Izstādes autors ir Krišjāņa Barona muzeja speciālists Andris Ērglis, līdzautori – Latviešu folkloras krātuves fondu glabātāja Māra Vīksna un Latviešu folkloras krātuves pētnieks Aldis Pūtelis. Mākslinieks – Ints Sedlenieks.
Izstādes atklāšanā piedalīsies izstādes veidotāji un folkloras kopa Budēļi.
Zinātnē ar vārdu "ekspedīcija" saprot pētnieciskos nolūkos veiktu ceļojumu, ko veikuši īpaši sagatavoti cilvēki. Šodien šāda pasākuma apzīmēšanai lieto jēdzienu – lauka pētījums. Tā galvenais uzdevums ir iepazīt, izzināt, iegūt materiālus izpētei, uzkrāšanai, publicēšanai. Paši pirmie latviešu tautasdziesmu, sakāmvārdu, ticējumu un pasaku vācēji bija vācieši – Vecais Stenders, Georgs Ludvigs Frīdrihs Bitners, Augusts Bīlenšteins, kura Latvijas pilskalnu iepazīšanas ekspedīcijas bija jau īsteni zinātniskas.
Latviešiem pirmā nozīmīgākā ekspedīcija notika 1869. gadā. To ar krievu zinātnieku atbalstu veica Fricis Brīvzemnieks, tādējādi nodrošinot sev latviešu folkloristikas dibinātāja un folkloras vākšanas kustības ierosinātāja godu. 19. gadsimta beigās tapa aizsākums mūsu lielajiem tautasdziesmu, tautas mūzikas, teiku un pasaku krājumiem. Daļa tekstu Latvju Dainām arī tika savākti ekspedīcijās, ko finansēja zinātniskas iestādes un Henrijs Visendorfs privāti.
Īpaša sagatavotība un talants bija vajadzīgi melodiju vākšanā. Jurjānu Andrejs ar saviem palīgiem, pierakstot melodijas, apceļoja lielu daļu Latvijas, vēlāk šo darbu pusgadsimta garumā turpināja Emilis Melngailis. Viņa paraugam sekoja Arturs Salaks, Lidija Galeniece, 20. gadsimta otrajā pusē – Andrejs Krūmiņš, Aldonis Kalniņš, Romualds Jermaks, Vilis Bendorfs u.c.
Jau 1925./26. gada ziemā Latviešu folkloras krātuves (LFK) dibinātāja Anna Bērzkalne ieradās Aglonas ģimnāzijā, lai fonogrāfā ieskaņotu Latgales teicēju dziedājumu. 1931. gadā notika LFK pirmā ekspedīcija uz Kuršu kāpām baltu valodu profesora Jāņa Endzelīna vadībā, tās uzdevums bija fiksēt tautas tradīcijas un vietējo kursenieku valodu. Arī Otrā pasaules kara laikā LFK darbinieki divas vasaras cītīgi pierakstīja folkloras materiālus, daži šo darbu veica savā dzimtajā pusē.
Kopš 1947. gada regulāri notikušas vairāk nekā piecdesmit folkloras ekspedīcijas. Šo ekspedīciju laikā, kopā sadziedot, veidojās etnogrāfiskie ansambļi Rikavā, Saunā, Izvaltā, Dignājā, aktivizējās suitenes, aulejietes.
Folkloras vācēja darbā vissvarīgākais ir kontakts ar teicēju, spēja iemantot viņu uzticību, baudīt viņu sirsnību un atvērtību. Nereti draudzīgās attiecības starp vācēju un teicēju tika apliecinātas ar dāvanām, tās turpinājās līdz mūža beigām un reizēm vēl pēcnācēju starpā. Spilgtākie un vēsturē ierakstāmie folkloras vācēju vārdi – Fricis Brīvzemnieks, Eduards Volteris, Ozoliņu Dāvis, Fēlikss Laizāns, Pēteris Smelteris, Arvīds Aizsils, Alma Medne-Romane, Jānis Alberts Jansons, Vilma Greble, Alma Ancelāne, Rita Drīzule, Jānis Rozenbergs, Mirdza Berzinska, Karmena Banga, Renāte Tavare un vēl daudzi citi.
"Teicēji, tāpat kā zvaigznes debesīs un nekad neizdziedamās latviešu tautasdziesmas, ir nesaskaitāmi. Paldies viņiem!" saka viena no izstādes līdzautorēm, Latviešu folkloras krātuves fondu glabātāja un ilggadēja folkloras ekspedīciju dalībniece Māra Vīksna.
Izstāde tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla finansiālu atbalstu un būs apskatāma līdz 2013. gada beigām.