Igauņu mākslinieci, kura vienmēr ir laipni gaidīta Latvijā un ar apskaužamu regularitāti te arī parādās, sauc Flo Kasearu. Tikai mazliet pāri trīsdesmit, viņa šeit ir pazīstama jau kopš radošās karjeras sākuma. Kuriozi, ka vecās preses relīzēs Kasearu atradīsim pieteiktu kā mākslinieku vīriešu dzimtē – tas vien liecina, cik mazpazīstama viņa vēl bija. Tagad Flo Kasearu ir igauņu prestižākās – Kēlera – balvas laureāte un labi pazīstama arī starptautiski, taču viņa to panākusi, konsekventi atsaucoties uz vietējās nozīmes aktualitātēm – no ekonomiskās krīzes sekām kādā veikaliņā līdz saasinājumam Krievijas un Igaunijas starpvalstu attiecībās. Vienu no saviem videodarbiem māksliniece speciāli pārfilmējusi izstādei Rīgā – tas noteikti būtu pelnījis vietu kādā Latvijas kolekcijā. Flo Kasearu ilglaicīgais projekts ir muzejs, kuru viņa iekārtojusi no senčiem mantotajā Tallinas koka namā un kurš pilnībā ir veltīts viņai pašai – mākslai un namsaimnieces ikdienas rūpēm, kas labi saprotamas arī latviešiem. Kasearu it kā met izaicinājumu pieņemtajam uzskatam, ka Baltijas mākslinieks var būt veiksmīgs, tikai dodoties no tās prom. Lai apskatītu muzejmāju, jābrauc uz Tallinu. Savukārt viņas dalība izstādē Vai šis ir tas muzejs, kuru mēs gribējām? (kuratore Raele Artele, Tartu, 2014) uzdod jautājumu, kas pavisam drīz būs aktuāls arī Rīgā, ar to domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Agrīnā igauņu aviācijas vēsture ir cieši saistīta ar Latviju. Pirmais lidojums ar lidmašīnu Latvijā notika 1910. gada 30. jūnijā pāri Zolitūdes hipodromam. Lidmašīnu vadīja kāds Pērnavā dzimis zobārsts, vārdā Teodors Vilhelms Francs, un tas bija viņa pirmais lidojums (gadu vēlāk Francs Vācijā ieguva oficiālu pilota licenci). Tajā pašā 1910. gadā viens no Zasulauka mašīnfabrikas Motor īpašniekiem Teodors Ferdinands Kaleps, kurš bija dzimis Tallinā, bet studējis inženierzinātnes un arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā, sāka ražot aviācijas motorus un lidmašīnas, un līdz ar to fabrika Motor kļuva par pirmo lidaparātu ražotāju visā Krievijas impērijā. It kā ar to vēl būtu par maz, Jānam Mahlapū, igauņu pilotam, kurš Pirmā pasaules kara laikā tika nosūtīts uz Rīgas fronti, izdevās notriekt piecas vācu lidmašīnas un tādējādi kļūt par pirmo igauņu gaisa spēku varoni. Gandrīz tieši pirms simt gadiem, 1917. gada 10. martā, viņš, vērīgo rīdzinieku skatienu pavadīts, piedalījās sekmīgās gaisa cīņās virs Rīgas. Pēc šīm cīņām Mahlapū tika piešķirts Svētā Jura ordenis un Rīgas goda pilsoņa tituls.
Sieviete uzrotī piedurknes
2015. gadā igauņu māksliniece Flo Kasearu (1985) laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit apmeklētājus iepazīstināja ar kādu savdabīgu igauņu tradīciju. Proti, kad mājai tiek nomainīts jumts, veco jumtu sagriež un sakausē lidmašīnā. Rezultāts mazliet atgādina milzīgu papīra lidmašīnu. Festivālā bija aplūkojams fascinējošs Kasearu video, kurā redzams, kā divi vīri griež un loka metāla plāksnes tieši uz mājas jumta. Izstādē varēja redzēt, kāda izskatās reālā gatavā lidmašīna, kā arī apskatīt vēl dažus zīmējumus un sīkākus objektus. Instalāciju sauca Sacelšanās, un šis nosaukums ir nedaudz maldinošs, jo patiesībā šīs tradīcijas pamatā nav dumpinieciskums, drīzāk tā simboliski apliecina igauņu apņēmību aizstāvēt savu dzimteni. Darbs radās pēc politiska incidenta, kad Krievijas lidmašīnas bija ielidojušas Igaunijas gaisa telpā.
