Rolanda Kalniņa (1922–2022) radošais mūžs ir locīts un mocīts kā reti kuram Latvijas režisoram, un mēs varam būt laimīgi, ka viņam tomēr vienmēr pieticis spēka nesalūzt un turpināt. Tāpēc Rolanda Kalniņa filmogrāfijā ir ne tikai tās divas vai četras filmas, par kurām vienmēr runājam (taču šodien nerunāsim), bet daudz vairāk, un visas tagad padarītas sabiedrībai pieejamas – lai nezināmo vai mazzināmo Rolandu Kalniņu varētu atklāt no jauna vai iepazīt tuvāk. Portālā filmas.lv Rolanda Kalniņa kolekcijā ievietotas 15 spēlfilmas, divas koncertfilmas, trīs dokumentālās filmas, divi kinožurnāli. Stāstu par režisora radošo darbu papildina arī Dzintras Gekas dokumentālā filma Rolands Kalniņš (1999) no cikla Kino gadsimts Latvijā. Sešas kolekcijas filmas ir pēdējo gadu laikā restaurētas, un arī šajā ziņā Rolands Kalniņš ir līderis starp laikabiedriem.
Protams, tas būtu pārdabiski, ja visas režisora filmas izrādītos vienlīdz ģeniālas. Tā nav, tomēr 50 gadu garā filmogrāfija liecina – Rolands Kalniņš ir pratis arī vienmērīgi iekļauties Latvijas kino procesā un attiecīgā laikmeta ainavā, pēc saviem "dumpīgajiem izlēcieniem" bijis spiests "par sodu" uzņemt kādus pavisam dīvainus "kino izstrādājumus", bet daudzās savās filmās turpinājis pētīt sev svarīgus jautājumus gan varoņu raksturos, gan kino izteiksmes līdzekļos. Pat ja kādu filmu tā vien prasās uzskatīt par režisora neveiksmi, būtu vietā atcerēties kinozinātnieces Valentīnas Freimanes iemīļoto teicienu – viņai īstu talantu neveiksmes vienmēr esot interesantākas par viduvējību veiksmēm. Tas ir ārkārtīgi plašs lauks kino pētniekiem un teorētiķiem, tomēr arī "normālam" skatītājam te ir daudz interesantu rakursu.
Latvijai brīvai būt
Viena ļoti svarīga un diemžēl iznākšanas laikā varbūt īsti nenovērtēta filma ir Andreja Upīša Robežnieku triloģijas romānu motīvos balstītā drāma Ja mēs visu to pārcietīsim (1987). Patiesībā pat dīvaini, kāpēc tieši atmodas laikā tapusī filma par latviešu tautas brīvības centieniem (nu labi, 1905. gadā, bet tomēr…) nekļuva par kases grāvēju, turklāt filmas scenārijs tika rakstīts vēl tikai atmodas priekšnojautās, kad Gorbačovs tikai nupat bija izsludinājis perestroiku un jaunas dzīves sākumu, – tobrīd vēl pārsteidzoši drosmīgi skanēja Mārtiņa Robežnieka teiktie vārdi: "Es nevaru iedomāties, ka latviešu tauta uz mūžiem būtu nolemta atkarībai un verdzībai! Skaista tu esi, mana dzimtene! Vai tu negribētu arī brīva būt…"
Filmai Ja mēs visu to pārcietīsim ir vairāki pievilcības punkti, kas padara to interesantu arī šodien, 35 gadus pēc iznākšanas. Pirmkārt, Mārtiņa loma ir vienīgais lielākais aktiera un režisora Kārļa Auškāpa aktierdarbs uz ekrāna, ļoti līdzsvarots un arī dzīvs, lai gan nepieciešamība būt "pilnīgi pozitīvajam varonim" nedod iespēju pārmērīgi atraisīties. Tādā ziņā krāsaināks, lai gan daudz nožēlojamāks izskatās Mārtiņa brālis Jānis, kuram dzīve piespēlē visādas patīkamas un nepatīkamas izvēles, kamēr rakstura vājums nogremdē pavisam (lomā – aktieris Jānis Reinis, kuram ar šo lomu sākās ne visai gara, tomēr diezgan spilgta kinokarjera).
