Septembra sākumā, kad draudzenes čalodamas devās uz Latvijas Valsts universitāti, Ieva Lešinska saprata, ka viņas jaunība, bezbēdīgie studentes gadi ir nopietni apdraudēti. Tādā anekdotiski dramatiskā stilā pirms 41 gada laikraksts Dzimtenes Balss pūlējās atdabūt atpakaļ uz padomju Latviju VDK darbinieka un, kā vēlāk izrādījās, dubultaģenta Imanta Lešinska meitu.
Šī gada – 2019. gada – septembra sākumā pirmizrādi piedzīvoja režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma Spiegs, kurš mans tēvs, ar kuru tā pati Ieva mēģina izdabūt no krēslas zonas visu šo lietu, izrunāt skaļi tēva dzīves noslēpumus – vai vismaz tos punktus, kuros šie noslēpumi pieskārušies Ievas pašas dzīvei un sagriezuši to kājām gaisā.
Bondiāde nežilbina
Interesanti, ka tieši tādā "spiegu dzīves" rakursā filma Spiegs, kurš mans tēvs neko satriecoši jaunu nepiedāvā – faktoloģiskā ziņā stāsts neatklāj daudz vairāk, kā jau teikts mediju relīzē par dubultaģentu, kurš nolēma pārbēgt uz ASV, parāva līdzi sievu un meitu, pēc tam sāka neuzmanīgi (bet apzināti) izrunāties un "nenoskaidrotos apstākļos mira".
Filmā ir arī rodams skaidrojums, kāpēc nekādi dokumentāli pierādījumi nekad nepalīdzēs uzzināt vairāk, – vēsturnieks Volfgangs Krīgers kadrā atgādina, ka izlūkdienestu dokumentu slepenībai noilguma nav. Turklāt arī aizkadrā dzirdamā paša Imanta Lešinska liecība par to, kas ietilpa viņa darbības uzdevumos, izklausās tik abstrakti formāla ("jāsatiekas ar cilvēkiem, jānodod un jāiegūst informācija), ka nekādu asumu neuzdzen, – nevienas pakaļdzīšanās ar Aston Martin, un tas sievas Rasmas pieminētais fotoaparātiņš dokumentu fotografēšanai arī izklausās visai bērnišķīgi, par spīti bijušā FIB aģenta atzinīgajam "o-o-o-o…".
Varbūt tas ir tīšām – lai spilgtie bondiādes stereotipi nežilbinātu acis un puskrēslā varētu pamanīt tādas smalkas lietas, kas vismaz Ievas Lešinskas dzīvē bija daudz būtiskākas. Man pat tagad sāk likties – varbūt tīšām tādā samtaini brūnā pusgaismā izturētas visas inscenētās ainas, kas ilustrē 1978. gada notikumus Amerikā tūlīt pēc Lešinsku ģimenes kopīgā lēmuma lūgt politisko patvērumu – FIB aģentu neatlaidīgo aprūpi, tēva un meitas attiecību samežģījumus.
Stopkadru sastingums
Šī gluži vai praktisku apsvērumu diktētā ideja – bagātināt filmas audumu ar inscenējumiem, jo reālu arhīva materiālu nav, – tomēr ir zināms māksliniecisks pārsteigums nupat jau visai populārajā tendencē katrā dokumentālajā filmā "kaut ko ieinscenēt". Prieks redzēt, ka filmas Spiegs, kurš mans tēvs autori nav likuši savu inscenējumu aktieriem klusējot stumdīties pa kadru, dziļdomīgi māt ar galvu vai smeldzīgi skatīties tālumā – režisori Gints Grūbe un Jāks Kilmi vienkārši izslēguši kustību no inscenējumu izteiksmes līdzekļu arsenāla, rādot tikai nejaušus stopkadrus – kā pašas Ievas šķirstītu fotoattēlu kaudzīti.
Tomēr nekas tur nav nejaušs, fotogrāfijas uzņēmis filmas operators Aigars Sērmukšs, tāpēc tās ar savu šķietamo neparedzamību un neklasisko kompozīciju tomēr pārdomāti ieguļ filmas kopējā vizuālajā tēlā. Tiesa, šāds stopkadru ritms brīžiem sabremzē filmas plūdumu, tomēr sastinguma sajūtas ir visai tieši asociējamas ar Ievas sajūtām šajā laikā – kā tas (arī inscenētais) pirmais tēva un meitas apskāviens, kurā īstā Ieva Lešinska noraugās no malas, un mēs droši vien pat nojaust nevaram, ko viņa tobrīd domā.
Dorns, nevis Lešinskis
Ar šiem inscenējumiem filma arvien vairāk attālinās no nosaukuma pirmās daļas (Spiegs…) un akcentus pārceļ uz otro (… mans tēvs). Nevaru nepiebilst, ka aktieris Jānis Kaijaks liekas ideāli "iegrimēts" Imanta Lešinska tēlā (grima māksliniece Eva Ungrova-Malikova (Čehija), asistentes Aija Beata Rjabovska un Ilona Zariņa), un šajās privāto attiecību ainās viņš pat nerunādams kļūst daudz dzīvāks nekā spiegu līnijas kontekstā. Dzīvāks un arī cilvēciski saprotamāks, uzskatāma ilustrācija ambicioza un varaskāra cilvēka nelaimei – pēc visiem garajiem gadiem, kurus Lešinskis pavadījis svarīgas personas un ietekmīga pelēkā kardināla statusā, identitātes maiņa un varas sviru zaudēšana viņam acīmredzot nebija izturama un kļuva par sabrukšanas cēloni. Tāpēc man personiski šī dubultaģenta traģēdijas kulminācija šķiet tā pavisam necilā plāksnīte jocīgajā amerikāņu kapsētā – ar Pītera Dorna, nevis Imanta Lešinska vārdu.
Ievai, protams, bija jādzīvo tālāk, turklāt situācijā, kuru viņa nebija izvēlējusies pati, bet ar varu iegrūsta. Interesanti, ka man šīs filmas kontekstā daudz jādomā arī par Ievas māti, kuras aktīvā un uzmācīgi neatlaidīgā rīcība patiesībā, šķiet, sasniedza pretēju efektu – mudināja meitu tobrīd visādi izvairīties no domām par Latviju, jo no turienes mātes vēstulēs nāk tāds sarežģītu emociju vilnis, kuru labāk vispār neizlaist no aploksnēm. Gandrīz vai varu noticēt, ka māte par to nemaz neiedomājās, jo visu šo lietu uztvēra vispirms kā savu pašas traģēdiju: "…es gandrīz gribēju pašnāvību taisīt, jo man viss bija pazudis!"
Jā, šī nemaz nav "spiegu filma", te nav neviena aerodinamiskas formas skaistuļa ar neticami zilām acīm un dzelzs nerviem. Tikai dzīvi cilvēki, kuru likteņus lauza un mežģīja gan laiks, gan pašu vājums un spēks.
Jasirs
Dostojevskis
Vārds