Arsenālā būs skatāmi Flandrijas un Nīderlandes atzītāko režisoru – sieviešu kino darbi

Nanauka Leopolda, Meika de Jonga, Dorotē van den Berga, Uršula Antoņaka, Fjēna Troka un Karolīna Štrube atklāj sievietes skatījumu uz kino mākslu kā vietu, kur tēlos un alegorijās ieslēpta vispatiesākā dzīves realitāte. Šķietami vīrišķīgā režisora profesija gana labi iegulst arī sievietes rokās, radot emocionāli spēcīgus un vizuāli spilgtus kino paraugus. Festivāla Arsenāls rīkotāji uzsver, ka filmas, kas iekļautas Arsenāla īpašajā programmā, saistošas būs ne tikai sieviešu auditorijai - filmās risinātie stāsti ir tikpat universāli kā pati cilvēciskā būtība, kur dzīves vērtības un alkas būt mīlētam nav dalāmas kategorijās un robežas nepazīst.Arsenāla Flandrijas un Nīderlandes filmu programmā skatāma režisores Uršulas Antoņakas filma Nekā personīga – vīrietis un sieviete, liktenīga satikšanās, kas tomēr nenoved pie laimīgas kopā būšanas, bet ļauj atgriezties katram savā vientulībā. Nanaukas Leopoldas filma Brauna kustība izteikti lakoniski vēsta par ārstes Šarlotes dzīvi - veiksmīga karjera, mīlošs laulātais draugs, abu mīlestībā radīts dēls, kurā tomēr trūkst emocionālā piepildījuma. To N. Leopoldas filmas varone meklē anonīmu, dažādiem defektiem apveltītu vīriešu apskāvienos.Nīderlandiešu režisores Meikas de Jongas filma Džoja noskaņas ziņā ir daudz skarbāka un vairāk pietuvināta ikdienas realitātei. Ārēji robustā un agresīvā Džoja, kas vēlas satikties ar savu pirms 18 gadiem zaudēto māti, pamazām atklāj vēl neapzinātas emocijas pati sevī.Zudušo cilvēku lauks ir režisores Karolīnas Štrubes debija pilnmetrāžas kino. Filma stāsta par vietu, kurā dzīvo, strādā, satiekas un apmaldās cilvēki, vietu, kur starp augstsprieguma līniju tīkliem un nepārredzamiem horizontiem atrast vietu cilvēciskām emocijām un laimīgai kopā būšanai.Cilvēciskā zaudējuma tēmu papildina arī Fjēnas Trokas filma Nepateiktais - vēl piecus gadus pēc meitas pazušanas laulātais paris nespēj samierināties ar traģisko zaudējumu, par ko nemitīgi atgādina apkārt esošās lietas un negaidīti satiktie cilvēki. Vīrietis, sieviete un bērns – šķietami laimīgajam ģimenes trīsstūrim nereti nākas sašķobīties, kad harmoniski ģeometriskās konstrukcijas robežās draud iekļūt kāds, par kura klātbūtni nav vienprātības.Dorotē van den Bergas filma Mana karaliene Karo ir skatījums uz kolektīvo sabiedrību 70. gados, kad puķu bērnu, miermīlības un laimīgas dzīvošanas saukļu ielenkumā nereti tiek pazaudēts subjektīvais vērojums uz lietām un novārtā atstāts pats tuvākais - ģimene.