Nākamā pietura – atmiņas un ikdiena

Nez, kas tagad notiek ar vecajām stacijām? Manuprāt, dažās no tām dzīvo cilvēki. Varētu papētīt! – fotogrāfe un antropoloģe Elīna Kursīte kādā sarunā ar žīgurieti Mārtiņu Vanagu sprieduši par veco Žīguru staciju. Sprieduši, sprieduši, līdz izsprieduši, ka jānoskaidro, kas notiek ne tikai Žīguru, bet arī citās vecajās stacijās, kuras vairs neapkalpo pasažierus. Tieši stacija savulaik bijusi vieta, kurā vilcienu atnākšana ir kļuvusi par ikdienas sabiedriskās dzīves galveno notikumu, kas iekustinājis vietējos cilvēkus. Tagad tā iekustinājusi pētniekus un atmiņas.

Viņa uzrunājusi savu bijušo kursabiedreni Lieni Milleri, ar kuru kopā studējusi Rīgas Stradiņa universitātes maģistra studiju programmā Sociālā antropoloģija un kura savu diplomdarbu veltījusi Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas pētniecībai – vietai, kurā Krievijas primadonna Alla Pugačova dzērusi šampanieti, kamēr kāds cits notiesājis savu iecienīto belašu. Vai tos vēl pārdod? "Mani fascinē šādas vietas, kuras ar savu brutalitāti un cilvēcīgumu vienlaikus mūs "sarīvē" un saliek kopā, vienalga, kas tu esi un no kurienes tu nāc (brauc). Stacijas nojauc barjeras starp dažādām sabiedrības grupām, kuras citādi nekad nesatiktos, sarunā ar laikrakstu Diena stāsta Liene Millere.

Viņa atgādina, ka arī kino pirmsākumi saistās ar brāļu Limjēru nepilnu minūti garo filmiņu ar nosaukumu Vilciena pienākšana Sjotas stacijā (L’Arrivee d’un Train en Gare de la Ciotat, 1895), kas skatītājos izraisījusi paniku, jo licies, ka tas tūlīt pat viņiem uztrieksies virsū. Jau pašā grāmatā abas autores atzīmē, ka tieši ap staciju angļu rakstnieks Čārlzs Dikenss vijis Viktorijas laikmeta fikcijas un tieši stacijā krievu autors Ļevs Tolstojs pametis zem vilciena sava romāna Anna Kareņina titulvaroni.

Jaunu dzīvju uzslāņojums

Ideja par kādreizējo pasažieru staciju apzināšanu izvērtusies par deviņus mēnešus garu ekspedīciju, kuras laikā apmeklētas vairāk nekā divsimt dzelzceļa staciju un pieturas punktu, iemūžinātas vairāk nekā tūkstoš fotogrāfiju un pierakstīti vairāk nekā simts stāstu, kas apkopoti grāmatā Nākamā pietura – mājas. Tā iesākusies pagājušā gada 19. novembrī, kad Elīna Kursīte un Liene Millere devušās uz dzelzceļa līniju Rīga–Ērgļi.

"Ir septiņi no rīta, un esam sakāpuši Mārtiņa zilajā "bezdelīgā", apbruņojušies ar tematisku dziesmu skaņu celiņu, uzlādējuši tehniku un uzmanīgi skatāmies kartē," ievadā raksta antropoloģes, kuru uzmanības lokā nonākušas piecpadsmit dzelzceļa līniju un daudzveidīgs Latvijas arhitektūras un kultūras mantojums – gan lauku muižiņas atgādinošas ēkas, gan koka celtniecības šedevri, gan padomju laika industriālās būvniecības piemēri, kuri pašlaik tiek izmantoti pilnīgi citiem mērķiem un kuru iepriekšējām dzīvēm uzslāņojušās jaunas.

Grāmata tiek atklāta ar dzelzceļa līniju Jelgava–Reņģe ar četrpadsmit pieturvietām, kur deviņās vēl joprojām slejas pirms Otrā pasaules kara celtas ēkas. Tajā skaitā ir Auces stacija, kurā mitinās 1931. gadā dzimusī bijusī dzelzceļniece Milda. Īpaši fotosesijai viņa saģērbusies savā kādreizējā darba tērpā, ko nav uzvilkusi kopš 1995. gada, kad stacija tikusi, viņas pašas vārdiem runājot, "aizklapēta ciet".