Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Sarkanbalta pasaule. Ingas Ābeles stāstu krājuma Balta kleita recenzija

Ingas Ābeles jaunā krājuma Balta kleita stāstu blīvums liek lauzties cauri vēstījumam kā ūdens smagumam, taču tas nav smagums, kas slīcina.

Rakstnieces Ingas Ābeles jaunā stāstu krājuma nosaukums ir Balta kleita. Negribot domāt stereotipos, tik un tā vispirms pieķeru sevi pie domas, ka balta kleita taču, protams, ir kāzu kleita. Vai iesvētību. Vai izlaiduma. Vai kristību. Visnotaļ priecīgu notikumu zīme. Tikai mazliet vēlāk iešaujas prātā arī no senākiem laikiem zināmā nozīme "mirstamā kleita". Un, visbeidzot, jau turot rokās trauslo, tikai 160 lappušu biezo sējumiņu, uz aizmugures vāka izlasu vārsmu vai buramvārdu formulā skanošo tekstu: "Kad es biju jauna meita, tad man bija balta kleita./ Kad tā baltā noplīsa, tad palika sarkana./ Sirds kā akmens,/ asinis kā vīns." Tā, protams, ir (tiesa, man agrāk nezināma) mīkla ar atbildi "ķirsis", taču grāmatas kontekstā tā kļūst par teksta kopējo šifra atslēgu.

 

Sievietes vārdā

Krājumu veido deviņi stāsti, katrs lasīts vienos no pēdējo deviņu gadu Prozas lasījumiem: deviņi jau pats par sevi ir maģiskas pilnības skaitlis. Katrs stāsts nosaukts sievietes vārdā, un par sievieti vēsta tie visi, pat tie, kas stāstīti trešajā personā vai no vīrieša skatpunkta. Vai visas viņas – Adele, Aiga, Alise, Linda un citas – savulaik bijušas kā ziedoši ķirši, kuru balto ticības audumu vēl nav aptraipījusi vilšanās, ciešanas, sadzīve?

Droši vien. Taču Inga Ābele par baltumu stāsta jau retrospektīvi. Baltais noplīst, nobirst, dodams vietu sarkanajam, kas ir vienlaikus brieduma augļu un – ja atceramies reliģisko simboliku – ciešanu krāsa. Gaišais, naivais neizbēgami izirst, nokrīt, zūd, un tam nav nepieciešamas lielas globālas traģēdijas, nē, – Inga Ābele raksta par mazajiem, apslēptajiem ugunsgrēkiem, kas nosvilina ziedēšanu, par sīko un ilgstošo iekšējo nāvi, kas ar augļa simbolu – ķirsis tikpat labi var būt Bībelē vārdā nesauktais aizliegtais auglis – uzzīmē uz baltā auduma neizdzēšamu zīmi. Vai tas būs raksts vai traips, tas jau atkarīgs no likteņa, bet balts audums tas vairs nebūs. Un tad var gadīties, ka melna sirds sacietē "kā akmens", kā ķirša kauliņš ar cianīdu kodolā, bet sarkanas asinis izplūst "kā vīns", liecinot vienlaikus par upurēšanos un piedošanu.

 

Laimes un ciešanu ritmā

Mītisko simboliku nepiesaucu nejauši – pati autore, šķetinot savu varoņu likteņus, to dara kā moira, vijot biezu, nozīmēm piesātinātu valodas pavedienu, uzaužot rakstu uz raksta, līdz teksta audums ir stingrs un nospriegots kā rakstīta villaine, kā zirga deķis, kā lina galdauts, kā lauku krējums. Uz šīs ciešās virsmas, kurā saausti aizlaiki un arhetipi, autore ar smalku otu zīmē viņas – Maldu un Margarētu, Klintu un Sandru, sievietes ne no kādiem aizmūžiem, bet šeit un tagadējas –, un tomēr viņās visās kaut kur šalc kopīga balto un sarkano, laimes un ciešanu, ritmu duna.

Adele, Aiga, Linda un citas – viņas nav pasaules notikumu epicentrā, viņu ikdienišķā dzīve neizšķir globālus procesus. Stāstos kā ar liegu pieskārienu veidotās miniatūrās atspoguļojas epizodes, kurās tikai jūtīgs lasītājs uztaustīs kontrapunktu.

