Dienā, kad top šis raksts, konkursa programma – tajā ir 19 filmu – vēl nav ne pusē, tālab pravietot, kurš uzvarēs, vēl ir pāragri, kaut vismaz divas spēcīgas kārtis jau ir izspēlētas. Vispirms tas ir amerikāņu režisora Toda Heinsa izsmalcinātais darbs Kerola/Carol ar Keitu Blānšetu bagātas XX gadsimta 50. gadu mājsaimnieces lomā, kura izlemj sekot savas sirds aicinājumam – pamest vīru, pat atdot viņam bērnu, lai paliktu kopā ar trauslu jaunu sievieti, kuru viņa iepazinusi kā pārdevēju kādā smalkā veikalā.
Jaunās pārdevējas lomā ir "meitene ar pūķa tetovējumu" – stūrainā aktrise Rūnija Mara, kura šajā filmā ir pārsteidzoši līdzīga 50. gadu stila ikonai Odrijai Hepbernai. Filmu var apjūsmot kā izsmalcinātu stila paraugu, kurā ik kadrs (filmēts uz filmlentes, nevis digitālajiem nesējiem) nes 50. gadu retro autentiskuma sajūtu un tajā pašā laikā rada priekšstatu par klaustrofobisku, noslēgtu, konservatīvu pasauli, kurā dzīvo gan Kerola, gan viņas iemīļotā – talantīga fotogrāfe, kura pēcāk pārdevējas karjeru nomaina ar darbu ASV galvenajā laikrakstā The New York Times.
Minoritāšu kaislības vienmēr ir bijusi gana pikanta tēma, lai saceltu kājās žurnālistus un liktu īpaši saspringt kādas rozīnītes meklējumos. Lūk, arī izcilā austrāliešu aktrise Keita Blānšeta ironizē par dzeltenās (un ne tikai) preses centieniem arī viņas – četru bērnu mātes – dzīvē atrast kādu pikantēriju. Galu galā filma Kerola ir stāsts par identitāti, brīvību, kas 50. gados bija ārkārtīgi ierobežota, turklāt jāpiekrīt Keitas Blānšetas vārdiem, ka joprojām ir desmitiem pasaules valstu, kurās šī tēma ir īpaši jūtīga. "Pasaule ir daudz konservatīvāka, nekā mums šķiet," vairākkārt uzsvēra Keita Blānšeta.
Kerola ir klasiskās literatūras ekranizācija – spriedzes meistares Patrīcijas Haismitas literārā darba iemiesojums uz ekrāna. Jāatgādina, ka Haismita ir gan Riplija cikla autore, gan trilleru meistara Alfreda Hičkoka iecienīta autore. Turklāt darbs, kas kļuvis par pamatu Kerolai, ir teju vienīgā Haismitas grāmata, kas piedāvā laimīgas beigas. Savukārt Tods Heinss vienmēr ir bijis 50. gadu retro šika meistars, un identitātes tēma ir raksturīga teju visiem viņa darbiem (Tālu no paradīzes/Far from Heaven u.c.)
Otra spēcīgā loze, par kuru jau rakstīju otrdienas Dienā un pie kuras noteikti atgriezīsimies, ir ungāru debitanta Lāslo Nemeša satricinošā un kinovalodas ziņā konceptuālā holokausta drāma Saula dēls/Son of Saul. Abas šīs filmas min kā galvenās balvu kandidātes.
Eksistenciālais strupceļš
Stāstu par Kannu festivāla konkursa piedāvājumu varētu turpināt, pieminot itāļu režijas klasiķa Nanni Moreti emocionālo filmu Mana māte/Mia madre – stāstu par pusmūža režisori, kura, uzņemot savu kārtējo sociāli aktīvo filmu, gan karo ar amerikāņu zvaigzni (lomā Džons Turturo, kurš spēlē labi un komiski virtuozi), gan aizvada pēdējā ceļā savu māti. Jāizceļ norvēģu režisora Jūakima Trīra filma Skaļāk par bumbām/Louder than Bombs, kura sagādāja prieka pilnus brīžus Norvēģijai – iepriekšējā norvēģu filma Kannu festivāla konkursā bijusi pirms 36 gadiem.
