Abas filmas un to producenti nonākuši neapskaužamā situācijā – vairāku gadu darbs, kas ieguldīts filmu veidošanā, prasās tikt parādīts skatītājiem, bet kinozālēs pusi vietu pārsvītro epidemioloģiskie ierobežojumi. Un otrā pusē, kur tomēr vēl katrā vietiņā varētu sēdēt pa vienam kinoskatītājam, tāpat rēgojas tukšumi, jo dažam joprojām bail uz kinoteātri iet. Tāpēc, pirms vispār sākam runāt par filmām, ir mazliet jāparunā par vietām, kur tās rāda, un procesu, kā tas tagad notiek. Ne jau lai vieglprātīgi ignorētu visādas bīstamības, bet lai uzsvērtu, ka saprātīgs publikas atbalsts ir ļoti nepieciešams gan filmām, gan kinoteātriem.
Labāk nekā trolejbusā
Atgādināšu, ka gan Latvijā, gan Eiropā kinoteātri bija starp pirmajām sabiedriskajām iestādēm, kas dabūja ciest no vīrusa ierobežojumiem uzreiz un nepārsūdzami – marta vidū vienas nedēļas laikā tika slēgti kinoteātri gandrīz visur Eiropā, Latvija to izdarīja 14. martā. Laimīgā kārtā uzreiz arī kļuva skaidrs, ka kinoteātri ir ļoti svarīga kinematogrāfiskās ekosistēmas daļa un tiem nedrīkst ļaut vienkārši izdzist, tāpēc tika un tiek izgudrotas dažādas pilsoniskas akcijas un valstiski risinājumi, kā palīdzēt gan lieliem, gan jo īpaši maziem kinoteātriem. Svarīgs ir arī psiholoģiskais faktors – piemēram, Ķīnā, kur cīņa ar vīrusu sākās jau agrāk, marta beigās likās, ka pirmais infekcijas vilnis ir pieveikts un kinoteātrus var atkal atvērt, bet nedēļas laikā skatītāji tā arī nesadūšojās atgriezties kinozālēs, un atvēršanas atļauja tika atcelta.
Latvijā neesam tik saspringtā situācijā, un kinoteātris Splendid Palace jau maijā vēra durvis īpaši aprīkotiem un epidemioloģiski drošiem speciālseansiem, un jums vajadzēja redzēt, cik atbildīgi kinoteātra personāls izturējās pret katru sabiedrības veselībai nepieciešamo ierobežojumu!
Arī tagad, rudenī, kinoteātru atbildības sajūta nav zudusi, tāpēc – tiem, kam vēlēšanos apmeklēt kinoteātri un jaunu filmu noskatīties klātienē īstā kinozālē bremzē bailes par savu veselību, uzdrošinos apgalvot, ka šobrīd kinoteātra apmeklējums nekādā ziņā nav bīstamāks un turklāt ir sociāli daudz nozīmīgāks nekā stumdīšanās pilnā trolejbusā, stundām ilga klejošana lielveikalā vai spontāna ballīte naktsklubā.
Debija naktī, lietū
Nu un tagad beidzot par filmām. Kinoražošanas loterija vienā laikā kinorepertuārā ir palaidusi divas ļoti atšķirīgas Latvijas filmas, un tas jau taisni lieliski – katrai no tām var būt pavisam cita auditorija, atliek tikai katram eventuālajam skatītājam kārtīgi noskaidrot, ko te piedāvā, un tad izvēlēties savu īsto.
Hronoloģiski pirmais kinoteātros ienāca debitants Reinis Kalviņš, un apmēram pēc nedēļas uzzināsim, vai viņa pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Maiņa būs izpelnījusies Nacionālās kino balvas nomināciju Labākā debija – priekšnoteikumi tam ir, filmas ražošana mazbudžeta režīmā (Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā) nav neko sabojājusi un varbūt tieši palīdzējusi radīt tādu atturīgi lakonisku kopiespaidu.
Spēcīgākie elementi filmā man šķiet divi – secība nav noteicošā – operatora darbs un galvenās lomas tēlotājs. Rumāņu izcelsmes operators Džordžs ČipersLillemarks, kura filmogrāfijā ir pat Kannu festivālam atlasīta filma, sadarbībā ar Reini Kalviņu radoši izmantojis visas iespējas, ko piedāvā nakts filmēšana, lietus uz automašīnas metāla virsmām, taksometra plafons uz jumta, mobilā telefona gaismiņa tumšā kāpņutelpā un citi eleganti vizuālo eksperimentu lauki. Savukārt Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš, kura izrāžu saraksts sen vairs neļauj viņu saukt par jauno, savā pirmajā kinolomā darbojas kā aisbergs – šī pārsvarā klusējošā leduskalna redzamā daļa ir apvaldīts skatiens caur pieri (kā Ivaram Kalniņam jaunībā), bet neredzamajā, tikai sajūtamajā daļā mutuļo dažādas emocijas, stress, bailes un viss cits, kas nu var piemeklēt cilvēku tik neapskaužamā situācijā.
