Foto: Kristaps Kalns

Atklās Noras Ikstenas romānu Mātes piens

Latvijas vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts izdevniecībā Dienas grāmata iznācis devītais romāns – Noras Ikstenas Mātes piens.

Tas aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, bet vēstījuma centrā ir XX gadsimta 70. un 80. gadi.

"Šis teksts ir mezgls, kuru Nora Ikstena raisījusi jau agrāk – romānā Dzīves svinēšana pirms septiņpadsmit gadiem, stāstā Klusā daba ar nāvi un citos. Aizraujošs cilvēka tapšanas pētījums ar precīzi un krāšņi iezīmētu fonu – Latvijas PSR no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem," vērtē Osvalds Zebris.

"Triju paaudžu sieviešu – meitas, mātes un mātesmātes – likteņu vijums ir kā cieši sapīta bize. Tik cieši, ka sāp matu saknes," tā Māra Zālīte.

Atvēršana – 22. oktobrī Ikšķiles tautas namā plkst. 19.

Top komentāri

23. oktobris, 2015, 10:02

Atgrūšanās

Diemžēl, neticu N.Ikstenas vēstījumiem. Ieskatieties raksta malā papildus slejā Saistītie raksti, palasiet. Patiešām, kāpēc lasītājiem tāda attieksme? Padomājiet! Skaudība? Šaubos. Un tie ir tikai pēdējie ar N.Ikstenu saistītie materiāli. Anonīmi komentāri? Jā, bet šie anonīmie signalizēja par N.Ikstenu, L.Langu un LLC jau sen. Neviens pat nepainteresējās. Tagad N.Ikstena vēlas runāt par ko citu, tikai ne par LLC. Šoreiz 100% piekrītu Skaislei par I.Puķes interviju žurnālā IR. Šajā pašā rakstā minēts, ka viņa ir Baltijas Asamblejas balvas laureāte. Tad lūdzu pierakstiet reiz klāt faktu, ka par kopdarbu I.Ziedonim to nepiešķīra. Kā var ignorēt faktus? Vai cēlsirdīga būtne rakstnieka smagajā dzīves posmā nebūtu no balvas atteikusies, nē!!! Nerunāsim par meistariem, kas vēsturi atklājuši V.Freimanes, O.Krodera, V.Belševicas līmenī. Viņu darbi radījuši milzu uzticību, ja runājam par vēsturi. Un tādu darbu mums nav daudz. Bet N.Ikstena lieku reizi vēstures tēmu izmantojusi savas ģimenes iecentrēšanai un izcentrēšanai, sava cietējas statusa vairošanai. Gribot negribot, rodas jautājumi, vai vēstījums atbilst patiesībai, jo nav pirmā reize, kad šīs sakritības pietrūcis. Un, ja grēkots šajā ziņā, tad kāda vērte tādam darbam? Ar mākslu var sastrādāt ļoti lielas ziepes: No vienas puses, māksla ir rotaļa, bet, no otras, – tā ļoti ietekmē cilvēka prātu un jūtas. Mākslinieks ir bīstama profesija, jo viņš kaut ko var pasniegt tā un var pasniegt citādi – atkarībā no viņa ētiskā uzstādījuma, no viņa atbildības, no viņa mazajiem vai pat lielajiem "svētajiem meliem". Mākslinieki uzskata, ka viņu stāvoklis, viņu pienesums dzīvē ir tik ārkārtīgi būtisks, ārkārtīgi cienījams un tā tālāk, bet tas viss, manuprāt, ir jānopelna – būt cienījamam nevis tāpēc, ka tu esi mākslinieks, bet tāpēc, ka tev ir atbildība, ka tu to ētiski un morāli ļoti augstu turi. Ar mākslu var sastrādāt ļoti lielas ziepes un to arī dara, kad nav atbildības. (P.Krilovs).