Vienulaik astoņdesmito gadu sākumā vadīju literāro klubu Avots Latvijas TV. Neesmu skaitījis, cik reižu tanī aicināju uzstāties Ojāru Vācieti. Zinot, ka izvilkt gaismā lielo dzejnieku nemaz nebija tik viegli, esmu gandarīts, ka viņš man nekad neatteica, kaut nebija ieradies arī savos līdz pēdējai biļetei pārdotos autorvakaros. Par Rakstnieku savienības kopsapulcēm, valdes sēdēm un partijas sanāksmēm nemaz nerunājot. Jau toreiz, kad Ojārs dzīvoja mūsu vidū un kad mēs vēl nebijām pārāk veci, rakstnieku saietos visi zemapziņā gaidīja ierodamies Ojāru. Ja pēdējā brīdī Benjamiņu nama vestibila durvīs parādījās cilvēks ar bereti un pēdējos gados - tumšās brillēs, nošalca klusāki un skaļāki teiktais - Ojārs atnācis. Un attiecīgais saiets guva īpašu gaisotni. Viņš varēja arī neuzstāties, neizteikties, svarīgi, ka viņš bija klāt. Nē, ne jau dievs vai elks Ojārs bija mūsu acīs. Dažu uztverē tieši otrādi - vieniem - nesaprotams vai mūsu dzīvi apmelojošs, otriem - bezatbildīgs dzejas sarīkojumu norāvējs, trešiem - dzērājs, ceturtiem un piektiem - apskaužams sāncensis un sīkpilsoniskus sadzīves labumus noraidošs izlēcējs, kuram nepelnīti piešķirts tā laika augstākais apbalvojums - PSRS Valsts prēmija (tās bija neaizsargāta talanta bruņas pret tarakāniem). Šo Ojāra pretinieku vidū bija arī visai progresīvi un sabiedrībā mīlēti, pazīstami rakstnieki. Diemžēl. Literārā vide nav idille. Tā ir tēma.
* * *
Džemma Skulme nepārspīlēja, kad 1983. gadā, pieminot Ojāru Vācieti, rakstīja, ka viņš ir mūsu kultūras XX gadsimta otrās puses "gara, talanta, idejas un patiesības augstākā mēra vienība". Un Regīna Ezera: "Tavs mēnesis bija novembris... Reiz Tu teici, ka novembrim piemītot kaut kas sudrabots. Novembri Tu mīlēji kaut kā īpaši maigi un prati ieraudzīt šī dīvainā mēneša burvestību ar to īpašo redzējumu, kādu acīm piešķir vienīgi mīlestība. Un tad piepeši arī citi ieraudzīja novembra rāmo apskaidrību. Jo Tu prati arī citiem parādīt to un citus iemīlināt ar to, ko redzēji un mīlēji pats. Un neko parādīt Tu nespēji vienīgi sirdsaklajiem."
Mūsu izjūtās un prātos novembris ir cieši savijies ar Latviju un tās lielo dzejnieku. 11. datums ir Lāčplēša un arī Ojāru diena, bet piecas dienas pirms 18. novembra mēs sevī svinam 13. novembri - Ojāra Vācieša dzimšanas dienu.
* * *
Es gribu atgādināt 1983. gada novembri, kurā dzejnieks gan steigdamies, gan brīnīdamies par savām un tautas siltajām attiecībām, gan izsamisdams, ka zaudē laiku jubilejas pasākumu libretos, uzvedās sev neraksturīgi akurāti - kā pulkstenis, piedalīdamies visur, kur mēs viņu ierāvām. (Te nu gan jāpiebilst, ka pie sava rakstāmgalda un savā poēzijā viņš gan bija akurāts un pedantisks.) Vai viņš paredzēja, ka 1983. gada 13. novembris, kad pienāca Ojāra Vācieša 50. dzimšanas diena, ir arī pēdējā viņa dzīves kalendārā? Vizma Belševica: "VIŅŠ JAU SEN STAIGĀJA ar nāvi vaigā, bet mēs savstarpēji izlikāmies to neredzam. Pat neizlikāmies. Negribējām. Negribējām. Negribējām. Tik ļoti negribējām, ka nāvei vajadzēja to saprast un atkāpties. Nāve nesaprata... Astoņdesmito gadu Ojārs - kad jau sākās tas, ko mēs negribējām redzēt un viņš negribēja rādīt. Kā nojauzdams, ka nepagūs, viņš apsēsti strādāja un tikai vislielākās piespiestības gadījumos izgāja ļaudīs..." Un: "NU VIŅAM VAIRS NESĀP NEKAS. Ne sniegs uz ziedošām mārtiņrozēm, ne ar benzīnu aplietais kaķis, ne tas zem siekstas neesošais vēzis, ne viņam nodarītā pārestība..."