Abu brāļu pretstatījums izceļ Rolanda Kalniņa filmās bieži risinātos jautājumus par cilvēka pārliecību, pašcieņu un mugurkaulu – te sava izpratne par godu ir gan Gailēnu saimniekam (Voldemārs Zandbergs) un viņa meitai Zelmai (Indra Briķe), gan dragūnu soda ekspedīcijas virsniekam (Valentīns Maculēvičs). Arī vizuālie risinājumi lieliski papildina un turpina citās Rolanda Kalniņa filmās attīstītās tēmas, tikai varbūt vēl krāšņāk un dekoratīvāk – Ja mēs visu to pārcietīsim ir vienīgā spēlfilma, kuras vizuālo ietērpu izgudrojis nevaldāmais scenogrāfs un plaša profila mākslinieks Arnolds Plaudis, tāpēc te ir daudz grafiski un gleznieciski iespaidīgu ainu un telpu, īpaši jau fināla makabrā ballīte, kas vizuāli saplūst ar Zelmas sodīšanu.
Pozitīvie un negatīvie
Skaidri nošķirami pozitīvie un negatīvie varoņi toties ir galvenais mugurkauls filmā Vētra (1960), Rolanda Kalniņa pirmajā saskarsmē ar Viļa Lāča populārajiem romāniem. Patiesībā gan šīs filmas liktenis bijis visai sarežģīts – ekranizāciju bija iecerējuši jaunie Maskavas kinoinstitūta absolventi režisors Varis Krūmiņš un operators Māris Rudzītis, bet savā naivumā viņi pilnīgi nerēķinājās ar reālo situāciju. Varis Krūmiņš vēlāk atmiņās raksta, ka "Viļa Lāča absurdais romāns, manuprāt, deva iespēju taisīt brīvu kino…". Protams, nē, šādu brīvdomību nesaprata nevienā priekšnieka kabinetā, Varim Krūmiņam filmu atņēma pusceļā, nodēvējot viņa kinovalodu par "murgiem", un darba pabeigšanai nozīmēja vēl mazāk pieredzējušo Rolandu Kalniņu, kurš bija paspējis uzņemt tikai vienu spēlfilmu (1959. gada filma Ilze arī atrodama portāla kolekcijā).
Skatoties filmu Vētra XXI gadsimtā, tomēr liekas, ka daži Vara Krūmiņa un Māra Rudzīša brīvdomības elementi ir saglabājušies (daži pilnīgi negaidīti kameras kūleņi un rakursi), taču visinteresantāk šo melnbalto filmu vērot kā tādu diezgan naivu, bet ļoti izteiksmīgu hibrīdu starp film noir un glezniecībā pazīstamo "skarbo stilu". Turklāt jaunā un skaistā Vija Artmane kopā ar Voldemāru Zandbergu un Hariju Liepiņu, protams, ir papildu bonuss šai ļoti stilīgajai, kaut arī "revolucionārās ideoloģijas" apdvestajai laikmeta liecībai (bet ideoloģisko virskārtu var uztvert arī kā komisku elementu, skaitot klišejas, ar kādām tolaik veidoja filmas "pareizo" vēstījumu).
Baltā siena sniegā
Brīvā "randomā" klejojot pa filmu kolekciju, vēl gribētos izcelt dažas parādības no atšķirīgiem laikmetiem. Piemēram, 1970. gada spēlfilma Karalienes bruņinieks Rolanda Kalniņa filmogrāfijā iezīmējas kā ekskurss režisoram tik tuvajā sporta pasaulē un visizteiksmīgākais mēģinājums strādāt ar neprofesionālu aktieri galvenajā lomā – vieglatlētu Marģeri Gobu spēlē īsts sportists, skrējējs un tobrīd arī rekordists Juris Grustiņš. Režisoram svarīgāk licies panākt, lai varonis būtu dabisks profesionālā sporta vidē, stadionos un sporta zālēs, kopā ar operatoru Gvido Skulti meklētas iespējas radīt maksimāli dokumentālu iespaidu (vienā kadrā pat īsts Jānis Lūsis met šķēpu), taču trenerim Zvanam (Voldemārs Zandbergs) runājamos tekstus scenāristi sacerējuši tādā kā aforismu stilistikā, kas nonāk pretrunā ar cerēto dokumentalitāti.
