Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Es biju šeit – Pauls Kuimets Aizspogulijā

Ir daudz izcilu mākslinieku, par kuriem gandrīz neviens neinteresējas, turpretī par Kuimetu kritiķi raksta daudz un, par spīti tam, kvalitatīvi.

Gada sākumā, lūdzot igauņu mākslas kritiķi un kuratoru Indreku Grigoru iepazīstināt KDi lasītājus ar viņa dzimtenes aktuālākajiem māksliniekiem, pat nenojautu, ka viņi visi – Flo Kasearu, Diāna Tamane, nu arī Pauls Kuimets (sarakstam pievienosim Šeldas Puķītes portretēto Jānusu Sammu) – jau ir pazīstami latviešu skatītājiem, vismaz vērīgākajiem. Viņu visu darbi ir bijuši izstādīti Rīgā – dažādos laikos un kontekstos. Tomēr viņus vieno vēl kaut kas: šie autori nav pārstāvēti publiskās vai privātās kolekcijās Latvijā, vismaz ne tādās, kas būtu viegli pieejamas interesentiem. Tāpēc ar katru iznāk it kā iepazīstināt no jauna, katru reizi kā pirmoreiz. Šis informācijas un pastāvīgas Baltijas valstu mākslinieku ekspozīcijas trūkums no jauna liek apzināties Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Tā būtu īstā vieta, kur iepazīt tuvāku un tālāku kaimiņu mākslas jaunākos sasniegumus vienuviet, tas ļautu arī apzināties latviešu laikmetīgās mākslas vietu plašākā kontekstā.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Pauls Kuimets ir viens no labi pazīstamiem māksliniekiem, kurš studējis Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas nodaļā. Šīs rubrikas lasītāji jau ir pazīstami ar Flo Kasearu, kura pieder pie tās pašas "sugas". Taču, runājot, piemēram, par igauņu tēlniecību, runa ir par konkrētu paaudzi, savukārt fotogrāfija Igaunijas mākslā daudzējādā ziņā ir sinonīms laikmetīgajai mākslai. Fotogrāfi veido normu, un visi pārējie ir novirze no tās. Tāpēc Igaunijā nav ekvivalenta Andreja Granta skolai, kas ir Latvijas fotogrāfu kadru kalve, bet nav saistīta ar Mākslas akadēmiju.

Kā mākslas kritiķis vienmēr ar zināmām aizdomām esmu lasījis teorētiskos skaidrojumus, kāda ir kritikas funkcija. Ja tiesa, ka kritikas uzdevums ir izskaidrot skatītājiem autora ideju un – vēl jo būtiskāk – sniegt māksliniekam konstruktīvu atgriezenisko saiti, lai viņš varētu uzlabot savu veikumu, kritiķi ir pamatīgi izgāzušies. Taču saistībā ar Paulu Kuimetu izņēmuma kārtā tiešām varētu būt zināms pamats runāt par komunikāciju starp mākslinieku un kritiķiem, kaut arī pat viņa gadījumā kritiķi raksta cits citam, nevis māksliniekam vai skatītājiem.

 

Es biju šeit

2014. gadā Rīgas fotomēneša centrālajā izstādē Viewfinder Rīgas mākslas telpā bija aplūkojams Paula Kuimeta video Viewfinder (2011). Īsti nezinu, vai izstāde savu nosaukumu aizguva no Kuimeta darba vai varbūt darbs tika izvēlēts izstādei, pateicoties tā nosaukumam. Lai vai kā, var apgalvot, ka Kuimets Rīgā «ietagots» visredzamāk, proti, viņa vēstījuma «Es biju šeit» fiziskie izmēri ir visapjomīgākie. Es gan šaubos, vai tas viņu padara Latvijas skatītājiem labāk pazīstamu par citiem igauņu māksliniekiem.

Minētajā Rīgas fotomēneša izstādē līdzās video Viewfinder bija skatāma arī Kuimeta fotoinstalācija Horizonts: divi melnbalti foto gaismas kastēs, kas novietotas katra savā sienas pusē pilnīgi tumšas instalācijas telpas vidū. Instalācija lika skatītājam pārvietoties no viena skatpunkta uz otru, jo tā mainījās leņķis, kādā redzama naksnīgā parka aina ar nelielu mākslīgo dīķīti. Ar šo instalāciju, kas publikai pirmoreiz bija pieejama Kēlera balvas nominantu izstādē Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā (druknajā rūpnīcas ēkā netālu no Tallinas ostas – nejaukt ar Kumu!) 2013. gadā, aizsākās estētika, kas raksturīga arī Kuimeta pašreizējiem darbiem. Tumšas telpas ar minimālistiskām, precīzām un saistošām fotoinstalācijām, kurās attēli atkārtojas, rada ļoti poētisku iespaidu. Bet, lai gan visā Kuimeta karjeras gaitā viņa darbos figurējuši noteikti elementi (visredzamākie no tiem ir arhitektūra, perspektīva, atkārtošanās un grūti definējamais kvalitātes jēdziens), tas, kā mākslas kritiķi vērtē viņa veikumu, ir strauji mainījies.