* * *
Ar dzejniekiem Ojāru Vācieti un Ludmilu Azarovu bijām satuvinājušies ne tikai rakstīšanas lietās. Patiesībā Ojārs un Ludmila ikdienā par dzeju runāja maz. Vai arī nemaz. Mēs draudzējāmies viņa daudzajās vēstulēs, zvanos, īsās ciemošanās reizēs. Līdz pat abu dzejnieku dēla kāzām Sv. Pētera baznīcā un Salacgrīvā, kurās ar Baibu piekritām būt t. s. vedēji.
Kad sāku vadīt TV literāro klubu Avots, par vienu no saviem ļoti personiskiem pienākumiem uzskatīju Ojāra Vācieša regulāru aicināšanu uz raidījumiem - lai viņš nebūtu tikai nostāsts, skolas grāmatu abstrakcija un tas, kādu viņu savā skaudībā baumās tiražēja nomenklatūra, bet ne tikai tā vien - arī visai progresīvi, pazīstami un skaudīgi kolēģi no visiem žanriem - poēzijas, prozas, dramaturģijas. Ojāru Vācieti bezgala mīlēja lasītāji, bet neieredzēja tarakāni. 6. novembra TV raidījumā Avots dzejoļa Tarakāna monologs autors teica arī šādus vārdus:
"Es jau kuro reizi atkārtoju, ja mani nedraugi, nu neteiksim - ienaidnieki, zinātu, cik viņi ar savu netaisnību un pāridarīšanu, ar apsaukāšanu un aplamāšanu man ir devuši spēku, viņi noteikti to būtu darījuši stipri mazāk. Kad drukāja Tarakāna monologu, tarakāni bija pārskaitušies, daudzi pat zvanīja man pa telefonu, uzskatīja, ka viņi nu ir tie personiski vienīgie tarakāni. Ukraiņu dzejnieks Ivans Dračs, kas pārtulkoja Tarakāna monologu, arī dabūja to pašu.»
Vācietis sava mūža pēdējo novembri sāka 2. datumā Rakstnieku savienības klubā bērnu dzejas sarīkojumā, kam bija dots viņa slavenā bērnu dzejoļa nosaukums Astoņi kustoņi. (Pirms tam gan noraudams pilnīgi izpārdotu dzejas vakaru Mākslas darbinieku namā.)
Bet 6. novembrī es dzejnieku aicināju uzstāties Avotā nu jau kā jubilāru, kam pēc nedēļas aprit 50 gadu, kopā ar toreiz jaunajiem - Māru Zālīti, Klāvu Elsbergu, Annu Rancāni, Māru Misiņu. Jaunā latgaliete Anniņa Rancāne skatījās Ojārā Vācietī un dziļā saviļņojumā teica tieši acīs: "Viņš man nav kolēģis, viņš man ir leģenda." (Toreiz vēl tā runāja ļoti reti atšķirībā no mūsdienām, kad leģendārs ir katrs, par kura titulēšanu var nopelnīt kaut vai sīknaudu.)
6. novembra raidījumā dzejnieks skatītājiem izstāstīja lielas patiesības un nejauši atklāja savas radošās personības lielumu:
"Man nebija ne pasūtījuma, ne līguma. Par to, ka es tulkoju Meistaru un Margaritu, zināja tikai mājās, bet ar tādu stingru, dzelžainu norunu, ka nevienam par to nedrīkst sacīt. Lieta bija tāda, ka man pēkšņi likās, ka es esmu sācis rakstīt ar pārāk vieglu roku, un es nevarēju izdomāt bargāku sodu kā paņemt un likt sev izdarīt to, ko uzskata par pilnīgi neiespējamu. Es uzskatīju pilnīgi par neiespējamu, ka Meistars un Margarita latviešu valodā ir pārtulkojams, bet pārmācīt sevi vajadzēja un to eksāmenu vajadzēja nolikt, vajadzēja, vai nu lūst, vai plīst. Man nebija citas izejas - pārbaudi sevi, vai tu kaut kam deri vai nederi."