Tomēr arī šajā filmā var saskatīt skaidras paralēles ar Rolanda Kalniņa labākajiem darbiem – piemēram, arī šeit, tāpat kā Četros baltos kreklos (1967), ir epizodes, kurās mūzika pārklāj jauna pārīša satikšanos un sarunas, bet skatītājs visu saprot bez vārdiem; tāpat te var saskatīt Rolandam Kalniņam tik svarīgo "baltās sienas principu" (sīkas figūriņas milzīgā sniega klajumā; līdzīgs kadrs ir arī filmā Ja mēs visu to pārcietīsim…). Nu un, protams, Līga Liepiņa, Dina Kuple un savulaik slavenais, bet pāragri aizgājušais Edgars Girgensons nelielā, tomēr svarīgā žurnālista lomā.
Viens pilnīgi ekskluzīvs elements Rolanda Kalniņa filmogrāfijā ir divsēriju filma Tapers (1989), kuras scenāriju sacerējis Tālivaldis Margēvičs. Pirmkārt jau filmas ieceri un uzņemšanu savulaik apvija tāda kā dzeltenīgi skandaloza migliņa, jo galvenā varoņa, slavena komponista Laimoņa Paruma, biogrāfijā un filmas stāstā bija skaidri nolasāmas paralēles ar realitātē vēl slavenāko Raimondu Paulu, tomēr to negribēja atzīt ne Pauls, ne citi. Tāpēc filmas grupā atslēgas pozīcijas tika aizpildītas, iespējami abstrahējoties no Latvijas šaurās kultūras vides, – filmas komponists ir igaunis Olavs Ehala, operators – lietuvietis Aļģimants Mockus, galvenajās lomās – vācietis Franks Matuss un bulgāriete Katerīna Evro. Pārējais visai plašais aktieru ansamblis gan tepat no dzimtenes teātriem sapulcināts, un šodienas kontekstā jāatzīmē, ka vienu no savām lielākajām kinolomām Taperā nospēlējis nesen mūžībā aizgājušais Pēteris Liepiņš – viņš ir Laimoņa draugs, palaidnīgais, bet viedais gleznotājs Hūberts, kura prototips ir talantīgais 60. gadu mākslinieks Leo Kokle (vismaz to neviens filmā necenšas slēpt, kadros Hūberta darbnīcā redzamas Kokles gleznas).
Pilnīgi reālas paralēles ar 60. gadu Rīgas kultūras dzīvi un bohēmu (ieskaitot slaveno Skapi un bufetnieci Valiju) atrodamas viscaur, tāpēc pusotru sēriju var noskatīties ar lielu prieku (lai gan varu iedomāties, ka džentlmenim Rolandam Kalniņam scenārija dzeltenākie elementi ir krietni traucējuši). Otrās sērijas beigu daļu, kur darbība pārceļas "mūsdienās" – 80. gados –, mazliet pabojā galvenā varoņa katastrofālā parūka, toties tur ir īsts Andrejs Volmārs pats savā lomā un vēl dažādas gan amizantas, gan skaisti poētiskas detaļas.
Starp citu, tikpat pretrunīgām sajūtām var ļauties, skatoties abas Rolanda Kalniņa filmogrāfijā atrodamās koncertfilmas, kas veidotas kā pasūtījuma filmas ārvalstu publikai. Skaidrs, ka tā nav paša režisora iniciatīva, viņam šie darbi bija jāuzņemas kā sods par tobrīd aizliegto, bet vēlāk slaveno filmu "grēkiem", tomēr apbrīnojams ir fakts, ka pat šajās naivajās deju priekšnesumu virtenēs Rolands Kalniņš kopā ar domubiedriem turpinājis risināt kinovalodas uzdevumus, kas viņu tobrīd nodarbinājuši. Īpaši tas sakāms par koncertfilmu Četri pavasari (1975), kurā uzskatāmi turpinātas tikko iznīcinātā Piejūras klimata (1974) novatoriskās idejas telpas (un jau minētās baltās sienas) apgūšanā.
Vārdu sakot – paradīze kino vēsturniekiem un teorētiķiem un arī jebkuram interesentam svētīga un aizraujoša Rolanda Kalniņa filmu pasaule, vesels kinovēstures kontinents.