Kannu festivālā izrāda Stouna filmu “Volstrīta. Nauda nekad nesnauž”

Interesi par šo filmu ar vērā ņemamu aktieru ansambli – Maikls Duglass, Šia Lebeufs, Džošs Brolins, Sūzanna Sarandona, Kerija Muligana u.c. – pastiprina arī fakts, ka tieši pirms 23 gadiem Olivers Stouns uzņēma filmu Volstrīta. Tā atnesa Oskaru galvenās lomas tēlotājam Maiklam Duglasam. Gadījumi, kad filmu veidotāji ķeras pie turpinājumu veidošanas pēc tik ilga laika, riskējot, ka ļoti daudzi tā arī nav redzējuši filmas oriģinālu, ir ārkārtīgi reti. Taču Oliveram Stounam un Maiklam Duglasam, kuri ir šā projekta kodols, bijis interesanti paskatīties uz Volstrītas aizkulisēm un cilvēku likteņiem jau citā ērā. Filmas darbība notiek 2008.gadā – tātad īsu mirkli pirms pasaules ekonomiskās krīzes sākuma.

Filma Volstrīta. Nauda nekad nesnauž tika demonstrēta Kannu festivāla ārpuskonkursa programmā, novērtējot gan tā režisora „klasiķa svaru” - Olivers Stouns veidojis filmas Pasaules tirdzniecības centrs (2006), Aleksandrs (2004), Niksons (1995), JFK (1991) u.c., gan tēmas – Volstrītas baņķieru alkatība – aktualitāti. Stounu var dēvēt par vienu no sociāli aktīvākajiem amerikāņu režisoriem, viņa interesi par finansu pasauli un Volstrītas aizkulisēm ir motivējis arī „personiskais stāsts”. Stouna tēvs pats bijis ekonomists, strādājis bankā, taču vēl tajā laikā, kad „bankas kalpoja cilvēkam, nevis otrādi” (O.Stouns).

„Es vienmēr esmu brīnījies, cik pasaule ir nepareizi uztvērusi manas filmas Volstrīta „mesidžu”. Esmu pieredzējis, ka finansu speciālisti man ir nākuši klāt un teikuši, ka viņu profesijas izvēli savulaik ietekmējusi mana filma un Duglasa tēlotais baņķieris Gordons Geko. Lai gan šī ambiciozā finansista tēls nebūt nebija iecerēts kā „pozitīvais varonis,” presei stāstīja Olivers Stouns.

Volstrīta. Nauda nekad nesnauž sākas ar Gordona Geku iznākšanu no cietuma – viņš ir izcietis sodu par finanšu mahinācijām, piedzīvodams sava kādreiz sludinātā principa „Alkatība ir laba!” personisko krahu. Tagad Geko misija ir rakstīt pamācošas grāmatas par „finansistu bezatbildību” un tomēr atgūt vietu finansu pasaulē, protams, izmantojot „morāli aptuvenus” principus.

Kaut Stouns apgalvo, ka atgriešanos pie Volstrītas ir motivējusi viņa vēlme veidot filmu par „karu Ņujorkā, par karu manas pilsētas finansu džungļos,” – Volstrīta 2 nekādi nav uzskatāma par pasaulē viegli palaižamu „produktu” – par spīti Duglasam un tā „piekabēm” filma negrasās Volstrītas biznesa netīros kaktus piedāvāt kā krāšņu, atraktīvu spēlīti – drīzāk Stouns ir izveidojis rezignētu skatījumu uz Amerikas kredītu un finanšu burbuļa padrēbi, īsti neticot, ka sistēma būs guvusi mācību pat pēc piedzīvotā kraha.

Vairāk lasiet rītdienas Kultūras Dienā.