Objektivitātes labad vajadzētu norādīt arī uz kādu trūkumu, un tāds man šķiet fināla punkta neskaidrais (nekonceptuālais) novietojums uz stāsta notikumu ass – filma izstāsta vai nu par maz, vai burtiski vienu epizodi par daudz. Tāpēc rodas tā nekonceptualitātes sajūta – tas nav gluži atvērtais fināls, kad visi stāsta pavedienu gali vēl ir vaļā un katrā var notikt vells zina kas, bet tas, protams, nav arī pilnīgs atrisinājums un punkts. Nu, jūs saprotat, es mēģinu nespoilēt…
Bērna acu augstumā
Otra jaunākā Latvijas filma ir pieredzējušās un ar Lielo Kristapu jau apbalvotās dokumentālistes Ilzes Burkovskas-Jakobsenas pirmā pilnmetrāžas animācijas filma Mans mīļākais karš, kurā tomēr autore nekur tālu no dokumentālā kino nav aizbēgusi un vairāk vai mazāk organiski animācijas stāstā ievijusi arī dokumentālus piefilmējumus un arhīva materiālus. Manam mīļākajam karam ir plaša publicitāte jau kopš vasaras vidus, kad visu Latviju un pašus filmas veidotājus pārsteidza ziņa, ka filma saņēmusi balvu Ansī festivāla konkursā Contrechamp un līdz ar to "aizrullējusi" aktīvā festivālu apritē.
Šādi starptautiski panākumi un filmas pamatstāsta laika rāmis varētu radīt aizdomas, ka filma vienkārši prasmīgi spekulē ar jau gadiem apspēlēto padomju eksotiku, tomēr tā nav. Lai arī kadrā netrūkst sarkano karogu un pionieru kaklautu, tomēr to visu negaidītā rakursā pavērš bērna "acu augstums" un iztēles prizma, kas lauž sarkanās realitātes starus un piešķir tai brīžiem pavisam absurdu vīziju aprises – no simtiem sviesta paciņu, kas pa konveijeru brauc uz Kremli, līdz zīmuļu skaidām, kas jākrāj kurināšanai aukstā kara laikā.
Īpatnēja ir filmas vizualitāte, pie kuras ir jāpierod, – norvēģu mākslinieka Sveina Nīhūsa zīmētie tēli šķiet svešādi, lai gan var piekrist versijai, ka tie veidoti XX gadsimta 70. gadu stilistikā atbilstoši stāsta norises laikam. Savukārt Latvijas mākslinieces Laimas Puntules zīmēto fonu apzināti veidotais "tukšuma" iespaids īpaši iedarbīgs ir jaunajā, nemājīgajā dzīvoklī un ārpus tā, klajumā pie Saldū pirmās daudzstāvenes. Ja tāpat kā iepriekš līdzsvaram vajadzētu minēt arī kādu trūkumu, tad – nu labi, režisore, ilgus gadus dzīvodama Norvēģijā, varēja to arī nezināt, bet kāds no grupas taču varēja viņai pateikt, ka aktieris Juris Kalniņš kopš 90. gadu vidus ir ierunājis un iedublējis praktiski visas multenes Latvijā, tāpēc dot viņam ierunāt Ilzes vectēva balsi bija pārsteidzīgs lēmums un negribēts zīmogs tēlam. Tomēr filmas balsu murdoņā un vispār skaņu celiņā ir arī priecīgi pārsteigumi un vienkārši labas vietas – gan Pētera Krilova balss pie radioaparāta, gan vidusskolnieču protesta pāraugšana Jumpravas dziesmā, gan citi "ornamenti". Pats svarīgākais – mums atkal ir viena filma, kas ģimenēs un skolās var raisīt jautājumus un vērtīgas sarunas par neseno Latvijas vēsturi, tāpēc vecākiem un skolotājiem vajadzētu pievērst uzmanību iespējai izglītot bērnus un vienlaikus atbalstīt Latvijas kinoteātrus un filmu veidotājus.