Raugoties no šāda skatpunkta, nav nekāds brīnums, ka Flo Kasearu darbs tika iekļauts starptautiskajā izstādē Identitāte. Aiz nenoteiktības priekškara, ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sarīkoja Kijevā. Būtu grūti piemeklēt kaut ko līdzjūtīgāku un mierinošāku pilsētai, kura atgūstas no pilsoņu nemieriem, un okupētajai Ukrainai, kuru pametuši Rietumu sabiedrotie.
Patiesību sakot, Igaunijā nemaz nav tādas tradīcijas vecus jumtus pārvērst lidmašīnās, bet laikam jau Survival Kit laikā kāds palaida tādu pīlīti, un runas, tā teikt, pacēlās spārnos. Esmu drošs, ka agrāk vai vēlāk šīs baumas nonāks līdz Igaunijai, un tad varēsim teikt, ka vēl viena igauņu aviācijas vēstures nodaļa ir sarakstīta tieši Rīgā. Bet viss cits, ko stāstīju par Kasearu darbu, gan ir tiesa! Viņa ir sieviete, kura uzskata, ka lietas jāņem savās rokās, jo kurš gan nāks mums palīgā? Krievu lidmašīnas pārkāpj mūsu gaisa telpas robežas, māja nodeg, jumts jāmaina, vīrs sit, vienīgais veids, kā finansiāli noturēties virs ūdens, ir sākt savu biznesu, un vēl paklājs jāizsūc.
Lai cik savādi tas izklausītos, lidošana nebūt nav nesavienojama ar rosīgas mājsaimnieces dzīvi. Gluži pretēji. Latviešu māksliniece Ingrīda Pičukāne ir nofilmējusi vairākas mājsaimnieces levitējam (Levitācija, 2006) – acīmredzot tā ir regulāru, monotonu mājas uzkopšanas darbu blakusparādība. 2012. gadā pie Rīgas Centrāltirgus Flo Kasearu kopā ar Epu Kubu – vienu no nedaudzajām igauņu māksliniecēm, kura runā latviešu valodā, – rādīja savu prasmi levitēt virs paklāja, sūcot no tā putekļus. Performanci sauca Holy High- Tech, un vienīgi tās dēļ es sasaistu Kasearu ar igauņu aviācijas vēsturi.
Nabaga cilvēki
Rīgas publika Kasearu pirmoreiz iepazina 2010. gadā, kad festivāla Survival Kit 2 programmā tika izrādīta viņas animācijas filma Nabaga cilvēku pasaule. Gadu vēlāk tā bija skatāma Cēsu Mākslas festivālā. Filma ir stāsts par kādu veikala īpašnieci, kura izdomājusi visai viltīgu taktiku, kā izdzīvot finanšu krīzes laikā: viņa noalgo bezdarbniekus. Šiem cilvēkiem tiek dota viena diena, lai pierādītu, ka viņi ir strādīgi un šim darbam piemēroti, bet vakarā viņa tos tik un tā atlaiž un no rīta atkal pieņem darbā kādu citu. Tā kā arī pats video tapis krīzes laikos, tajā nespēlē īsti aktieri – viņu vietā filmā darbojas no kartona izgriezti tēli un (domājams, izmaksu samazināšanas nolūkā) nav dialogu. Aizkadra balss, kas komentē notiekošo, pieder aktrisei, kura tēlo veikala īpašnieci. Tā kā video filmēts veikalā, kurš agrāk piederējis mākslinieces mātei, bet kuru krīzes laikā nācās slēgt, rodas aizdomas, ka galvenā varone – veikala īpašniece – ir mākslinieces māte.
Īpaši pēdējā laika intervijās, kas sniegtas mākslinieces pašreizējā ilgstošā projekta – savas muzejmājas – kontekstā, Flo Kasearu ir uzsvērusi savu mērķi ražot un iekrāt simbolisku kapitālu. Būsim godīgi – lai gan viņu pārstāv igauņu sekmīgākā komerciālā galerija Temnikova & Kasela, kā igauņu māksliniecei Kasearu nav īpašu izredžu nopelnīt lielu naudu ne vietējā, ne starptautiskajā mākslas tirgū. Tomēr nav diez cik daudz mākslinieku, kuri varētu teikt, ka skatītāji ir stāvējuši rindā, lai redzētu viņu darbus. Kasearu tas reiz izdevās, piesolot cilvēkiem skaidru naudu – 100 igauņu kronu (6,66 eiro – 2010. gadā par šo summu varēja nopirkt mazliet vairāk nekā šodien). Darbu sauca Rinda pēc mākslas. Tallinas Mākslas hallē bija nolikts galds, un pirmie 100 cilvēki, kas iestājās rindā, no mākslinieces saņēma 100 kronu. Rinda aiz Mākslas halles durvīm sniedzās tālāk, nekā varēja saskatīt, nostājoties rindas sākuma galā.
