Tā, piemēram, latviski pagaidām netulkotajā darbā _The Stand _uzvaru svin bailes no slimībām, sakāpinātas bailēs no epidēmijas un tās rezultātā izraisītas apokalipses, romānā Roze, ērkšķu puķe – bailes no vardarbības ģimenē, romānā Kerija – bailes no sociālās atstumtības, utt. Biedē gan pārdabiskais (romānos Firestarter, Salem's Lot), gan tīri psiholoģiskais (romānā Mizerija). Rakstnieka pēdējo gadu darbos baiļu avots gandrīz vienmēr ir psiholoģiskas dabas, bet pārdabiskais, ja vispār figurē, tad pilda tikai šo baiļu katalizatora funkcijas. Viens no kolorītākajiem šāda veida darbiem ir nupat atkārtoti izdotais viens no populārākajiem rakstnieka darbiem Zvēru kapiņi (Pet Sematary), veltīts tam, lai no teju visiem iespējamajiem skatpunktiem analizētu vienas no universālākajām cilvēces bailēm – bailes no nāves.
Nāve faktiski ir visu šausmu literatūras darbu dziļākais “baiļu faktors”, jo bailes no monstriem, maniakiem, spokiem, slimībām, augstuma utt. – patiesībā to visu īstais objekts ir nāve. Īpaši jau tuva cilvēka neloģiskā un nesaprotamā aiziešana, miesas un dvēseles nesaraujamās vienības sadalīšanās ir fascinējusi daudzus filozofus un literātus, taču tikai retais šai tēmai ir tuvojies ar tik asu ķirurga skalpeli kā Kings, iedzīvinot lielas cilvēku daļas ļaunākos murgus.
Kingam tradicionālajā stilā romāna ekspozīcija ir tik idilliska, ka uzreiz raisa aizdomas – jauna ģimene ievācas ģimenes mājā netālu no dzīvas satiksmes maģistrāles. Kinga daiļrades (un žanra) pazinējs jau ļoti drīz nojauš ne tikai to, ka idilli kuru katru brīdi pārraus krīze, bet arī to, no kuras puses vējš pūš, jo Kinga rakstītajā nemēdz būt nejaušību. Kā baiļu psiholoģisko katalizatoru rakstnieks atkal izmanto pārdabisko, taču tas vēl ir tāls un tikko jaušams (sieva baidās no bērnības traumas izraisītas fantāzijas – mirušās māsas tēla, kas slēpjas skapī, netālu no mājām esošā dzīvnieku kapsēta rosina sešgadīgās meitas sarunu ar tēvu, kurš īsti neaptver, kā bērnam izskaidrot nāves faktu, utt.). Nāve slēpjas tumšās, slepenās vietās – skapī, mežā, citiem vārdiem – droši noglabāta zemapziņā, kur tās esamību nostumj, lai par to nedomātu. Vienlaikus Kings demonstrē, kā mirstīguma apjausma laiku pa laikam elpo pakausī jebkuram cilvēkam apzinīgā vecumā.
Pirmā priekšnojauta novēdī brīdī, kad meita Ellija aiziet uz skolu un tēvs ar piepešu skaidrību apjauš laika ritumu. „Mēs novecosim,” viņš domā, un viņu sagrābj neizskaidrojama šausmu sajūta, kas uz sekundi pārrauj idillisko stāstījumu. Sākot no šī brīža, Kings izvērš Zvēru kapiņu centrālo sižeta līniju, balstot to uz cilvēciskajām ilgām pēc fiziskās nemirstības un / vai iespējas augšāmcelt mirušos, parādot, kā tas varētu notikt un ar ko beigties.
