Filmu programmā, kas tapusi, sadarbojoties Vašingtonas Nacionālajai Mākslas galerijai un Rīgas Kino muzejam, Nacionālajam Kino centram, un filmu studijai Ģilde, iekļautas filmas 235 000 000 (1967, rež. Uldis Brauns), Vecāks par 10 minūtēm (1978, rež. Hercs Franks) un Monētas dubultportrets – Latvijas 1950. – 1980. gadu amatierfilmu kolekcija (2008).
"Tas ir liels notikums latviešu kino klasikai, kas pavisam reti tiek demonstrēta pasaules kino un mākslas institūcijās, iegulstot starptautisku mākslas norišu procesu kontekstā," teic Līva Pētersone. "Iemeslu, kādēļ tas nenotiek bieži, ir daudz, viens no centrālajiem - stratēģijas neesamība valsts kultūrpolitikas līmenī, kas veicinātu latviešu kino klasikas pieejamību, restaurāciju, digitalizāciju, kā arī subtitrēšanu ārzemju auditorijām, u.c. pasākumus, lai šāds kino nonāktu pasaules apritē. Ikviens šāds notikums tādēļ pelnījis īpašu uzmanību."
Monētas dubultportrets, amatierfilmu kolekcija, kuru vienotā darbā sakopojuši Romualds Pipars un Maija Selecka, parāda "monētas otru pusi" – patieso, ikdienišķo realitāti, kas valdīja cilvēku dzīvēs padomju laikā, realitāti, kādu nevarēja ieraudzīt ideoloģijas piesātinātajās dokumentālajās filmās, hronikās un citos oficiālajos dokumentos. Filmu kolekcija ir suģestējoša laika mašīna, kas ļauj ielūkoties aizgājušā laikmeta un personisko dzīvju arhīvos.
Vecāks par 10 minūtēm ir desmit minūtes gara dokumentāla īsfilma, Latvijas starptautiski pazīstamākā dokumentālista Herca Franka slavenākais darbs. Filmā, kuru Franks uzņēma kopā ar tolaik jauno operatoru Juri Podnieku, vienā nepārtrauktā kadrā vērojama maza zēna seja, viņam skatoties leļļu teātri – izcils mēģinājums parādīt visplašāko emociju gammu - no prieka līdz šausmām. Lakonisks, bet estētiski iespaidīgs, pasaules kino jau hrestomātisks darbs ar nenoliedzamu emocionālu iespaidu.
235 000 000 ir pilnmetrāžas dokumentāla filma ir ar milzu epohālu un grandiozu vērienu, iecerēta kā Padomju Savienības portrets Oktobra revolūcijas 50. gadadienā, filmas uz ekrāniem izlaišanas 1967. gadā. Filma, kuru visā Padomju teritorijā režisora Ulda Brauna vadībā filmēja sešas atsevišķas operatoru grupas, ir raksturā eksperimentāls darbs, kurā monumentālais, milzu impērijas atvēzienu manifestējošais apvienots ar personisko, intīmo, ikdienišķo, un pārcilvēcisko milzīgās valsts pilsoņu dzīvē. Filma, ar kuru sevi spēcīgi apliecināja Rīgas Kinostudijas jaunā dokumentālistu paaudze – Uldis Brauns, Hercs Franks, Ivars Seleckis, Laima Žurgina un citi, ir ne tikai viens no Rīgas poētiskā dokumentālisma zīmīgākajiem darbiem, bet arī, kā uzsvērts filmu programmas aprakstā, ietver tos pašus avangardiskos mākslinieciskos centienus, ko kino šai laikā otrpus dzelzs priekšakaram Rietumos un apliecina, ka arī Rīgā norisinājās viens no 1960. gadiem raksturīgajiem "jaunajiem viļņiem".
"Filmu programma Vašingtonas galerijā liecina par Rietumu vēlmi iepazīt un kontekstualizēt bijušā Austrumu bloka valstu kinematogrāfu, kas, kaut politiski un radoši ierobežots Aukstā kara laikā, tomēr ietvēra inovatīvus centienus, kas meta izaicinājumu oficiozajai, sastingušajai ideoloģijai un no šodienas skatupunkta vērtējami kā unikāli, autonomi darbi, kuru mākslinieciskais, estētiskais spēks joprojām ir starptautiskas uzmanības vērts," stāsta Pētersone.