 

Ko saka kritiķi

Pirms instalācijām, kas 2014. gada fotomēneša ietvaros bija skatāmas Rīgas mākslas telpā, divi Kuimeta darbi jau bija aplūkojami kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Pirmais – Kairo iela (2011) – bija iekļauts tā paša gada izstādē Pēc sociālistu statujām, kuras kuratore bija igauniete Raela Artela. Kairo iela ir astoņu gaismas kastēs aplūkojamu attēlu sērija, kurā redzami Kairo ielas ģimeņu savrupnami vienā no Helsinku priekšpilsētām. Darbs uzņemts, pārvietojoties pa ielu naktī, un fotogrāfiju estētika mazliet atgādina Aļņa Stakles pieeju – galvenokārt krāsu paletes dēļ. Taču sērijas oficiālajos, autora apstiprinātajos aprakstos runāts nevis par gaismas un krāsu lomu fotogrāfijās, bet gan par to, ka šie nekustamo īpašumu portreti parāda "priekšpilsētas apbūvi labklājīgā ziemeļvalstī – ideālu, pēc kura, šķiet, tik bieži tiecas postpadomju Igaunija". Lieki sacīt, ka cilvēki, kuri ilgojas pēc privātmājas piepilsētā, ir krituši par upuriem neoliberālajam kapitālismam, kas tiem iebaro mānīgus priekšstatus par laimi un piepildījumu, lai ar aizdevumu palīdzību padarītu par banku pārvaldītas ekonomiskās sistēmas vergiem.

Paula Kuimeta panākumu stāsts aizsākās 2010. gadā ar fotosēriju Apkaimē. Tajā attēloti t. s. jaunie projekti pie Tallinas, netālu no vietas, kur mākslinieks uzaudzis. Jaunās tūkstošgades pirmie desmit gadi igauņu mākslā izcēlās ar – es teiktu, forsētu – interesi par sociālām tēmām. Mākslinieku dokumentālie darbi auga kā sēnes pēc lietus. Nezinu, cik lielā mērā Kuimetam kā tehniski pedantiskam estētam šīs tēmas tiešām bija sirdij tuvas un cik lielā mērā viņam šķita: lai piesaistītu uzmanību, jāapgalvo (vai – vēl labāk – jāpanāk, lai to sāk apgalvot kritiķi), ka viņam tās rūp. Un tieši to kritiķi arī darīja – tie burtiski ēda viņam no rokas. Man nav ne jausmas, kāpēc. Nav šaubu, ka Kuimets ir izcils mākslinieks, bet ir daudz izcilu mākslinieku, par kuriem gandrīz neviens neinteresējas, turpretī par Kuimetu kritiķi raksta daudz un, par spīti tam, kvalitatīvi. Rezultātā izveidojusies vēl unikālāka situācija, kurā pastāv vismaz šķietamība, ka starp mākslinieku un kritiķiem notiek dialogs un viņi reaģē cits uz cita teikto. Iespējams, šī raksta lasītāji ir pazīstami ar teorētiskajiem modeļiem, kas definē mākslas kritiku kā reakciju uz mākslu un uzsver, ka kritikas uzdevums ir sniegt māksliniekam atsauksmes, lai viņš varētu radīt vēl ko labāku. Kopumā, manuprāt, tās ir pilnīgas muļķības. Māksliniekam kritiķa viedoklis nerūp ne tik, cik melns aiz naga, un mākslas kritikas mierīgi varētu tapt arī tad, ja nebūtu ne mākslas, ne mākslinieku, par ko rakstīt. Taču Kuimeta gadījums vedina mani apšaubīt paša teikto. Šķiet, kritiķi reaģē uz pārmaiņām viņa darbā, savukārt viņš pieņem mākslinieciskus lēmumus, balstoties uz šo atgriezenisko saiti. Jāatzīst, kritiķi mazliet iepaliek – parasti viņiem vajadzīga viena vai divas izstādes, lai apķertos, ka Kuimeta darbā parādījies kaut kas jauns, kas liek atmest iepriekšējos aprakstu modeļus un formulēt jaunus.

 

Politiķis ar melanholiju

Izstādē Pēc sociālistu statujām aplūkojamā fotosērija Kairo iela joprojām tika interpretēta sociopolitiski. Vēl viens Kuimeta darbs, kas bijis izstādīts Rīgā, bija ready- made – vidēja formāta fotofilmas rullītis, skatāms kim? Laikmetīgās mākslas centra izstādē And So On And So Forth. Tā bija starptautiska grupas izstāde, kuras kuratore bija igauniete Margita Sede. Pirmoreiz objekts tika izstādīts 2012. gadā Paula Kuimeta un somu fotogrāfa Miko Rikalas kopizstādē Mākoņi un viļņi Tallinas galerijā Hobusepea. Tieši te Kuimeta darbu politisko interpretāciju sāka aizstāt uz mediju orientēts apraksts. Izstādes preses relīzē bija teikts, ka izstādītie priekšmeti parāda retoriskos līdzekļus, ko izmantot, runājot par fotogrāfijas fizisko iedabu. Žurnālā Kunst.ee publicētajā diskusijā starp diviem somu kritiķiem Janu Kailu un Japo Knūtilu pēdējais no viņiem jautāja: kā tas nākas, ka laikmetīgā fotogrāfija ir tik egocentriska? Vai mākslas centieni kļūt sociāli aktīvai ir izgāzušies?