* * *
Tuvojās 13. datums. Es nežēlojos, bet oficiālā Rakstnieku savienība, pieradusi pie sava nedisciplinētā un neaprēķināmā (bet varbūt tāpēc, ka īpaša talanta skartā) biedra uzvedības, nekustināja ausis. Varbūt vienkārši padevās standartinercei - sak, viņš jau ir īpašs, tāds, kas necieš ārišķības un pagodinājumus, tāpēc lai netraucē mūs. Bet varbūt tāda attieksme kādu citu iemeslu dēļ? Varbūt tāpēc, ka Ojārs Vācietis parakstījās arī ar pseidonīmu O.Vāle, bet Vāle vālēja gan pa tarakāniem, gan pa mīļo kolēģu ribām. Negribu zīlēt gandrīz trīsdesmit gadu vecos kafijas biezumos, bet lielā dzejnieka bagātos piecdesmit gadus rādīt tautai kāds negribēja arī personīgu iemeslu dēļ. Varas iestādes (ar Rakstnieku savienību nodarbojās partijas Centrālā komiteja) te nav vainojamas - PSRS Valsts prēmijas laureāta un Latvijas PSR Tautas dzejnieka godināšanas priekšlikumus gaidīja no Rakstnieku savienības. Tā klusēja, jo, lūk, ko nu ar tādu, kas, kad grib - nāk, kad grib - iet, kad grib - uzvedas kā Rainis, kad grib - kā Veidenbaums. Kā jau demokrātiskā padomju valstī varas instances šoreiz nejaucās rakstnieku smalkajās lietās!
Nācās uzņemties iniciatīvu. Piedāvāju dzejniekam sarīkot lielu dzejas vakaru divas dienas pirms dzimšanas dienas - 11. novembrī, Ojāros, Dailes teātrī. Viņš: nē, kam tas vajadzīgs!? Bet redzu - jā! (ja vien vari...).
Daži kolēģi man smējās tieši acīs - nu ko tu, tāds taču visu izgāzīs. Neatnāks, un viss, gulēs savā Altonavas ielas koka mājā, viņš pat Vesetas ielas rakstnieku namā dzīvokli atteica, teikdams Priedem, ka neesot cūka un tādēļ neiešot dzīvot fermā. Neatnāks, un kauns visai republikai un Rakstnieku savienībai... Tāpēc arī nesagaidījām atbilstošu tipogrāfijā nodrukātu ielūgumu. Nācās Rakstnieku klubā uz rakstāmmašīnas steigā uzsist tādus salokāmus vāciņus. Toreiz pat vidusmēra, bet kārtīgiem rakstniekiem, un īpaši aktieriem, taisīja glancētus ielūgumus ar zelta maliņu, jo jubilejas bija riktīga padomju mode (nekas slikts jau gan tas nav, piedodiet par ironiju).
Dailes un citu Latvijas teātru aktieri ķērās pie sarīkojuma gatavošanas. Ar sajūsmu, ar mīlestību, ar Vācieša un novembra mīlestību - ar sudrabotā un dīvainā mēneša burvestības un apskaidrības mīlestību, ko nevarēja saprast vien sirdsaklie (Regīna Ezera).
...Atzīšos, 11. novembra krēslainā vakarā stāvēju Dailes teātra dienesta ieejas koridorā un sirds trīcēja. Ja nu tiešām neatnāk? (Garantiju patiešām nekādu, jo kas gan nav piedzīvots Anniņas Rancānes leģendas sakarā...) Pulkstenis bez septiņām septiņi, bez piecām, un... piestāj auto, izkāpj divi dzejnieki - Ojārs un Ludmila. Zāle stāvgrūdām pilna. Visi Dailes teātra tūkstoš krēslu un vēl klāt pieliktie, šķiet, kādi ļaudis arī stāv...