Nupat aprakstītā darba kontekstā neesmu drošs, vai tas ir labi vai slikti, ka Kasearu izlēma studēt mākslu, nevis ekonomiku. Tas atkarīgs no tā, vai uzskatām šo projektu par asprātīgu reklāmas kampaņu vai par katastrofālu veidu, kā notriekt Kultūrkapitāla fonda stipendiju. Bet, izņemot šo incidentu, kurā skatītājiem tika pasviesta skaidra nauda, Kasearu tiešām nodarbojas ar ražošanu. Viņas muzejmājas pagrabā ir iekārtota ražotne, par kuru viņu varētu apskaust pats Henrijs Fords, un katru dienu te top tūkstošiem skaistu mākslas darbu. Vismaz tā apgalvo muzeja gide, videoierakstā iepazīstinot ar muzeju (Apskate gida pavadībā, 2014).
Visslavenākais igauņu laikmetīgās mākslas darbs, varētu pat teikt – zīmols, ir Jāna Tomika darbs 1992. gada 15. maijs– 1. jūnijs. To veido mākslinieka ēdienkarte un stikla burkas ar viņa ekskrementiem. Šis darbs ir tik slavens, ka igauņu laikmetīgo mākslu nereti mēdz saukt par kakāšanu burkā. 2012. gadā šis visiem zināmais darbs tika radīts no jauna (1992. gadā tapušo oriģinālu bija redzējuši pavisam nedaudzi) un reproducēts izstādē HUH? PFUI! YUCK! AHA! WOW! The Classics of Estonian Contemporary Art, kas notika Tartu Mākslas muzejā. Droši vien varat iedomāties, kādas diskusijas pavadīja šo rimeiku un kas notika pēc tam, kad viena no izstādē redzamajām burkām tika nozagta un muzejs paziņoja, ka pēc izstādes beigām darbu iegādāsies (šajā gadījumā tas nozīmētu tiesības radīt darbu atkārtoti). Bet, ja domājat, ka ar šo rindkopu mēģinu paņirgāties par laikmetīgo mākslu, jūs kļūdāties – patiesībā cenšos reklamēt savas dzimtās pilsētas mākslas muzeju kā visprofesionālāko visā Livonijā. Lai ko mēs par šo darbu domātu, tas ir populārākais mākslas darbs Igaunijā un kā tādam tam vieta ir muzejā – šis lēmums balstīts nevis uz gaumi, bet profesionāļu viedokli.
Kasearu kā jaunākās paaudzes māksliniecei tika pasūtīta Tomika vēsturisko burku laikmetīgā versija, un tā tapa video Radošā Igaunija (2012). Tajā attēlota ironiska mākslas ražotne, kurā katru dienu tiek radīti daudzi skaisti darbi, ko ierakstā simbolizē krāsainu auduma ziedu un mežģīņu klāta stikla burka. Kasearu ir ne tikai viena no šīs ražotnes strādniecēm, bet, ņemot vērā faktu, ka rūpnīca atrodas viņas muzejmājas pagalmā, arī šīs ražotnes īpašniece, tāpēc nevar neapbrīnot viņas iedzimto sievišķo uzņēmību.
Muzeja direktores bailes
Latvijā pazīstamākais mākslas apbalvojums ir Purvīša balva, savukārt Igaunijā par visprestižāko tiek uzskatīta Kēlera balva, kas nosaukta igauņu pirmā profesionālā mākslinieka Johana Kēlera vārdā. 2014. gadā Kēlera balvu ieguva Flo Kasearu, turklāt viņas darbs Mēs esam ceļā kļuva par izstādes apmeklētāju favorītu. Videoinstalācijā bija attēlota ugunsdzēsēju brigāde, kas lēni – tiešām lēni, reālā slowmotion – caur vienu no Tallinas koka apbūves rajoniem brauc uz mākslinieces māju. Kamēr ugunsdzēsēju brigāde bija ceļā, nelielā istaba, kurā izstādes laikā bija skatāms šis video, sāka pildīties ar dūmiem. Dūmi kļuva arvien biezāki, līdz beidzot kļuva neiespējami ko saskatīt un paelpot. Bija jāevakuējas no telpas, pirms ugunsdzēsēji sasniedz izsaukuma vietu.
