No šodienas Latvijas kinoteātros sāks demonstrēt režisora Vara Braslas un scenārista Alvja Lapiņa jaunāko pilnmetrāžas spēlfilmu visai ģimenei Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, ar kuru tiek atklāta programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei. "Šī ir krietni vairāk sociāla filma nekā bija Ūdensbumba resnajam runcim (2004)," sarunā ar KDi saka scenārists.
Asini prātu, nebojā acis! – aicina vectēvs, pie kura tiek aizsūtīts pavadīt vasaras brīvdienas mazdēls Oskars, lai pasargātu viņu no tīmekļa bīstamās ietekmes. Titullomu atveido Mārtiņš Vilsons, kurš spēlē bijušo Atmodas cīnītāju Pauli Kodi (65). "Ja viņš ir par kaut ko pārliecināts, viņš ies un darīs par spīti tam, kas viņam draudēs – lauri vai sausiņi."
Šis stāsts sākas kā nebeidzams mazdēla cīniņš ar vectēvu, bet pārvēršas par draudzību, kas kļūst par pārsteigumu Oskara mātei. "Šajā vecumā bērni ir kā sūkļi, kuri ir gatavi uzsūkt visu, ko lielie cilvēki bieži nepamana vai viņiem nav laika pamanīt," uzskata scenārists.
Nevajadzīgās nodevības
Uz astoņus gadus vecā Oskara lomu ir pretendējuši astoņi simti zēnu, līdz tika izvēlēts Markuss Jānis Eglītis no Carnikavas. "Par atlases procesu varētu uzņemt atsevišķu filmu – caur šiem mazajiem cilvēkiem atklājas viņu ģimenes un to attieksme pret valsti un citām tēmām," norāda Alvis Lapiņš un izvelk no krekla kabatas salocītu lapiņu ar pierakstītiem bērnu citātiem:
– Kas tevi atveda?
– Ome. Viņa neļauj opim braukt uz Rīgu.
– Kāpēc? – Opis grib spridzināt valdību.
Alvis Lapiņš atzīst, ka, rakstot scenārijus, šāda veida piezīmes palīdz uzdot nepieciešamo toni, bet tiešā veidā tiek izmantotas reti. Taču vecāsmātes Irmas Kodes sarunu ar mazdēla sešus gadus veco draudzeni Olgu ("Vienmēr atceries, ka zēni Oskara vecumā ir mazliet jocīgi." – "Stulbi.") Alvis Lapiņš gan ir noklausījis no savas mazmeitas.
Uz jautājumu par viņa paša attiecībām ar datoru scenārists atbild, ka tās varētu būt labākas, jo daudzas lietas viņš vēl nav apguvis. "Datorbūšanai ir gan pozitīvas, gan negatīvas puses jeb, kā mana vecāmāte teica, – kas par daudz, tas par skādi. Tas ir neizsmeļams izziņas avots un prāta asināšanas iespēja, bet, tāpat kā pārlieka aizraušanās ar revolūcijām, tas sagandē veselību."
Visus savus darbus viņš ir rakstījis ar roku. "Varbūt tā ir mana tehniskās varēšanas problēma, bet, rakstot ar roku, es paspēju apvaldīt dialogu – to rakstīšana ir vienreizējs produkts, ko nevar atlikt, jo pēc brītiņa tas būs citāds, varbūt labāks, bet varbūt arī sliktāks, un šīs iekšējās bailes liek uzticēties rokai," skaidro Alvis Lapiņš, kura scenāriji vēlāk tiek pārrakstīti.
Pēc tam tie nonāk pie režisora. "Viņš ļoti saudzīgi un lietpratīgi izturas pret uzrakstīto," par Vara Braslas iejūtīgo kritiku stāsta scenārists, kurš ar lielu interesi vēro, kā viņa teksti sadzīvo ar aktieriem, jo ir bijuši gadījumi, kad abi neiet kopā. "Kur tas suns aprakts, nezinu. Tā ir kaut kāda ķīmija – tāpat kā starp vīrieti un sievieti, tāpat arī starp aktieri un tekstu."
Savukārt par Kožu dzimtas galveno antagonistu ir kļuvis Modrītis Kalnākāpējs (33), kura loma ir uzrakstīta īpaši Mārtiņam Meieram. "Man šķiet, ka viņš ir visu varošs. Tāds, kāds savā jaunībā bija Eduards Pāvuls. Viņam piemīt nepieciešamais "urķisms" un pašatdeve," domā Alvis Lapiņš, kurš kopā ar Vari Braslu ir veidojis videofilmu Kā tev klājas, Eidi? (1996).
Mārtiņš Meiers spēlē vecāsmātes bijušo skolnieku deputātu, kurš ir pamanījies pārdot skolu un atstāt viņu bezdarbniekos. "Modrītis pārstāv to mūsu sabiedrības daļu, kas faktiski netic Latvijas nākotnei. Viņi dzīvo šodienai, it kā rīt pasaule beigtos, tāpēc visu vajag tūlīt un tepat, vienalga kādā veidā," teic Alvis Lapiņš.