Man bija gods teikt ievadvārdus. Dzeju runāja mūsu visspožākie aktieri, atceros, piebiedrojās arī vecmeistars Pēteris Lūcis no Valmieras, dziedāja kori (arī no Kuldīgas bērnu mūzikas skolas), tolaik lielgabarīta TV kameras svinīgi dūca un kopā ar gaismu jupiteriem uzkarsēja noskaņojumu... Bija sākušies tīri, ļoti tīri svētki. Šī jubileja nav pārāk oficiāla. Nav, nav...
Noslēguma dzejoļi autora lasījumā. Aizdzen tautu mūžībā/, Pūt, vējiņi, pūt un Kuries slīpā lietū, kuries/, Turies, mana tauta turies/...
Visas Latvijas dārzos nopļautās rudens puķes nepieminēšu. Teātra milzīgā zāle kājās, klusi, svinīgi, inteliģenti. Ļaužu acīs asaras, šalc aplausi, bet ne modes pēc - ilgstoši, bet pieklusināti. Tie ir cerības un lepnuma aplausi. Īpaši ievēroju Jāņa Stradiņa apbrīnas un raižu pilno skatienu, kas mirdz no zāles puskrēslas. Vēlāk, tikai pēc astoņpadsmit dienām, Stradiņš (kurš dzimis vienā gadā ar Vācieti, un to dzejnieks bieži pieminēja) rakstīs: "Nupat vēl bezgala sirsnīgais jubilejas vakars Dailē, kad visi dziedājām tautas likteņdziesmu Pūt, vējiņi, kad samulsušais Dzejnieks zvērēja atdot iedomāto parādu - dzīvs vai MIRIS, tādas kā tirpas pārskrēja pēkšņā un tumšā nojausmā, ka tās ir atvadas."
Tovakar, ejot garām kinorežisorei Laimai Žurginai (kura ir veidojusi dokumentālas filmas par Ojāru Vācieti), viņa man spiež roku: "Tu esi uzvarējis!" (Šos vārdus Laima attiecina gan uz to, ka Ojārs, par spīti pareģoņiem, ir tomēr ieradies un ka godības ir pārvērtušās par klusu gara manifestāciju.) Vēl jāpiebilst, ka atšķirībā no tā laika (un arī šo laiku) pārspīlētajām jubilejām tovakar nesekoja nedz bankets, nedz danči, nedz iedzeršana.
* * *
Pēc trim dienām, 14. novembrī, piebraucu (man toreiz bija sarkans žigulis) pie Altonavas ielas 19. nama. Šī mēneša dižais jubilārs ar Ludmilu sēžas auto. Mēs dodamies uz Jēkaba ielu (tur tagad Saeimas jeb Bruņinieku nams), kur Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Pēteris Strautmanis pasniegs dzejniekam Goda rakstu, kā tas toreiz tika praktizēts jubilejā. Priekšsēdētājs dāvina dzejniekam kāda četrpadsmitgadīga puikas Ojāra Vācieša dzejoli no Apes apriņķa laikraksta (kā Strautmanis, tā Vācietis nāk no tās puses). Ojārs Vācietis saviļņots saņem Goda rakstu un saka: "Biedri priekšsēdētāj, Ojārs sevi nežēlos."
Dodamies uz Rakstnieku savienību. Tur mūsu tehniskās darbinieces, sekretāres, mašīnrakstītājas, literatūras propagandas biroja darbinieces uzklājušas kafijas galdu. Tā ir sirsnīga tikšanās ar Ojāra radošās savienības ikdienas darba darītājiem, kuri īpaši mīlēja dzejnieku. Pēc patērzēšanas aizveras Rakstnieku savienības jeb Krišjāņa Barona ielas 12. nama smagās durvis. Toreiz likās - tik dabiski un ierasti. Tagad liekas - kā vāks. Jo pēdējo reizi.