Arī tas ir stāsts par sievieti krīzē un ģimeni, turklāt veidots ar starptautisku aktieransambli un franču zvaigzni Izabellu Ipēru, kura – kāda sakritība! – arīdzan spēlē The New York Times fotogrāfi – kara korespondenti.
Var pieminēt amizanto un baiso antiutopiju Omārs/The Lobster, kuru ar britu zvaigzni Kolinu Farelu veidojis grieķu režisors Jorgs Lantims, kā arī amerikāņu klasiķa Gasa van Santa neveiksmīgo pusmūža krīzes filmu Koku jūra/The Sea of Trees, kurā galvenajā lomā ir Metjū Makonohijs. Eksistenciālā strupceļa situācija Kannu programmā ir cieņā, bet tagad par pavisam ko citu.
Vienotā tirgus burbulis
Eiropas audiovizuālās industrijas institūciju pārstāvji Kannu festivālā fokusējušies uz aktuālo Eiropas vienotā digitālā tirgus tēmu. Kaut Latvijā par šo Eiropas Komisijas (EK) stratēģiju un tās potenciālo ietekmi uz Eiropas audiovizuālo industriju publiski ir maz diskutēts, šī tēma kinoprofesionāļu vidū ir izraisījusi kaismīgas diskusijas.
Īsumā: EK vīzija radīt vienotu digitālo tirgu, izdzēšot barjeras starp tik fragmentēto Eiropas audiovizuālo telpu, kurā produktu izplatīšanu iegrožo dažādas, arī teritoriālas, barjeras, kino industrijas pārstāvju vidū tiek uzņemta ar milzīgām bažām. Protams, vīzija par vienotu Eiropu, kuras audiovizuālie produkti, arī filmas, ir pieejami visā Eiropā bez teritorijas ierobežojumiem (bez nepieciešamības nopirkt šī produkta/filmas izrādīšanas tiesības konkrētā valstī), savā būtībā ir lieliska. Tomēr izskan bažas, ka, izlejot no vanniņas ūdeni, proti, Eiropas audiovizuālā tirgus sadrumstalotību, robežas, kas apgrūtina Eiropas filmu pieejamību Eiropā u.c., tiks izliets arī pats bērns – Eiropas kino tradicionālā finansēšanas sistēma, kurā līdzās publiskajam finansējumam svarīga ir arī filmu tiesību pārdošana izrādī izrādīšanai attiecīgajās valstīs. Diskusijas par vienotā Eiropas digitālā tirgus izveidi un EK aktivitāšu potenciālo ietekmi uz kino industriju turpinās.
Skaidrs, ka šo dienaskārtību ir radījusi ne tikai Brisele, bet vispirms jau milzīgās tehnoloģiskās pārmaiņas un arvien pieaugošā interneta platformu, interneta kanālu ietekme filmu izrādīšanā.
Netflix paplašina ietekmi
Zīmīgi, ka viena no Kannu festivālā notiekošajām publiskajām diskusijām, kuru gāza teju vai apkārt, bija saruna ar ASV kompānijas Netflix satura radošo direktoru Tedu Sarandosu, kura pārstāvētā kompānija ir radījusi apvērsumu kino izplatīšanas sistēmā. ASV dibinātā filmu un seriālu izplatīšanas kompānija darbojas kā saturiski visaptveroša VOD (Video on Demand) platforma, kas šī kanāla abonentiem ļauj skatīties filmas un seriālus sev izdevīgā laikā un vietā, izmantojot internetu.
Kaut sācis kā ASV kanāls, Netflix arvien uzstājīgāk iezīmē savu klātbūtni Eiropā. Patlaban Netflix darbojas Lielbritānijā, Francijā un Skandināvijā. Teds Sarandoss atzina, ka kompānija ir ļoti apmierināta ar panākumiem Eiropā, kur tai jau ir 63 miljoni abonentu, ASV – 94 miljoni. Netflix grasās kļūt globāls 2016. gadā, un visdrīzāk arī Latvijā ar laiku ienāks šis kanāls, kura kolekcijā ir visplašākais filmu piedāvājums – no izklaides produktiem līdz Eiropas art house filmām – un, protams, paša Netflix radītie produkti – pamatā oriģinālseriāli, no kuriem ārkārtīgi sekmīgs ir Kāršu nams/House of Cards – tas saņēmis prestižas balvas un ticis izrādīts arī citos TV kanālos (valstīs, kurās Netflix vēl tikai gatavojas ienākt).
