Neilgi pirms aiziešanas mūžībā Uldis Brauns (19.12.1932.– 13.01.2017.) kļuva par sen nepieciešamas, patlaban tapšanas procesā esošas dokumentālās filmas varoni. Uldi Braunu līdzās viņa cīņu biedriem, dokumentālistu paaudzei, kas kino ienāca 60. gados, filmēja projekta Baltijas jaunais vilnis veidotāji. Šī apjomīgā dokumentālā filma top programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, un to veido latviešu režisore Kristīne Briede un lietuviešu režisors Audrjus Stonis. Baltijas jaunais vilnis ir iecerēts kā veltījums triju Baltijas valstu kinorežisoriem, dokumentālā kino meistariem – latviešiem Uldim Braunam, Aivaram Freimanim, Ivaram Seleckim, arī Hercam Frankam, lietuviešiem Robertam Verbam, Henrikam Šablevičam, igauņiem Markam Sosāram un Andresam Sētam.
Pats projekts, kura pirmizrāde būs 2018. gadā, ir tik nepieciešamais atgādinājums par Baltijas valstu kultūrtelpā unikālo parādību – poētiskā dokumentālā kino skolu, šo Baltijas jauno vilni, kuram izdevās radīt metaforiski piepildītu, pārliecinošu māksliniecisko alternatīvu ideoloģiskajos žņaugos iegrožotajam padomju dokumentālajam kino – propagandai.
Globāls vispārinājums
Baltijas jaunā viļņa veidotāji paspēja nofilmēt Uldi Braunu, kurš ir viens no unikālās parādības – poētiskā dokumentālā kino – aizsācējiem. Latvijas un Baltijas kino vidē jēdzienu "poētiskais dokumentālais kino" parasti lieto kā pašsaprotamu, kaut ārpus kino vides esošajiem un padomju laiku nepiedzīvojušajiem der atgādināt, kas tas ir. Atgādināt arī to, ka šī Latvijas (un Baltijas) dokumentālā kino stilistiskā ievirze un tradīcija neradās izolētā estētiskā telpā. Tā piedzima dzelžaini izolētā vidē, kāds nenoliedzami bija padomju kino ar tā finansēšanas un ideoloģiskās uzraudzības sistēmu, taču savā kino valodā Baltijas dokumentālā kino veidotāji rezonēja tos estētiskos meklējumus, kas saistāmi ar aktuālajām tendencēm Eiropas, arī Rietumeiropas kino 60. gados. Vispirms jau Francijas jauno vilni, toreizējās Čehoslovākijas jauno vilni – tur tapa filmas (gan spēlfilmas, gan dokumentālās), kas apstrīdēja, variēja klasiskos kino uzņemšanas principus un kino valodu. Dokumentālā kino veidotāji, kuri Latvijā sāka darboties 60. gados, balstījās gan dokumentālā kino klasikā, piemēram, Dzigas Vertova darbos – XX gs. 20. gadu montāžas eksperimentos –, gan intuitīvi rezonēja to kino modernisma elpu, kas strāvoja Eiropas kinematogrāfijā – ārpus PSRS ideoloģiskā rezervāta. Uldis Brauns bija viens no viņiem, režisors, kurš vienmēr vēlējies analizēt un vispārināt, sīkajās, konkrētajās ikdienas detaļās meklējot globālu vispārinājumu – laika un vēstures atspulgu.
Pagrieziena punkts
Darbību kino Uldis Brauns sāka kā operators – viņš filmējis Latvijas poētiskā dokumentālā kino klasisko darbu Baltie zvani (1961, režisors Ivars Kraulītis, scenārija autors Hercs Franks), kas 1964. gadā saņēma balvu Oberhauzenes īsfilmu festivālā Vācijā un 1991. gadā Klermonferānas festivālā Francijā tika iekļauta 100 visu laiku labāko pasaules īsfilmu skaitā.
Paradoksāli – šī īsfilma par mazas meitenes klejojumiem 60. gadu Rīgā ir prasmīga dokumentālā un spēles kino elementu sintēze, kas uzskatāma par pagrieziena punktu Latvijas dokumentālajā kino. Ulda Brauna nākamie darbi, kurus viņš veidoja gan kā režisors, gan operators, – īsfilmas Sākums (1961), Celtne (1962) un Strādnieks (1963) – uzskatāmi par Rīgas poētiskās dokumentālās skolas tradīcijas manifestāciju. Viņa ieroči bija izvairīšanās no rāmējošā diktora teksta, paļaušanās uz attēla metaforisko ietilpību un montāžu kā kino formveides spēku.
Ulda Brauna grandiozākais darbs ir 235 000 000 (1967) – pirms 50 gadiem tapušās dokumentālās filmas vērtību ir vērts atklāt no jauna. Par spīti mūsu instinktīvajām bailēm no padomijas stigmas (filma, kuras nosaukumā likts PSRS iedzīvotāju skaits filmas tapšanas laikā, nav no tām pasargāta), tas ir iespaidīgs mākslas darbs. Vairākas operatoru grupas dažādās PSRS vietās filmēja ikdienas norises, kuru mērķis bija radīt dinamisku, visaptverošu valsts portretējumu (filmas scenārija autors Hercs Franks). Lieki piebilst, cik sarežģīta ir šāda vēriena dokumentālo projektu realizācija. Kaut vēl komplicētāka par pašu filmēšanas procesu ir montāža, veids, kā tik dažādo materiālu, kas ir uzņemts visattālākajās ģeogrāfiskajās vietās, organizēt jēdzieniski un metaforiski piepildītā, jēgpilnā vēstījumā. 235 000 000 ir sava laika spogulis – arī sava laika kino sistēmas spogulis, taču šo filmu ir vērts ierakstīt episkāko pasaules dokumentālo kinofilmu kontekstā. Ulda Brauna 235 000 000 ir vistiešākā radniecība ar daudz vēlāk pasaulē tapušajām filmām Koyaanisqatsi (1982), Baraka (1992) un citām, kas tiek uzskatītas par dokumentālā kino šedevriem.
Ieguldījums vēsturē
No 2003. līdz 2005. gadam Uldis Brauns veidoja filmu Ardievu, divdesmitais gadsimt!, pavelkot svītru aizejošajam gadsimtam un aptverot laika posmu no 1905. gada revolūcijas līdz Latvijas Baltijas ceļam. Arī šis ir vērienīgs montāžas kino paraugs, kurā Uldis Brauns gan izmantoja arhīvu materiālus. Līdzīgā veidā, izmantojot montāžas tehnikas, Uldis Brauns veidojis filmu Ceļojums uz Zemi (1977), samontējot 72 valstu kinoarhīvu materiālus – savu redzējumu par Zemes rašanos. Līdzīgu projektu – meditatīvu dokumentālo montāžas filmu Laika ceļojums/Voyage of Time: Life’s Journey (2016) – nesen piedāvāja arī amerikāņu kino klasiķis Terenss Maliks.
Gadā, kurā noslēdzies Ulda Brauna mūžs, gadā, kurā aprit pusgadsimts kopš filmas 235 000 000 tapšanas, būtu jānotiek īpašam filmu seansam. Tajā būtu jāsatiekas diviem Ulda Brauna apjomīgajiem darbiem – 235 000 000 un Ardievu, divdesmitais gadsimt! – viņa pamatīgajam ieguldījumam pasaules dokumentālā kino vēsturē.