Tā patiesi ir – jo viss, kam šis Goda leģionam piederīgais vīrs reiz pieķēries, ticis novests līdz noteiktai pilnībai. Viņa vārds un lielais mūža darbs galvenokārt saistīts ar Rundāles pili. Tai viņš veltījis savu uzticību un gara spēku. Pilij it kā ir ziedota arī pamatīgi skolota gleznotāja karjera. Vismaz tās prioritārajā nozīmē. Bet tikai it kā – jo ziedota, lai tajā atkal atgrieztos ar jo dziļu brieduma spriedzi. Ar tādu pašu uzticību augstākajām kvalitātēm, kur nav vietas atlaidēm vai attaisnojumiem par gleznošanu kā vaļasprieku. Tas padara Imantu Lancmani par savrup stāvošu un no meinstrīma neatkarīgu meistaru. Elpot, domāt, gleznot, būt brīvam kā putnam... Gluži pretēji valdošajiem vējiem viņa virzība mākslā ir spītīgi sava. Daži to redz kā paseistisku – tādu, kur vērtības un ideāli tiek meklētas pagātnē.
Pils laika mašīna
Mākslinieks gleznotāja prasmes guvis padomiskajos piecdesmitajos un sešdesmitajos, kad akadēmiskās izglītības vidē varas ideologi vēl vicināja appelējušus socreālisma dogmu karogus. Daudzi jaunie un topošie mākslinieki zem tiem gan vairījās stāties. Mākslas disidenti attīstības perspektīvas saskatīja modernisma vilinošajos plašumos un šādi savu reizi izpelnījās arī dažādi dozētus audzināšanas mērus un sankcijas. Būtu dīvaini, ja tik attīstīts un kopts intelektuālis, kāds jau tad bija Imants Lancmanis, pasīvi samierinātos ar oficiālās vides prasībām.
Viņš konsekventi kala sava ceļa sliedes. Ir metode – slāpēt vienu troksni ar citu, dzēst uguni ar uguni. Jaunais censonis sekmīgi apgāja varas proponēto "reālismu" ar citādu reālismu. Bija viņam kādi ekskursi arī modernisma jomā, piesaucot Rietumos uzplaukušo fotoreālismu. Bija līdera loma neformālajā franču grupā, kurā garīgā kopībā vienojās Rietumu klasiskās kultūras ideju savaldzinātie Mākslas akadēmijas līdzgaitnieki. Bija impresionisma atklāsmes prieks. Un arī it kā varas kārotais reālisms, bet atsvešināts un tāls no gaidītajiem propagandas apliecinājumiem un ideoloģijas piedevām.
No tā visa turoties tālāk, no laikmeta jezgām projām tiecoties, teju kā ieejot miera ielejas patvērumā (Ruhentahl – tā sākotnēji sauca Rundāli), 60. gados Imanta Lancmaņa dzīve savijās ar pili un vēstures pasauli daiļo mākslu un mūzu ielenkumā. Ar pils "laika mašīnu" iegrimstot XVIII gadsimtā, ceļojumā pa to pavadīti 42 gadi. Pils padarīja gleznotāju par administratoru, menedžeri, izcilu zinātnieku, vēsturnieku, Latvijas kultūras vērtību glābēju. Mūsu muižu un piļu mantojuma viszinošāko viedo. Par tādu unikālu personību, ko visi pelnīti apbrīno un apcer tikai odas formā.
Vēlā atgriešanās
Aktīvāka atgriešanās mākslas pasaulē Imantam Lancmanim notika pavēlu, tikai 80. gados, – kā atkaltikšanās ar nekad neaizmirstu pirmo mīlestību. Klusās dabas un portreti nu vainagoja jau piecdesmito gadu Rozentāla skolā uzdīgušo tieksmi gleznot gludi un skrupulozi veidot lietu formas ar mazu otiņu. Gan šāda tieksme, gan arī pils dzīve satuvināja Imantu ar vecmeistaru pieredzi un pasaules uztveri. Pat tiešāk – gana skaidri jaužama arī XVII gadsimta holandiešu vai XIX gadsimta romantiķu ietekme. Šāda historiciska reflektēšana moderni postmodernā postpost... juku laikmetā var iezīmēt autoru kā teju konservatīvisma apoloģētu, prāta disciplīnas kopēju un sendienām piedēvētas harmoniskas kārtības meklētāju. Meistars gan tam visam devis īpašu apzīmējumu – "konceptuālais romantisms". Tur joprojām jaužama inteliģenta opozicionāra stāja un nelokāmība iepretī mūsu esības bezcerīgajam brutālismam un barbariska plebejisma pārplūdēm. Imants Lancmanis dažkārt atsauc atmiņā tos aristokrātus, kuri Lielās franču revolūcijas laikā stoiski pārcieta satrakota pūļa uzbrukumus viņu pilīm un ar nožēlas pilnu izbrīnu pieņēma belzienus pa galvu ar steigā pakamptajām un iznīcībai lemtajām Antuāna Vato gleznām.