2013. gadā māksliniece mājā, kurai tuvojās ugunsdzēsēji, atvēra savu muzejmāju. Flo Kasearu muzejmāja – tā sauca mākslinieces maģistra darbu Igaunijas Mākslas akadēmijā. Maģistra darba projektu vadīja Raele Artele, kuru latviešu skatītājs, iespējams, atceras kā izstādes Pēc sociālistu statujām kuratori. Izstāde notika 2012. gadā kim? Laikmetīgās mākslas centrā, un tajā bija aplūkojams Kasearu video Esc (2010), kurā redzams pa mašīnas logu uzfilmēts balts zirgs, kas skrien cauri pilsētai. Zirgs patiesībā bija animācijas projekcija uz ēku sienām, pilsēta – Rīga. 2013. gadā Artele visai pēkšņi kļuva par Tartu Mākslas muzeja direktori, un viņas inaugurācijas izstādei Vai šis ir tas muzejs, kuru mēs gribējām? (2014) Kasearu radīja zīmējumu sēriju ar nosaukumu Muzeja direktores bailes. Zīmējumos bija attēloti dažādi katastrofāli scenāriji – viss, kas varētu notikt ar šķībo Tartu Mākslas muzeja ēku (piemēram, muzejam varētu uzbrukt Godzilla, to varētu aiznest tornādo, tajā varētu ietriekties lidmašīna), un citas muzeja direktores vai ēkas īpašnieka bailes.
Vietējā feministe
Igaunijā mēs mēdzam teikt, ka īstam igauņu vecim ir jāuzceļ sev māja. Pieņemu, ka Latvijā ir līdzīgs sakāmais, lai gan, spriežot pēc Rīgas, vīrišķība te vairāk tiek asociēta nevis ar nekustamo īpašumu, bet auto. Viens nu ir skaidrs: Kasearu ir īsta igauņu sieviete. Kopš 2014. gada visi viņas projekti bijuši saistīti ar savas muzejmājas renovāciju. Tā ir daudzdzīvokļu ēka, kuru mākslinieces ģimene beidzot atguva 2009. gadā pēc smieklīgi ilga privatizācijas procesa.
Pirms Kasearu kļuva par mājas īpašnieci, viņa gadiem ilgi dzīvoja studentu kopmītnēs. Un, kā jau mēdz darīt tie, kuriem nav savu māju, viņa strādāja. Bet jūs, dārgie kaimiņi, labāk par mums, igauņiem, zināt: ja cilvēks tiešām grib strādāt, viņš parasti brauc uz ārzemēm. Šī iemesla dēļ Kasearu darbu vienmēr uzlūkojusi kā kaut ko tādu, kas saistīts ar nacionālo identitāti. Darbs naudas pēc, šķiet, padara cilvēkus par bezmājniekiem, atsvešinot viņus no savas zemes. Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Maijas Rudovskas izstādē Iekšpuse un ārpuse, kas 2013. gadā notika kim?, bija ietverts Kasearu video Igauņu sapnis (2011). Video pamatā ir materiāls, ko vietnē YouTube publicējusi kāda igauņu meitene, kura, pēc visa spriežot, apprecējusies ar amerikāni un pārcēlusies uz Teksasu. Viņa dzīvo lielā rančo un ir piepildījusi amerikāņu sapni, taču kaut kas nav, kā nākas, – viņa ir acīmredzami vientuļa un ilgojas pēc mājām.
Uz ārzemēm cilvēks nedodas dzīvot, bet strādāt. Nevar būt tā, ka tev ir māja Amerikā un tu esi laimīgs! Tā tās lietas nenotiek. Tev jāatgriežas savā zemē. Ja vien tu esi gana nozīmīgs, sabiedrība tevi burtiski piespiedīs atgriezties. Ja nepieciešams, pat pēc tavas nāves. Piemēram, pēc Frānsisa Bēkona nāves viņa Londonas studija tika kārtu pa kārtai, gabaliņu pa gabaliņam izjaukta, aizvesta uz Dublinu un tur atkal salikta kopā. Vai Marks Rotko – viņš kļuva bagāts un slavens Amerikā, bet vai viņš jebkad bija laimīgs? Lai to kompensētu, Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrs izstāda viņa darba reprodukcijas un tikai dažus oriģinālus, jo tie ir neiedomājami dārgi. Bet tas pavisam noteikti jādara, lai panāktu kosmisko līdzsvaru. Mākslas centram ir jāatved Rotko mājās.
Lūiss Kāns, arhitekts un arhetipisku ēku būvnieks, tā arī nekad neuzcēla māju pats sev. Viņam nepārtraukti bija vairākas paralēlas ģimenes, viņš ciemojās te pie vienas, te pie otras, beigu beigās dzīvoja savā birojā un nomira dzelzceļa restorānā Ņujorkā. Viņš ir dzimis Sāmsalas pilsētā Kuresārē.