Fridrihsons par Fridrihsonu Rīgas mākslas telpā

Inscenējums - tā nav nejaušība. K. Fridrihsona veidotās scenogrāfijas P. Pētersona laikā Dailes teātrī 20. gadsimta sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā, tostarp skandalozais un laikmetu apsteidzošais skatuves lasījums F. Dostojevska Idiotam, kas kā alūzija likumsakarīgi veidots kā šīs izstādes centrs, akcentē spēles, pat teatrālisma aspektu mākslinieka personībā. Arī mēģinājums pašam izstāstīt sevi, savu dzīvi ir gan priekšnesums, spēle, gan filosofisks jautājums. "Tikai vajag uzmanīties. Jēdzienam "mūžīgi" un "vienmēr" nav cilvēka mēroga. Varbūt, ka cilvēka būtība ir tikai pārejošo kustību un domu vibrācija", - tā rakstīja K. Fridrihsons.K. Fridrihsons dziļi respektēja nejaušību, detaļu nozīmību, sakritības, mazo mirkļu mūžību, kas regulējušas gan viņa dzīvi, gan plaši izmantotas viņa mākslā. Arī tālab nošķīrums - māksla/dzīve viņa mūžā nebija izteikts, ja vien ar dzīvi saprotam visu krāsu paleti un emociju apvārsni. Ekspozīcija apspēlē arī šo principu.Respektējot māksliniekam un teatrālismam būtiskos grieķus, izstāde veidota kā labirinta fragments, kurā, kā jau fragmentā, pazust ir neiespējami. Gluži otrādi - pat secība, kādā skatītājs seko K. Fridrihsona izvēlētajiem dzīves izgaismojumiem gan caur atklātām pasāžām, gan "kabinetiem" vai "melnajām istabām" nemaina viņa personības tulkojumu. Tas ir atvērts. Grieķu, gulaga, gara radinieku, mākslas filtrētā atmosfēra šīs nosacītās telpas vienlaikus sakārto paša mākslinieka personības arhitektūru, kas neinscenētā vidē vienmēr ir simultāndarbībā.Izstādē _Fridrihsons par Fridrihsonu _izmantoti gan K. Fridrihsona darbi no Valsts mākslas muzeja, Mākslinieku savienības kolekcijas un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fondiem, gan G. Repšes un J. Spalviņa personīgajām kolekcijām, kas līdz šim nav eksponēti. Tāpat, respektējot mūsdienu tehnoloģijas, tiek demonstrētas apjomīgas mākslinieka dažādu periodu darbu sērijas, audioieraksti, televīzijas ieraksti, kā arī fotogrāfijas un biogrāfiskie materiāli.