Neraugoties uz visu, vēsturiskais skatījums Imantam Lancmanim ir uzsvērti apgarots ar humānistiskām vērtībām, ar morāli un mācību. Pat didaktiku. Ar bagātīgu izzinošu, teju zinātnisku vēstījumu. Arī ar slēptas mistikas klātbūtni. Rodas pārliecība, ka pils dzīves daudzveidīgajās pieredzēs gūtais kultūras starojums būtiski ietekmējis mākslinieka aktuālo rokrakstu un arī darbu esenciālo ievirzi kā savdabīgu pamatformu, kurā meistars ieguldījis savas domu pasaules mīklu un finālā guvis tai atbilstošu mākslas veidolu. Imants Lancmanis gan strikti liedzas: "Mana glezniecība nav nekādā saistībā ar pili. Tā ir cita mana iekšējā dzīve, ko nevaru vairs ilgāk sev aizliegt." Tomēr, tomēr – varbūt bez pils tas būtu arī cits Lancmanis, cita māksla, cits romantisms?
Pārvērtību drāma Kalētos
Skaists apliecinājums gleznotāja, tomēr ne mazāk arī jūtīga vēstures pētnieka gandrīz zinātniskam Latvijas laikmetu griezumam mākslā ir monumentālais četru darbu cikls Kalētu klēts, kas tapis desmit gadu periodā no 1996. līdz 2006. gadam. Kalēti ir nomaļš un kluss pagasts tālā Latvijas dienvidrietumu nostūrī, pašā Lietuvas pierobežā. Atbalstot Imanta Lancmaņa vēsturiski pētnieciskās intereses par Liepājas rajona muižu arhitektūru, Kalētu iedzīvotāja Erna Ziemele 90. gados reiz atsūtījusi dažas fotogrāfijas ar vietējās muižas ēku attēliem. Tie datēti ar 1914. un 1950. gadu.
Divu laikmetu kontrastā caur vienas vietas un apkārtējās sabiedrības evolūciju mākslinieks saskatīja dramatisku simboliku. Tik daudznozīmīgu vēstījumu, kas pelna atklāsmi kādā mākslinieciskā vispārinājumā. "Glezniecībā idejas rodas visnegaidītākajā brīdī, daudz kas ir liktenīgs," atceroties šīs fotogrāfijas, atzina Imants Lancmanis. Tā bija kā pēkšņa dzirkstele, kas iededzināja iztēli, un tā nevaldāmi spiedās mākslas darbā. Impulss uzjundīja pārdomu vilni un sabiezināja ne visai priecīgu vēsturisku atziņu nogulsnes.
Vispirms tapa Kalētu klēts II jeb Kalētu muižas dienestnieki pozē fotogrāfam klēts priekšā. Vasara, 1914. gads. Muižas ļaudis, sastājušies zālājā starp kokiem, godbijīgi un ar pašcieņu pozē, it kā cenšoties ieskatīties nākotnē: lūk – mēs visu esam krietni darījuši! Vai jūs tā turpināsiet? Lancmaņa gleznā nav nekā piefantazēta. Viss atbilstoši fotogrāfiskajam prototipam. Tik vien kā pats autors iegleznots kāda zemnieka lomā... Tāds iecienīts vecmeistaru vai biedētāja Alfreda Hičkoka paņēmiens – kaut drusku padzīvoties pašam savā mākslas darbā, būt klāt uz skatuves! Šeit, Kalētos, it visā jaužama kārtība, darba tikums, morāle un atbildība. Un katra vieta sabiedrības piramīdā. Tas esot bijis baronu saimniekošanas labklājīgākais laiks. Klēts kā simbolisks muižas kultūrgalotnes un garīguma līdzsvarojums, pamats darba varā. Še bildē vēl viežama kāda augšupejas un cerību gaita... Miers un labestība, kas pēc dažiem mēnešiem uz visiem laikiem tiks noslaucīta. Vēl nekas nevēstī par tuvojošos vēstures vētru, bet pamalē mākoņi jau draudīgi virpuļo virs klēts omulīgā dakstiņu jumta. Tautas lielā traģēdija jau visiem bez izņēmuma elpo pakausī. Un arī pārvērtības – esības vienīgā nemainīgā konstante.
Tad – Kalētu klēts III jeb Kolhoznieki Kalētos klēts priekšā. Rudens, 1950. gads. Vētru laikus nomainījis pieklusums. Kā grupveida izvarošanu pārdzīvojusi, paplukusī sabiedrība saņēmusies un saulainā optimismā zīmējas. Imants Lancmanis še atklājas kā zudis, bet ar milzu potenciālu apveltīts socreālists. Nedaudz koriģējot, to "soc" varam arī atstāt un pievienot daudziem citiem viņa mākslas stila apzīmējumiem. Gleznu cikls patiesi ir analītiski sociāls, bet ne ideoloģiski sociālistisks. Šeit, padomju Kalētos, latviešu lauku ļaužu pulkā noteikti trūkst daudzu, par kuriem sačukstas, ka kulaki bijuši, ka izsūtījumā... citi ir zuduši karos, padomju armijā un leģionos... Bet ļaudis vairāk klusē. Tā jau ir cita pozēšana, ne vairs XIX gadsimta pašcieņā, bet drīzāk varas paģērētā propagandistiskā miera stājā. Piemēram, vīrs gruzovikā uz graudu maisiem pie sarkanā karoga un kolchoza Uzvara transparenta. Te valda jēdzieni – norma, plāns, partija, valsts, kolektīvs, arī gaišā komunisma nākotne... Un vēl visiem domu dzīlēs – biedrs Staļins ar visuredzošo aci un garo roku. Taču citu laucinieku ķermeņa valodā – vienaldzība, pat slēpta ironija, arī pakļaušanās liktenim. Jo kur visi ir kopsaimnieki, tur būtībā neviens nav īsti atbildīgs. Taču kaut kā ir jāizdzīvo! Tikai iegleznotais kolchoznieks Imants Lancmanis pie sevis it kā jautā: "Kas, velns, šeit notiek?"
Inscenējums un momentfoto
Ernas Ziemeles foto stiprinātais gleznu cikls Imantam Lancmanim šķitās nepilnīgs, un viņš meklēja monumentālāku saslēgumu lielākā likteņa lokā. Pats autors lietas uztver kinematogrāfiski. Tverot apziņā runīgus kadrus, tos virknējot savas "mākslas filmā". Ja varētu gleznot ātrāk, Latvijas vēstures seriālā taptu kadru desmiti un simti. Taču šoreiz tikai četri, ko meistars virknējis simboliskā gadalaiku kārtojumā. Pirmajām divām gleznām pievienojās Kalētu klēts I. 1830. gada pavasarī ap būvbedri pulcējušies kungi – saimnieks fon Nolde, arī mācītājs Horsts un kambarkungs fon Butlars. Debesīs iezīmēts teju dievišķais klēts projekts. Tūdaļ liks pamatakmeni! Apkārt dievbijīgi, tikai nesen no dzimtbūšanas brīvlaisti latviešu zemnieki, gan pienācīgi sapucējušies, svētku noskaņās. Jo dzīvē ienāk kas liels un svarīgs. Te nu pavasaris simboliski atbilst atmodas dīgšanas idejai, bet gaisā vēl virmo šķīstības un nevainības gars.
XIX gadsimta sākumā foto vēl tikai dzima Francijas tālumos un Kalētu tuvumā, visticamāk, bija neviena nedzirdēts brīnums. Tālab šim darbam nav un nevar būt īstena fotogrāfiska "pagruntējuma". Tālab Imants Lancmanis Rundāles parkā veidoja teatrālus Kalētu klēts pamatakmens likšanas inscenējumus. Aktieri – mūsdienu pils "galminieki" jeb atjaunošanas kopdarba kolēģi. Tā tapa vienīgais iztēles fantoms sērijā, lai arī ar lielu ticamības varbūtību.
Visbeidzot – vēl kāda cita foto pārgleznojums – Kalētu klēts IV. Tā pamatā gleznotāja nelaiķes sievas un līdzgaitnieces Ievas Lancmanes reiz knipsēts fotoattēls, kurā dokumentēts Imants izpētes vērojumos pie tagadējās Kalētu klēts. Tapa ceturtā glezna, kurā liktenīgās evolūcijas loks noslēdzas. Nevainība, dievbijība, darbs un tikums, varmācība un nihilisms, alkatība un gara zudums... Fatālu un no cilvēku gribas gandrīz neatkarīgu apstākļu un attīstības virkne. Latvijas vēstures drāma. Un nu mākslinieks pats savā lomā stāv pie kaut kā vairs nepazīstama. Še reiz bijusi Kalētu klēts. Ir vēl tās sienas. Taču noskaņa kā pie sasistas siles. Viss ir vismaz citādi un svešādi. Nē – drupu nav, bet senais kultūras mantojums izskatās demolēts racionāla un bezdvēseliska merkantilisma motivētās piebūvēs un pārbūvēs. Tas vēl nav posts, bet drīzāk garš daudzpunkts... Ar bažām un miglā tītu nākotni.
Še apcerētais vēsturiskā simbolikā piesātinātais Kalētu klēts likteņstāsts Imanta Lancmaņa gleznās pirmizrādi piedzīvoja 2006. gadā meistara personālizstādē Rīgas galerijā. Neraugoties uz mākslinieciskās formas "akadēmismu", kritiķu atziņās tika ieraudzīta tās postmodernistiskā izpausme. Pietiekami radikāla, lai gan šos, gan citus Imanta Lancmaņa darbus varētu ierindot daudzveidīgajā avangardā. Kaut pats meistars še izskatās kā patriarhāls skolotājs dauzonīgu tīneidžeru pulciņā. Viņa talantīgais tēlojums tomēr guvis ievērību un atzinību tieši kontrakadēmiskā aspektā. Tieši tāpēc darbi Kalētu klēts II un Kalētu klēts III tika izvēlēti un ietverti ABLV Bank veidotajā Latvijas laikmetīgās mākslas kolekcijā, kura kļūs par pamatu jaunai "kultūras klētij" – joprojām gaidītajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam – tāpat kā Kalētu klēts cikla I un IV daļa, kas ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Ģimenei jābūt kopā.