* * *
Nāk 19. novembris, kad Raiņa Literatūras muzeja Blaumaņa zālē Rīgas pilī iecerēts sarīkojums Ojāra Vācieša stunda. Šī pasākuma iniciatore un vadītāja ir muzeja līdzstrādniece literatūrzinātniece Ieva Ķīse. (Pēc dažiem gadiem viņa kļūs par Ojāra Vācieša memoriālā muzeja direktori.) Tavu brīnumu - nekur labprāt neejošais dzejnieks man zvana jau iepriekš: "Nu tad braucam?" Es izliekos par beigtu: "Kur tad mums jābrauc?"
Blaumaņa zāle ir stāvgrūdām pilna. Dzied Pionieru pils koris. Ieva Ķīse atceras Ivetas Braunas, Valda Lūriņa, Zigurda Neimaņa, Jāņa Kaijaka sagatavoto Vācieša dzejas lasījumu. Un vēl - to, kā trīs sīkas māsiņas spēlē katra uz sava instrumenta. Viņām ir viens uzvārds - katra ir Skride. Mazāko kāds uzceļ uz podesta, jo vēl ir tik maziņa.
Vācieša stunda beidzas muzeja direktores kabinetā pie kafijas un šokolādes. Dzejnieks nepieskaras ne tasītei, ne šokolādei. Tikai smēķē. Nervozi un daudz. Pilns pelnutrauks. Muzeja darbinieces, atceras Ieva Ķīse, vēlāk nožēlo, ka nav savākušas pelnutrauka saturu ar Belomor-kanal izsmēķiem literatūrvēsturei. (Lai gan savā starpā jokodamās grasījušās to darīt.) Kas varēja paredzēt? Arī Rīgas Pils durvis aiz Ojāra Vācieša, izrādās, būs aizvērušās pēdējoreiz. Pēdējoreiz klausītājiem ir lasīts dzejolis par kuršanos, kas beidzas ar nu jau visiem zināmo: Turies, mana tauta, turies!
* * *
25. novembrī latviešu tauta pie televīzijas ekrāniem pārdzīvo to, ko tūkstotis cilvēku Dailes teātrī 11. novembrī. Lielā dzejas vakara videoieraksts tiek pārraidīts Latvijas TV. Arī Ojārs dabū pats savām acīm un par lielu izbrīnu pašam noskatīties, ko viņš nozīmē cilvēkiem.
Pēc četrām dienām - 29. novembrī - paredzēts Ojāram Vācietim veltīts sarīkojums Valsts filharmonijā - Līdz pašām malām dzīve pilna mūzikas. To vadīs muzikoloģe Ingrīda Zemzare. Par Ojāra Vācieša dzeju mūzikā. Bet, izrādās, šo sarīkojumu savā sudrabotajā burvestību novembrī, kurā 1983. gadā bijis tik akurāts, ka taisni brīnums, dzejnieks tomēr noraus. Filharmonijas lielās durvis viņš vairs nespēs atdarīt.
* * *
28. novembrī viņa dzīvē tikai sirdsaklajiem nesaprotamais mēnesis beigsies līdz ar visu viņa cilvēka mūžu. Dzejnieka gars vēl atdarīs LU Lielo aulu, un, kad šķirstu iznesīs pa tām, arī šīs durvis kritīs ciet kā visupēdējās.
* * *
Būs klāt 2. decembris, kad pēc stīvēšanās ar nomenklatūru par obligāti pienākošos dusēšanu oficiālā kapu rindā ar attiecīgiem iegravējumiem marmorā un granītā (PSRS laureāts taču!), uzvarēs Ludmila Azarova un Gunārs Priede (Rakstnieku savienības valdes 1. sekretārs), saņemot piekrišanu pat Tautas dzejniekam apgulties godīgu ļaužu kapsētā (Jānis Stradiņš) augstas kā pas virsotnē Carnikavā. Šo vietu dzejnieks jau sen bija nolūkojis un cieši piekodinājis savai sievai un dzejniecei Ludmilai Azarovai jau pirms gadiem. Klusā Ludmila nebija no tām, kas padodas. Nu viņa pati ir turpat.
* V. Belševicas, R. Ezeras, J. Stradiņa citāti no Ojāra Vācieša piemiņas grāmatas, Rīga, Liesma, 1984. (15 000 eks.)