Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -1 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Gribējām viskautko foršu. Filmas Mēs gribējām izmainīt pasauli recenzija

Mēs gribējām izmainīt pasauli – pirmā Latvijas filma, kas pirmizrādi piedzīvojusi internetā un ir pieejama straumēšanas platformās.

Režisores Aijas Bley dokumentālā filma Mēs gribējām izmainīt pasauli ir vēsturisks notikums Latvijas filmu nozarē – ārkārtējās situācijas laikā, kad kinoteātru ekrāni slēgti, šī ir pirmā komanda, kas uzdrošinājusies savas filmas pirmizrādi rīkot internetā un tāpat arī turpināt filmas izrādīšanu. Jau no 5. maija filma pieejama VoD (video on demand) platformā Vimeo, no 8. maija to demonstrē Shortcut.lv, un acīmredzot visu savu dzīves ciklu filma aizvadīs internetā, jo maz ticams, ka tai atradīsies vieta uz kinoekrāniem rudenī, kad/ja kinoteātri atsāks darboties un uz ekrāniem gāzīsies aizkavētā repertuāra straume.

Kinocilvēku vidē aiz zināmas inerces ir pieņemts par filmu izrādīšanu internetā domāt un runāt ar tādu kā nevērību vai pat līdzjūtību, īpaši vēl par pirmizrādi, kur taču ierasts visu filmēšanas grupu saukt ekrāna priekšā uz skatuves un autoriem pasniegt ziedus, pēc tam visiem kopā iedzert vīnu kinoteātra foajē. Tomēr būsim godīgi – cik mūsdienās ir tādu filmu, īpaši dokumentālo, kam kinoteātra lielais ekrāns piešķirtu kaut kādas īpašas kvalitātes, kādu nav tehnoloģiski advancētam datora ekrānam vai mājas kinozālei? Zemsvītras piezīme – tiesa, dažas tādas filmas es zinu, tāpēc neapgalvoju, ka vispār nav. Un, protams, pastāv vēl arī tāds uztverei svarīgs fenomens kā nepārtrauktā skatīšanās, ko nodrošina kinozāle, bet nekādi negarantē tiešsaiste mājas apstākļos, tomēr šajā saraustītajā laikmetā, kad fragmentēts ir pilnīgi viss, naivi cerēt, ka tikai kinomāksla vai vispār kultūra saglabās kādas privilēģijas. Pozitīvāka pieeja būtu to uztvert kā izaicinājumu autoram – nu tad uztaisi tādu filmu, kuras laikā nevienam negribas ne aiziet uz virtuvi pēc tējas, ne pārbaudīt e-pastu!

 

Efekts no defekta

Turpinot par filmām internetā – manuprāt, nu jau ir pat statistiski pierādāms, ka daļa jaunāko dokumentālo filmu lielāku auditoriju sapulcina straumēšanas platformās, nevis kinoteātru seansos, kur programmas plānotāju uztraukumi par to, ka "uz dokumentālo kino nenāk", arī jau arvien skaļāk ir dzirdami. Tāpēc ir tikai loģiski, ja izplatītāji filmu nes rādīt tirgus laukumā, kur apgrozās lielākā daļa publikas, nevis mazohistiski sēž un gaida skatītājus kādā meža pļaviņā, kur cilvēki nemaz tik bieži nestaigā vai arī nāk pavisam citos nolūkos (t. i., pārsvarā uz spēlfilmām).

Ar šo garo ekspozīciju gribu no sirds apsveikt dokumentālās filmas Mēs gribējām izmainīt pasauli komandas lēmumu neignorēt mūsdienu realitātes dažādās izpausmes un neiesaldēt savu filmu līdz nezināmai nākotnei, bet gan rīkoties šeit un tagad, kā mēdz teikt.

Situācijā, kad filmas likteni tik būtiski ietekmē dažādi force majeure apstākļi, ar kuriem tā šķiet godam tikusi galā un pārvērtusi defektu par efektu, vismaz sākums jau ir uzmundrinošs – apmēram 600 ielūgumu uz pirmizrādi (pieejas paroles īpašajam 4. maija Latvijas filmu maratona seansam) ieinteresētie skatītāji izķēra divās dienās, sociālo tīklu murdoņa pēc pirmizrādes visnotaļ pozitīva. Skatīsimies, kas notiks tālāk.