Scenārists piesauc savu darbu pie Pētera Krilova dokumentālās filmas Uz spēles Latvija (2014) par 40.–50. gadiem Latvijā un pētītos arhīva materiālus. "Viena lieta, ja tu nodod, lai glābtu savu dzīvību, ko var saprast, bet otra – ja tu nodod, tāpēc ka tev ir iepaticies kaimiņa zirgs vai mēbele... Mūsu Modrītis pieder pie pēdējiem, princips ir tas pats."
Apdullināšanās laiks
Pirmo reizi filmēšanas laukumā Alvis Lapiņš ar Vari Braslu ir satikušies Rostislava Gorjajeva spēlfilmā Noktirne (1966) pēc Žaņa Grīvas noveles motīviem. "Tas bija kino apdullināšanās laiks," atceras scenārists, kurš toreiz bija 19 gadu vecs – viņš bija iestājies Latvijas Universitātes neklātienē un paralēli mācībām sācis strādāt Rīgas Kinostudijā.
"Tā bija iespēja dzīvot citu dzīvi – prom no mājām kopā ar svešiem cilvēkiem, ko tu savu mūžu neesi darījis, un sajust uzticēšanos no viņu puses," savās atmiņās dalās Alvis Lapiņš. Viņš ir sitis klapīti, atbildējis par rekvizītiem un pildījis citus pienākumus. Tajā laikā izbaudītos piedzīvojumus var salīdzināt vienīgi ar Zītaru dzimtas (Vecās jūrnieku ligzdas) (1989) uzņemšanu.
Ir Spānijas pilsoņu kara beigas. Republikāņi atkāpjas pāri Pirenejiem, kuri tiek filmēti Armēnijā. Viņi ar Vari Braslu ir atbildīgi par masu skatu dalībniekiem. "Tiek palaistas lidmašīnas. Gunāra Cilinska varonis traucas savā smagajā auto. Es nokrītu tur, kur man ir jākrīt, un pēkšņi viens sit man pa plecu un saka: "Izviņite, eto mojo mesto!" ("Piedodiet, šī ir mana vieta!") Viss, filmēšana pagalam."
Gandrīz pēc divdesmit gadiem tapa viņu pirmais kopdarbs Emīla nedarbi (1985) pēc Astridas Lindgrēnes stāstu motīviem, kas tajā gadā saņēma Latvijas kino augstāko apbalvojumu Lielais Kristaps kā labākā filma. "Es biju uzrakstījis scenāriju, ko piedāvāju Varim, – vai negribi?" savas veiksmīgās sadarbības pirmsākumus atminas Alvis Lapiņš.
Šajā stāstā par enerģisko puisēnu Emīlu viņa zinātkāro māšeli Idu atveidoja Madara Dišlere, kura pati šobrīd uzņem savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Paradīze ‘89, kura, tāpat kā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, top programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. "Tas ir jauki, ja tu ar savu darbu vari paraut kādu sev līdzi," par Madaru Dišleri un Vari Braslu saka viņa ilggadējais cīņu biedrs.
Viņi ir veidojuši tādas pilnmetrāžas spēlfilmas kā Aija, Ziemassvētku jampadracis un Ūdensbumba resnajam runcim. "Svarīgāka par profesionālo saprašanos ir pasaules uztvere. Scenārijs ir tikai ideju izpausmes veids – tam, kas tev sāp un kas tevi priecē šajā dzīvē, ir jābūt kopējam. Sievietes var patikt dažādas, bet ideāliem ir jābūt līdzīgiem."
Starp spēlfilmām Vectēvs, kas bīstamāks par datoru un Ūdensbumba resnajam runcim ir pagājuši trīspadsmit gadu. Pa šo laiku ir radīti vairāki viņu kopdarbi Valmieras Drāmas teātrim – izrādes Atvari (2008), Eldorado (2010), Klaidoņa lūgšana (2012) un Nepabeigtās kāzas (2017). "Teātra nosacītība ir reizē gan Dieva dāvana, gan posts tādam iesācējam kā man." Taču teātra pasaule Alvim Lapiņam nav gluži sveša. Jau skolas gados viņš ir spēlējis Sprīdīti, Antiņu un citas nozīmīgas lomas. Viņš ir piedalījies Ārija Geikina iestudējumā, pēc kura abi ir braukuši uz Maskavu. "Viņš brauca stāties režisoros, es – aktieros," atklāj scenārists, kurš ir ticis uzņemts, bet birokrātisku apsvērumu dēļ studijas ir bijis jāatliek uz gadu.
"Pa šo laiku kino ņēma virsroku, droši vien labi, ka tā," atzīst Alvis Lapiņš. Viņš ir bijis scenāriju autors vairāk nekā divdesmit dokumentālām un spēlfilmām, par kurām ir iegūti vairāki Lielie Kristapi. "Gribētos uztaisīt vēl kādu kino," piebilst scenārists, kura rakstāmgalda atvilktnē guļ vairākas filmu ieceres, kuras vēl tikai gaida savu zvaigžņu mirkli.