Teds Sarandoss ārkārtīgi lepojas ar Kāršu nama fenomenālajiem panākumiem Ķīnā, kur tas izrādīts kādā no Ķīnas kanāliem, kā arī Netflix producēto filmu, arī dokumentālo filmu, un seriālu radošajiem panākumiem – tostarp Oskara nominācijām. Jāpiekrīt Tedam Sarandosam, ka interneta izplatīšanas sistēmas – tādas kā Netflix – ir īpaši labvēlīgas dokumentālajām filmām, kuru pieejamība un izplatīšana ir ļoti problemātiska. Kinoteātri dokumentālās filmas izrāda reti, tādējādi samazinās šo filmu potenciālā auditorija un pieejamība.
Džeinas Fondas hits
Tedu Sarandosu Kannās pavadīja aktrise Džeina Fonda – leģendāras dzimtas pārstāve, zvaigzne, kura tikko nofilmējusies vienā no Netflix oriģinālproduktiem – seriālā Greisa un Frenkija. Septiņdesmit astoņus gadus vecā aktrise (un, ja atceraties, aerobikas kultūras popularizētāja 80. gados) ir apbrīnojamā formā, savukārt Netflix seriāls ar Džeinu Fondu aizgājis kā globāls hits. Kaut Teds Sarandoss principiāli neatklāj skatījumu skaitu – seriāla auditoriju –, varēja noprast, ka liela daļa Netflix lietotāju visā pasaulē ir veltījusi savu uzmanību šim darbam ar visai pikantu sižeta aizmetni. Greisa un Frenkija stāsta par divām dāmām, kuru laulātie draugi paziņo, ka pamet viņas, lai beidzot kļūtu laimīgi un apprecētos. Tad, lūk, ap šādiem izaicinājumiem un seksuālās identitātes meklējumiem cienījamā vecumā virpinās seriāla sižets.
Nav noslēpums, ka Netflix modelis inspirējis arī Eiropas digitālā tirgus potenciālos reformatorus. Vīzija par vienotu eiropeisku platformu, kurā draudzīgi pulcētos Eiropas audiovizuālie produkti, nenoliedzami ir iedvesmojoša, kaut ārkārtīgi problemātiski realizējama.
Netflix skrupulozi izvērtējot, kādu saturu pirkt un ievietot savā platformā, turklāt aplēses rāda, ka paša Netflix producētais saturs – filmas, un it īpaši seriāli, kurus skatītājs var noskatīties sev pieejamā laikā un vietā, turklāt visas sērijas vienā laidā, ja ir spēks, – izrādās daudz populārāks nekā iepirktais saturs – filmas. Šis fakts gan neizslēdz to, ka Netflix pērk visdažādāko saturu, arī šaurākai auditorijai paredzētas filmas – Eiropas kinodarbus, dokumentālās filmas.
Netflix ienākšana Eiropā ir saasinājusi jautājumu par lielo globālo spēlētāju piedalīšanos Eiropas audiovizuālās produkcijas finansēšanā, tāpat kā lielo telekomunikāciju kompāniju dalību audiovizuālā satura producēšanā. Tā ir vēl viena plaša un nervozitātes pavadīta tēma.
Šajā Kannu kinofestivālā vairāk nekā jebkad jūt laikmetu maiņu – diskusijas iezīmē neskaitāmus izaicinājumus un problēmas, kuras interneta kanāli un globālie spēlētāji ir sagādājuši Eiropas kino industrijai – tās tradicionālajiem finansēšanas un izplatīšanas modeļiem. Turklāt Netflix gatavojas producēt arī lokālu saturu – produktus, kas paredzēti Eiropas lielo valstu tirgum.
Pasaule mainās, bet Kannās, kā ik gadu, pasniegs Zelta palmas zaru – balvu, kuras spēkos ir mainīt kinovēsturi un režisora karjeru.