Kad nelaimes gadījumā iet bojā ģimenes mīlulis kaķis, tēvs atceras kaimiņa stāstīto par “zvēru kapiņiem” netālu mežā – senu indiāņu apbedījumu vietu, ar ko saistās baisi nostāsti. Aprokot šai vietā kaķi, gaisā jaušamas pirmās nelaimes nojautas. Kaķis patiesi atgriežas dzīvē, taču tā ir tikai fiziskā dzīvība – ir zudis tas, ko varētu dēvēt par dvēseli; to aizstāj klusa, neizprotami draudīga iedaba; mājinieki drīz sāk no dzīvnieka baidīties. Neraugoties uz pirmo brīdinājumu, pēc traģiskas autoavārijas tēvs izmisīgā cerībā uz kapsētu aiznes arī tās upuri, divgadīgo Geidžu... un, pat skaidri apzinoties draudus, arī trešā nāve neatceļ palicēju neprātīgo vēlmi atdzīvināt mirušos. Ar šo trīskāršo kāpinājumu Kings izvērš nāves tēmu iespaidīgā psiholoģiskā analīzē. Kas ir fiziskā nāve? Vai visa gals? Kā mēs uz to raugāmies? Un ko esam gatavi darīt, lai novērstu neizbēgamo?
Romānā uzkrītoši redzami lietotas reliģiskās alūzijas: ģimenes uzvārds ir Krīdi (creed angļu val. – ticības apliecība), kaķa vārds Čērčs (church – angļu val. baznīca), par romāna moto likta parafrāze par Lācara augšāmcelšanas stāstu, kaimiņa vārds Džads (oriģinālrakstībā Jud) atsauc atmiņā Jūdu; arī Džads savā ziņā ir baiso notikumu iniciators. Taču Kings norauj mirstīgumam reliģijas mierinošo plīvuru, atklādams nāvi tās primitīvi biedējošajā aspektā, paralēli ekspluatēdams arī joprojām dzīvo ticību augšāmcelšanās fiziskajam faktam – šim faktam reliģijas nozīmes zudums sabiedrībā ir atdevis kādreizējo šausminošo nozīmi, kas savulaik radīja ticību vampīriem un zombijiem. Kinga aprakstītā ir tukšas miesas čaulas augšāmcelšanās, kas biedē jo vairāk tāpēc, ka nepazīstamais, ļaunvēlīgais saturs slēpjas pazīstamā un mīlētā ķermenī. Romāna noslēguma epizode ir nodēvēta par visu laiku efektīgāko šausmu ainu visā žanra vēsturē. Un līdz mielēm pārbīli izbaudīt liek fakts, ka “pēdējās pakāpes” augšāmcelšanās sekas romāns vairs neparāda – lasītāja iztēles mehānisms jau ir iedarbināts, un nekāda rakstnieka meistarība vairs nevar sacensties ar katra personisko rēgu uzbrukumu, ko izraisa romāna pēdējās rindkopas.
Daudzu Kinga romānu noslēgumā rādīta, kā teiktu Tolkīns, “eikatastrofa” – proti, šausmas pārvar pašaizliedzība, tiek rasts kaut īslaicīgs risinājums. Taču ne šajā romānā, jo nāve nu reiz ir tas “baiļu faktors”, kuram pārkāpt nepalīdz nekāda cilvēciska rīcība. Zvēru kapiņi ir viens no tiem romāniem, kuros Kings ir iedzīvinājis arī savu personīgo baiļu rēgus, jo vismaz daļa notikumu ir autobiogrāfiski: varbūt tieši tāpēc teksta radītā klātbūtnes apjausma ir tik īsta un neomulīga. Un, iespējams, tieši šo iemeslu dēļ Zvēru kapiņi ir viens no retajiem Kinga romāniem, kurus pats autors pēc sarakstīšanas “nobāzis tālāk no acīm” un izvilcis vien pēc ilgas tielēšanās ar izdevēju.
Var jau teikt, ka romāna sižetiskajam dramatismam piestāvētu priedēklis „melo”. Tomēr jāpiekrīt Guntim Berelim, ka, „runājot par Kingu, zūd jēga tradicionālajam literatūras sadalījumam nopietnajā un triviālajā”. (Guntis Berelis, Latviski Stīvens Kings tiešām murgo. // Diena, 1996. g. 16. oktobris.) Baiļu rēgi pavada katru no mums, un, triviāli vai nē, tie nemitējas dzīvelīgi līst no aizapziņas kapiem, kuros tos esam ieslodzījuši.