Kā nākamo Kuimets skatītājiem piedāvāja Horizontu. Šis darbs, kas plašāk aplūkots raksta sākumā, liek skatītājam ieiet instalācijas telpā, lai ieraudzītu divus attēlus, kuri atrodas instalācijas telpu sadalošās sienas abās pusēs. Skatītājs iegāja telpā, un kritiķi sāka runāt, ka Kuimetu, lūk, interesējot fotogrāfijai raksturīgie vizuālās uztveres tehniskie paņēmieni un viņa mērķis esot likt skatītājam tos apzināties. Tika apspriestas ne vien šīs tendences izpausmes Kuimeta jaunākajos darbos, bet pie katras izdevības no jauna tika interpretēti arī mākslinieka senākie darbi.

Interesanti, ka Kuimets pielāgojās kritiķu tempam, it kā ievilktu elpu – "labi, veči, beidzot jums ir pielēcis, un es varu iet tālāk". Horizontam sekoja Le Lys – līdzīga rakstura fotoinstalācija. Divi dažādi vienas un tās pašas ainas skatpunkti, kas aplūkojami lielās gaismas kastēs, un skatītājam jādodas no vienas telpas daļas uz otru, lai ieraudzītu nākamo attēlu. Pats Kuimets vēlamo efektu apraksta šādi: "Grīdas segums, pa kuru var nonākt līdz otram attēlam, ir nedaudz ieslīps, augšupvērsts, lai skatītājs justu gan fizisku, gan piktoriālu pretestību, cenšoties tuvoties skulptūrai [tās foto]." 

 

Nākamais gājiens

Kad kritiķi bija apraduši ar domu, ka Kuimeta darbus var aprakstīt kā rotaļāšanos ar skatītāja uztveri, viņš izdarīja nākamo gājienu. Kuimeta izstādē Vēla pēcpusdiena (Tallinas Pilsētas galerija, 2016) parādījās nepārprotami poētiskas tēmas, piemēram, 16 mm kino cilpā Klusā daba bija redzams, kā saules stari slīd pāri nature morte ar dokumentu mapēm un orhideju, kas nolikta uz biroja galda. Sākumā kritiķi bija piesardzīgi, bet, kad pienāca laiks nākamajai Kuimeta izstādei Perpendikuls, kas pusgadu vēlāk notika Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā, izstādes kataloga esejas Kuimets bija pasūtījis igauņu literatūras kritiķim Jākam Tombergam, kurš ir cieši saistīts ar mākslas pasauli, un amerikāņu kritiķim Krisam Šārpam. Abi Kuimeta darbu raksturoja kā kaut ko tādu, kas pārsniedz verbālās valodas robežas. Es teiktu tā: tas, ko viņi apraksta kā neaprakstāmu, ir sava veida poētiskā metafizika, kuru varētu īsi izsacīt ar mūžības jēdzienu. Tāpat kā iepriekšējā izstādē Vēla pēcpusdiena, arī izstādē Perpendikuls bija ietverta 16 mm cilpas videoprojekcija Ekspozīcija (2016), kurā šoreiz redzama ēnu kustība XVII gadsimta Saules pulkstenī. Tikpat būtiska kā laika elements un kustības atainojums ir pati 16 mm cilpas filma. Tā bezgalīgi kustas projektorā, atgādinot Mēbiusa lentes formu. Un pati pirmā Kuimeta 16 mm cilpa – 2060 (2014) – tiešām attēloja Mēbiusa lenti, proti, igauņu modernā tēlnieka Edgara Vīesa 1968. gadā tapušo skulptūru Telpiska figūra I (Spacial Figure I).

Kritiķu skatījumā uz Kuimetu ir pārsteidzoši maz pašrefleksijas. Kuimeta nepilnu desmit karjeras gadu laikā veids, kā kritiķi viņu uztver, ir dramatiski mainījies, bet starp pašiem kritiķiem šīs pārmaiņas palikušas tikpat kā neapspriestas. 2012. gadā Atss Parve, kurš drīzāk ir fotomākslinieks nekā kritiķis, uzrakstīja pirmo kritisko recenziju par to, kā tiek uztverts Kuimets, un apstrīdēja tālaika dominējošo sociopolitisko interpretāciju. Taču kopš tā laika virs vecajiem kritikas slāņiem uzslāņojušies jauni, iepriekšējos neapšaubot. Reizēm rodas sajūta, ka, tā kā visi kritiķi runā par vieniem un tiem pašiem tematiem, viņi lasa cits cita tekstus, bet jau pēc brīža šķiet, ka kritiķi cieš no kolektīvās amnēzijas un katrs sāk no baltas lapas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja