Vienlaikus tā ir arī plašākai publikai praktiski nezināma un nepieejama filma - ja, specifiskas intereses pārņemti, to nemeklēsit (pirms tam pieņemot, ka par to kādā veidā arī uzzināsit), iespēja to noskatīties būs ārkārtīgi reta. Rosa MakElvija (Ross McElwee,1947) Šermana maršs ir filma – kaprīze, enigma, cilvēcisko trivialitāšu sakopojums, nepanesamais esības vieglums, nepastarpināts vērojums, novirzīšanās no tēmas kvintesence. Sākotnēji MakElvijs bija iecerējis uzņemt filmu, kas dokumentētu ģenerāļa Šermana kaujas gājiena – posta, kas tika nodarīts 19. gadsimtā ASV Pilsoņu kara laikā - sekas. Taču sākotnējā iecere kā rēgs vajā autoru vien periodiski un tādēļ manāma filmas nosaukuma pirmajā daļā – filmas patiesā jēga un saturs ir krietni citādāki.
Uzcītīga vēsturiskas ievirzes darba vietā režisors pievēršas savas ikdienas vērojumam cinéma vérité strāvās. Kameru uz pleca uzstutējis, režisors fiksē savas labklājīgās ASV dienvidu ģimenes un draugu izmisīgos mēģinājumus viņu sapārot ar "jauku meiteni", potenciālo kandidāšu aplūkošanai brīžiem izvēršoties vieglā farsā. Viņš pieķeras topošai kinoaktrisei, kas viņu pamet filmas uzņemšanas dēļ. Mēģinot atjaunot sakarus ar vairākām kādreizējām draudzenēm, filmas centrālais aizkadra varonis dodas neparedzamā road trip pa tuvējiem dienvidu štatiem, nenogurstoši fiksējot kopābūšanas brīžus ar ceļā sastaptajiem – nomaļa lielveikala autostāvvietā dārdošu rokgrupu un tās fascinējošo solisti, kādreizējo sapņu meiteni no skolas laikiem, ar plastiskajām operācijām pārņemto māsu, lingvistikas doktori, kas dzīvo fermā un slauc govis, amerikāņu kinozvaigzni Bērtu Reinoldsu, un daudziem citiem. Mājsaimnieces, nosauļotas meitenes skrituļslidās, dēļu mājas kokos, retro sacīkšu auto, džeza klubi, ātrās ēdināšanas restorāni, apsēstība ar šaujamieročiem un slavenībām– gar acīm zib nemitīgi mainīgs un poētiski slīdošs amerikāņu kultūras simbolu arsenāls, piedāvājot autentisku oriģinālu pašreiz tik aktuālajai tendencei à la polaroīdkameras imitācijas fotoattēli, 1980. gadu apģērbs, analogās tehnoloģijas, utt. Nepārvēršoties sociālā kritikā, filmētais ir nostaļģijas pilns logs uz 1980. gadu Ameriku, dienvidu štatu eksotiskajām parādībām un sociālajiem fenomeniem, videolentes paplūdušajā estētikā atgādinot jau aizgājušo laiku home movies. Būtībā MakElvijs darbojas kā antropologs, nododoties mazāku un lielāku ekscentrisku detaļu fiksēšanai, nevarot iedomāties pateicīgāku mediju par kino. Vienlaikus filmas vēstījums ir provocējoši subjektīvs un nekautrīgi intīms, filmētajam attēlam kļūstot par režisora grēksūdzi kameras otrā pusē. Neizdevušās attiecības, bankrots, nepārliecinātība par sevi, apmulsums, grūtsirdība mijas ar nepagurstošo dzīvi, kas vienkārši notiek vai nenotiek, ieslēdzot kameru. Kāds kritiķis rakstījis, ka MakElvijs rada filmas tā, kā ideālā variantā varētu tikt dzīvota dzīve – iespējams, visprecīzākā sajūta, kas piemeklē, skatoties Šermana maršu.
Šermana maršu un citas izcilas dokumentālā kino kanona filmas iespējams redzēt sešu lekciju ciklā, kinolektorijā Īstenības iespējamība. Kino dokumentu spēks un vājums kinoteātrī KSuns no 22. marta līdz 26. aprīlim. No citām filmām īpaši minamas austrieša Ulriha Zeidla hipergroteskā semi-dokumentālā Suņu dienas, Vernera Hercoga šokējošā Grizli cilvēks un dokumentālā kino slavenības - Maikla Mūra - amerikāņu labklājības un veselības sistēmas uzšķērdums filmā Sicko. Lekcijas pirms filmām lasa kinozinātnieks Agris Redovičs.
Filma Šermana maršs tiks demonstrēta 22. martā plkst. 20 kinoteātrī KSuns.