Ar māju uz riteņiem pie saviem varoņiem. Intervija ar režisoru Ivaru Zviedri

Sestdien, 9. novembrī, tiks izrādītas pazīstamā latviešu režisora Ivara Zviedra divas dokumentālās īsfilmas Afigenna (17 minūtes) un Meikots Īrijā (42 minūtes). Tajā režisors sev raksturīgajā manierē, balansējot starp drāmu un komēdiju, ielūkojas vecāku un bērnu attiecību niansēs. Pēc tam notiks antropologa Andra Šuvajeva vadītā diskusija par šo tēmu globalizētajā pasaulē. Pirms gaidāmā notikuma aicinājām uz sarunu Ivaru Zviedri, kuram decembra sākumā gaidāma vēl viena pirmizrāde – dokumentālajai filmai Valkātājs, kurai ir ļoti gara tapšanas vēsture. 

Kā jūs atradāt savas dokumentālās īsfilmas Afigenna varoņus? 

Es filmēju savu dokumentālo filmu Valkātājs (par vjetnamiešu bēgļu kontrabandistiem Latvijas pierobežā – I. A.). Man pretī nāca viena sieviete un prasīja: nofilmē mani kopā ar dēlu. Nu, labi. Viņa gribēja, lai viņš kameras priekšā noskaita dzejolīti. Viņš sāk to skaitīt, bet viņai nepatīk, kā viņš to dara. Viss beidzās ar to, ka viņi pasaka viens otram visu, ko viens par otru domā, un pie reizes izstāsta arī visu savu dzīvi. 

Kā jums radās doma par dokumentālo īsfilmu Meikots Īrijā, kas turpina šo vecāku un bērnu attiecību tēmu jau ārpus Latvijas robežām? 

Es neesmu pirmo reizi, tā teikt, ar pīpi uz jumta tur. Pirms vairākiem gadiem uzņēmu savu dokumentālo filmu Bēgums (2009), kas vēstīja par latviešiem gliemežu lasītājiem Īrijā. Es zinu šos cilvēkus. Viņiem ir piedzimuši bērni, kuri tagad ir deviņus desmit gadus veci. Tā ir ļoti interesanta paaudze, no kuriem liela daļa ar saviem vecvecākiem var sarunāties tikai caur mammu tulku. Vai viņi brauks uz Latviju? Vai viņi ir mūsu zudusī paaudze? Viņi nezina, kas viņiem ir – sakta vai lira. 

Sarkanbaltsarkanais vai zaļibaltoranžais karogs. 

Uz jautājumu, kas tu esi – īrs vai latvietis, viens no filmas varoņiem Maikls (ar iesauku Buciņš) atbild: both of them. Tas ir ne tikai no valodas skatpunkta. Tā ir cita domāšana. Tas ir cits dzīvesveids. 

Viņam ar māti Kristīni ir izveidojušās ļoti sirsnīgas attiecības. 

Filmās Afigenna un Meikots Īrijā ir parādīti dažādi dzīvesstāsti un ģimenes attiecību modeļi. Kristīne šķiro riepas pa saiziem, bučojas ar Slaviku kičenā un ceturtdienās stāv rindā pēc pabalsta. 

Salīdzinājumā ar dzīvi Latvijā viņai iet labi. 

Viens no maniem mīļākajiem kadriem filmā Meikots Īrijā ir aina ar vēl vienas varones Aldonas meitu Ruti. Viņa sēž un skatās leļļu teātri, kuru uz turieni ir atveduši Jānis un Laila Kirmuškas. Viņa skatās uz viņiem kā uz citplanētiešiem (ar neizpratnes pilnu izteiksmi – I. A.). Tas ir pilnīgs kosmoss! Līdzīgi ir ar Kristīni, kura Īrijā ir iekļuvusi sava veida teātrī, kurā viss ir labi un nav jāguļ uz smirdīgiem matračiem, bet ar piederības sajūtu šai vietai ir tā, kā ir. 

Kā jūs atradāt varoņus šai filmai? 

Es ieliku interneta vietnē baltic-ireland.ie un citos resursos informāciju, vai kāds nevēlas piedalīties dokumentālās filmas uzņemšanā kopā ar saviem bērniem. Man pieteicās trīssimt cilvēku. Mēs sastādījām maršrutu un katru dienu tikāmies ar sešiem septiņiem cilvēkiem, līdz izkristalizējās tie, ar kuriem nolēmām turpināt sadarbību. 

Kā tas notika tīri praktiski? 

Man ir kemperis. Es nevarētu realizēt šo projektu, ja man nebūtu mājas uz riteņiem, ne tikai finansiālu apsvērumu, bet arī savas iepriekšējās pieredzes dēļ. Kad uzņēmu dokumentālo filmu Bēgums, dzīvoju pie Valda, kurš bija ļoti laipns un izmitināja mani pie sevis. Vienā brīdī viņš brauc darīšanās un palūdz: pieskatīsi manu dēlu? ("Es vēl tagad atceros, kā mēs ar Danielu gājām pa mazu Ziemeļīrijas lauku ceļu un skaitījām zvaigznes, kuras viņš sauca par gangām.") Savukārt tu esi saguris, un tev vajag savu telpu. Tāpēc sagrabināju savu pēdējo naudiņu un nopirku kemperi, ar kuru varu iebraukt pie cilvēkiem viņu pagalmā un būt pietiekami tuvu saviem varoņiem, bet tajā pašā laikā aizvērt aiz sevis durvis.