Adele aiziet no vīra, aiziet – tikai uz brīdi – pasaulē, kurā ir nākotne un pagātne, mazā māsa un nesen mirusī vecmamma, aiziet, mēģinot un nespējot sevi glābt no vīrišķās pasaules smaguma. Aiga pusapziņā, pussapnī klīst pa sanatorijas parku, kurā vairs nav viņas jaunības balto koku, iemācoties saskatīt sargeņģeli klaiņojošā un neprātīgā pusmūža profesorā. Linda pūlas nosargāt no apkārtējības skarbā sarkanuma savus putnēnus, savas meitas, līdz saprot, ka nevienu nevar noturēt, neaplaužot tam spārnus. Maldas sāpju pasaulei, kurā ir vardarbība, zaudējumi un ciešanas, "kā brīnums, kā grūti pelnīta dāvana" pārsnieg žilbinošs septembra sniegs. Margarēta ir elektriskā strāva, kas varbūt spētu iedegt gaismu vientuļa rožu audzētāja dzīvē, ja vien viņš spētu atrast kontaktu, kurā šo strāvu ielabināt. Sandra cauri gadiem velk savu puskoka lēcēju dēlu, līdz no atvieglojuma apraudas, sapratusi, ka dārgo nastu tālāk stiept apņēmusies kāda jaunāka Sandra. Klinta izdzīvo dzīvi atpakaļgaitā klaustrofobiski pārpildītā lidostā, kurā gaida atceltu reisu uz mātes bērēm.

Viņu ir daudz. Katra no viņām ir viena rakstzīme biezā pasaules esamības audeklā – no sīkas svītriņas līdz bagātīgam Austras kokam.

 

Cilvēcības kods

Sieviešu īsākie un garākie, no pirmā acu uzmetiena vienkāršie stāsti itin kā nepavisam neatbilst īsprozas žanra nosacījumam raksturot kādu izšķirošu pagrieziena punktu personāža dzīvē. Taču dzīve nav literatūras teorija, un par kulminācijas noti šai skaņdarbā var kļūt kaķa nāve, sievietes smiekli, ceptu kartupeļu panna, jūlija tveice, saplīsusi tase. Nozīmīgs var būt saiklis, nozīmīgs var būt komats. Nošaut ne apžēlot. Un mezgli aizmetas neparedzētās vietās. Viņas visas mīt kopīgā rakstā – mīlot, dumpojoties, pasniedzot kafiju, stāstot pasakas, pārskaitot naudu, stāvot rindā, atnesot kartupeļus. Un tam visam – latiem, tasītēm un kartupeļiem – ir vēl kāds cits esamības līmenis bez tā, taustāmā. Ko tad vēl runāt par vārdiem, kuri dun divās un trijās dimensijās vienlaikus.

Taču Balta kleita tomēr vispirms ir balta. Stāstu blīvums liek lauzties cauri vēstījumam kā ūdens smagumam, taču tas nav smagums, kas slīcina. Tieši tāpat kā mezgls var aizmesties visnezināmākajās vietās, arī atšķetinājums var rasties negaidīti. Kāds pie kāda nolieksies, kāds kādu satiks, kāds kādam ko pateiks. Cilvēcības kods nav atcelts: pat ja sirds akmens smagumā, kādas asinis izplūdīs kā vīns, lai tevi glābtu. Tāpēc neuzkrītoši un tik tikko jaušami tekstā blāzmo arī kristietiskais: viņas strīdas ar augstāko, dumpojas un pretojas, taču mīlestībai padodas un atdodas, tāpat kā padevušies un atdevušies citi un citas pirms viņām.

Paradīzisko gaišumu nomaina vīnsarkanais: apziņa par pārkāpumu, apjausma par upuri, o felix culpa. Un, nē, Adele, Aiga, Linda un citas nav reliģiozas – tikai kādā attālā apziņas līmenī lasa kodus, kuri darbojas katrā no mums. Ingas

Ābeles lielais trumpis šajā darbā, tāpat kā visās citās viņas grāmatās, ir valoda. Nekā lieka un nekā pietrūkstoša. Teikumi slīd ar mānīgu vieglumu, taču kā upes ir pilni dārgu dvēselīšu. Viņa nebīda tēlus kā šaha figūriņas, bet uzpūš elpu un paskatās uz tiem caur apmiglotu logu – asredzīgi, bet cieņpilni. Neplēst traukus, netaisīt drāmu, nespiest uz lasītāja asaru avotiem, bet ļaut tiem – tēliem un arī lasītājam – dzīvot telpā, kuru autore tikko izaudusi. No ķiršu ziediem un baltiem lina audekliem, no pasniegtām tasītēm un atnestiem kartupeļiem. No sievišķības. No mīlestības. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja