nav fundamenta, lai būvētu sabiedrību, valsti.
Karaliene Silvija. Latvijai taču ir fantastiski kori. Tas ir tik vareni, kad šie daudzie tūkstoši dzied kopkorī...
Jūsu Majestāte, turpināsim par ikdienas kultūru. Jūs esat teicis, ka jūsu dzīvē ļoti nozīmīga ir humora izjūta...
Karalis. Esmu pieminējis sava vectēva teicienu, ka ikvienā darbā, arī karaļa pienākumus pildot, ir jābūt humora izjūtai – tad viss kļūst vieglāk. Tas ir ļoti jauks vēlējums. Protams, nevar plēst jokus par visu un visiem, bet tomēr – humora izjūta ir svarīga. Nevajag pārspīlēt ar svarīgumu, nozīmīgumu, jo humora izjūta palīdz radīt kontaktus, uzturēt sarunas – galu galā laba humora izjūta ir patīkama.
Kas ir jūsu iecienītākie svētki?
Karalis. Ko lai es saku…
Karaliene Silvija. Mana dzimšanas diena...
Karalis. Viens no maniem tēvočiem – viņš rakstīja poēmas, piezīmes par ceļojumiem, viņam bija daudz draugu literātu aprindās, draugi – reiz apgalvoja, ka svarīgākie svētki ir "sarkanā diena". Tā ir diena, kad vāra vēžus, – laiks augustā, kad aicina draugus, vāra vēžus un diskutē par literatūru, politiku. Varu piekrist viņa viedoklim. Turklāt Latvijā taču arī ir šāda "vēžu diena", vai ne?
Karaliene Silvija. Man ļoti svarīgi ir ģimenes svētki, mani bērni un, jā, arī tradicionālie svētki.
Zviedru karaliskā nedēļa Latvijā
Līdz 2. aprīlim
Kultūras programma: Zviedru filmu festivāls 27.03.–31.03. kinoteātrī KSuns (ieeja brīva) u. c.
Programma: www.diena.lv