 

Andergraunda dinozauri

Nu, un tālāk kļūs arvien svarīgāk, kāda tad galu galā ir pati filma, kurai tā laimējies vai nelaimējies ar pirmizrādes un izplatīšanas apstākļiem. Režisore Aija Bley intervijās stāsta, ka izejas punkts ir bijusi interese nevis par grupu Inokentijs Mārpls, bet par 50 gadu jubileju kā eventuālu robežšķirtni, kas filmas tapšanas laikā pienākusi gan viņai pašai, gan filmas varoņiem. Tas tikai tā pamazām esot noticis, ka filmas uzmanības centrā nokļuvuši tieši šie trīs – Raimonds Lagimovs jeb Dambis, Ivo Stankēvičs jeb Skrips un Uldis Rudaks –, un ar šādu "laimīgu gadījumu" var režisori tikai apsveikt, jo tam ir arī pragmatisks rezultāts – varam būt pārliecināti, ka lielu daļu skatītāju filmai piesaista tieši šie zināmās aprindās ļoti pazīstamie puiši, un maz ticams, ka līdzīga publikas interese būtu vērojama, ja par savām pusmūža problēmām līdzīgā veidā spriedelētu kāda nevienam nepazīstama draugu trijotne.

Brīžiem pat taisni jābrīnās, ka šie "vecie panki", kas ir tik nepieradināti un drosmīgi savā mūzikā un skatuves izpausmēs, kļūst tik iepriekšparedzami un frāžaini, runājot "par dzīvi", – "jā, nu piecdesmit ir baigais cipars…" un "…pasaule ir sarežģīta lieta…". Varbūt šie andergraunda dinozauri uzskata, ka par tik elementārām lietām nav vērts muti dzesēt, un vienkārši atšaudās no režisores jautājumiem un inscenētajām situācijām.

Pieļauju gan, ka vismaz filmas varoņu vienaudži un laikabiedri saklausa tur kaut ko vairāk, neapzināti pievienojot paši savas sajūtas, ko pamodina privāto arhīvu kadri filmas sākumā – no tā laika, kad mēs neviens vēl neticējām, ka reiz nāksies pašam savā istabā ieraudzīt sašļukušu un saņurcītu sudraba folijas skaitli 50.

 

Vecums audzina

Paralēlu pārdomu līniju ierosina skaista un simboliska etīde, kuru Dambja istabā izspēlē Rudaks, tēlojot divu lampu sarunu: "Un tā viss tavs mūžs paiet, ka tu tikai te stāvi un spīdi? Vairāk nekas tev nav jādara?" Liekas, filmas varoņi ar prieku atbildētu – nē, vairāk nekas. Filma varbūt ir par to, kā dzīve tomēr to negrib ļaut – lūk, pat Dambis pamazām "paliek par kapitālistu", saka Rudaks. "Vecums jau audzina cilvēku…" – tomēr filmas varoņi to negrib pieņemt – nevis vecumu, bet to "audzināšanu", ko droši vien uzskata par mietpilsonību un tāpēc visiem spēkiem cenšas ignorēt. Tāpat kā sievietes, kas laikam taču tiek uztvertas kā taisnākais ceļš uz mietpilsonisku sadzīvi, tāpēc filmas telpā un acīmredzot arī varoņu dzīvē nostumtas galīgā perifērijā.

Vienam gan ir tāda pārsvarā klusējoša pastaigu pavadone, otram "totāli iemīlējusies divdesmitgadniece" ir aprakstīta tā, ka izklausās pat gandrīz izdomāta, un trešajam nav pat ne iedomu tēla, tikai bērns vienā senā fotogrāfijā. Tiesa, visiem trim ir mammas, bet tām arī piešķirta, lai gan aizkustinoša, tomēr visām vienāda funkcija – samīļot un palaist tālāk.

Galu galā sāk izskatīties, ka filma ir nevis par to, kas notiek kadrā, bet par to, kurus pieredzes kanālus tā atrauj vaļā katram skatītājam un kādas domas pamodina katra skatītāja galvā. Tieši tāpat kā filmas tituldziesmā, kas skan finālā, – vārdi "mēs gribējām brīvību un viskautko foršu" katram no mums nozīmē kaut ko pilnīgi citu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja