Spīlbergs pagājušajā gadā padarījis daudz – viņa kā režisora kontā ir divas Eiropas filmas – animācijas filma par dēkaini Tintiņu (Tintiņa piedzīvojumi), kuras pamatā ir beļģu komikss, un Kara zirgs, kuras pamatā ir britu autora Maikla Morpurgo grāmata bērniem. Turklāt Kara zirgam ir arī pamatīga priekšvēsture un kultūrkonteksts – pēc grāmatas motīviem veidotā teātra izrāde ir skatuves hits Londonā, to var noskatīties arī Brodvejā Ņujorkā. Izrāde ir ieguvusi piecas ASV teātra pasaulē nozīmīgās balvas Tony.Klipus no izrādes var noskatīties internetā (www.warhorseonbroadway.com), un to vajag darīt, lai noķertu to teatrālās nosacītības un vienlaikus arī poētisma nervu, kāds piemīt Kara zirga skatuves versijai. Skaidrs, ka dzīvu zirgu (daudz zirgu!) uz teātra skatuves nedabūsi, tālab visu cieņu šīs problēmas scenogrāfiskajam risinājumam –izteiksmīgajām zirgu lellēm, kas, aktieru vadītas, spēj radīt dramatismu un emocionālo pārdzīvojumu.
Stāstam par kara zirgu Džoiju piemīt pamatīgs drāmas potenciāls. Spīlbergs to zina, un viņa filmā šis dramatisma potenciāls tiek izmantots ar vērienu un... savā ziņā banālāk. Atšķirībā no teātra skatuves ar zirgiem kino ir daudz mazāk problēmu – zirgi filmā ir! Daudz un dažādi, dzīvi un beigti, un, protams, ir arī galvenais zirgs – būtībā galvenās lomas tēlotājs – zirgs, vārdā Džoijs, skaistulis ar baltu zvaigzni pierē un četrām baltām zeķītēm kājās.
Šo divu stundu 26 minūšu filmu ierāmē apļa kompozīcija – divas izsoles kāda maza miestiņa tirgus laukumā. Filmas sākumā tas ir mazs britu miestiņš, kurā tiek izsolīts skaists un nevaldāms jauns zirgs, mūžīgā žvingulī esošais fermeris Teds (Pīters Malens) izrādās kaislīgas dabas vīrs un nosola par smagam lauku darbam nepiemēroto zirgu 30 naudiņu, pārtrumpojot otru zirga kārotāju – savas fermas saimnieku.
Par vīra rīcību šausminās viņa sieva (Emīlija Votsone), zirgā ir ieguldīta visa viņu nauda, arī tā, kas jāmaksā par fermas īri. Taču ir vismaz viens cilvēks, kurš nenosoda tēva bezatbildību, – viņa dēls Alberts (Džeremijs Ērvins), jauns puika, kurš iemīlas zirgā no pirmā acu skatiena. Džoijs kļūst par viņa lutekli un audzināmo vienlaikus, par visu viņa dzīvi. Visu šo stāsta ekspozīciju Spīlbergs filmē tik vecmodīgi, tik patosa piepildīti un tik uzkrītošas, emocijas uzpumpējošas mūzikas pavadībā, ka teju apmulsti. Nezinot, ka filma uzņemta 2011. gadā, tikpat labi varētu nodomāt, ka šis pastorālais, didaktiskais un patētiskais gabals uzņemts pirms gadiem piecdesmit. Protams, Spīlbergs zina, ko dara, un lieliski apzinās, ar kādiem stāstiem var pa īstam paķert 2011. gada tīni – ar Transformeriem, takš, kurus viņš pats producējis.
Acīmredzot tāds ir meistara koncepts – filmu par norisēm īsi pirms Pirmā pasaules kara, tātad 1914. gadā, stāstīt tajā kinovalodā, ko lietoja Holivudā XX gadsimta vidū. Vēl pārspīlētāks ir filmas fināls, kas arīdzan risinās mazajā lauku saimniecībā jau pēc kara beigām, kad debesis Spīlbergs un viņa operators metrs Janušs Kaminskis ietonē uzkrītoši zeltaini sārtas...
Savukārt viss, kas iesprostots starp filmas lauku epizodēm, ir vareni, spēcīgi, pārliecinoši un neraisa šaubas par izvēlēto paņēmienu piemērotību. Sižetiski filma centrējas ap zirga likteni. Karam sākoties, jau atkal žvingulī esošais tēvs pārdod dēla mīļo zirgu armijai. Par tām pašām 30 ginejām, par kurām savulaik nopircis. Sākas Džoija kara ceļš – kā trofeja, skaists zirgs, kura vērtību saprot gan britu virsnieks, gan viņa ienaidnieks vācu kājnieks, Džoijs ceļo no vienas frontes puses uz otru, nonākot pretinieku rokās un frontes ellē. Lūk, tieši tur, šāviņu, līķu – cilvēku un zirgu – uzbrukuma un baiļu, un izmisuma ellē, Spīlbergs sasniedz virtuozu meistarību.
Viņš rada vērienīgu postažas un destrukcijas panorāmu – šokējošas ainas ar kritušajiem karavīriem un dzīvniekiem, līķu grēdām tranšejās un jaunu karavīru baiļu un izmisuma tuvplāniem. Kara šausmu augsto dziesmu Spīlbergs rada epizodēs, kurās Džoijs cīnās par savu dzīvību, bēg no kara ārprāta, apraudājis (zirgi arī raud!) sava bēdu biedra – melnā zirga – nāvi. Bēg no bruņumašīnas, sprādzieniem, šķēršļiem -– un sapinas dzeloņdrāšu murskulī neitrālā zonā – starp britu un vācu frontes līnijām. Tas, kas šajā neitrālajā zonā notiek pēc tam, ir filmas paradoksālākā un emocionālākā epizode. Zirgam šajā filmā patiesi ir galvenā loma. Cilvēki, arī Džoija audzinātājs Alberts, ir tikai otrā plāna lomās, gatavi atmaigt kara ellē, sastopot radību, kas atgādina par dzīvi un vērtībām pirms kara.
Kam domāta? Tiem, kuri ciena Stīvenu Spīlbergu un zirgus.
Kara zirgs
War Horse
Drāma. ASV. 2011.
Režisors Stīvens Spīlbergs