Garās cilvēku rindas Atvērto durvju dienās, lai aplūkotu muzeju bez darbiem pie sienām, vai, piemēram, Instagram akcijas ar muzeja lodziņa bildēm lika pavīpsnāt un secināt, ka jaunais muzejs tiek uztverts tikai kā smuka ēka, kuras pamatfunkciju un satura nozīme ir sekundāra. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja un pamatīgu skepses un žēluma sajaukumu radīja arī dīvainais jaunās vizuālās identitātes pamatojums, kas iestūrēja muzeja tēlu virspusējas ezoterikas virzienā.
Kāds var pārmest, ka tie nu gan ir pilnīgi sīkumi, galvenais ir muzeja krājuma darbi, un dažādi zīmološanas triki tikai piesaistīs plašāku apmeklētāju loku – karā, mīlā un mārketingā negodīgu paņēmienu nav! Tomēr man kā cilvēkam, kuram muzejs nozīmē ko vairāk par svētdienas pēcpusdienas izklaidi, tik triviāls komunikācijas līmenis uz brīdi sāka traucēt justies kā muzeja mērķauditorijai, jo man tā ir vieta, kurai būtu jāsniedz intelektuāls pārdzīvojums un jāizglīto apmeklētājs ar kvalitatīvu, nevis pēc iespējas vieglāk uztveramu saturu. Diemžēl muzeju centieni līdzināties daudzfunkcionāliem lielveikaliem ir kļuvusi par globāla mēroga normu, un satraukties par to ir krietni par vēlu.
Muzeja apmeklējuma laikā mans īgnums un skeptiskais noskaņojums ātri pagaist. Lielveikala sajūta, par laimi, nepārņem, dominē sentimentāls prieks par to, ka muzejs atkal ir vaļā un joprojām ir saskatāms tā kādreizējais veidols – pārbūves darbi bijuši saudzīgi un vēsturiskajai ēkas daļai netraucē. Priecē, ka vismaz uz brīdi muzejs ir ļoti plašas sabiedrības uzmanības centrā, pat ja ekskluzīvais jumta terases skats apmeklētājus piesaista vairāk par Borisa Bērziņa gleznu ekspozīciju. Prieks par rindām pie kases un ļaužu burzmu ap darbiem, pat ja tā traucē nodoties ierastajai darbu vērošanas kontemplācijai.
Fiksējot pirmos iespaidus par muzeja saturu, proti, tā pastāvīgo ekspozīciju, jāuzsver, ka beidzot publiski ir pieejama vismaz daļa no XX gadsimta otrās puses mākslas. Dažādu birokrātisku peripetiju dēļ pēc 1945. gada radītā Latvijas māksla bija skatāma tikai epizodiskās tematiskajās izstādēs, trūkstot kādam konceptualizētam pārskatam par šī perioda norisēm. Arī jaunā LNMM ekspozīcija ir tikai viena no neskaitāmajām potenciālajām versijām par padomju mākslu. Šāda veida ekspozīciju izveide balstās uz ļoti dažādu kritēriju savstarpējiem kompromisiem – mākslinieku ir daudz, muzeja telpas ir mazas, un ideālais salikums, kas atbilstu ikvienas pētnieciskās nostādnes ideoloģijai, nemaz nav iespējams.
Ekspozīcijas veidotāji krājuma aktualizēšanai ir izvēlējušies tradicionālo pieeju, kas balstās vēsturiskās linearitātes un vienkāršotos stilistiskās evolūcijas principos, izceļot katras desmitgades "vidējo aritmētisko" darbu kopumu. Rezultāts ir korekts, pieklājīgs, diemžēl arī pārāk remdens un brīžiem garlaicīgs. Ekspozīcija atkārto vispārpieņemtās versijas par tajā laika periodā svarīgo, ignorējot strīdīgākās un mazāk ērtās šī stāsta versijas, kā arī to mākslinieku loku, kas palicis aiz oficiālās un pusoficiālās mākslas sliekšņa.
Līdz galam nepārliecina arī 1985.–2000. gada perioda ekspozīcija, sevišķi glezniecības daļa, kas kopumā atstāj nedaudz salonisku iespaidu, – starp kanoniskiem tā laika glezniecības piemēriem tikpat daudz ir arī neko par konkrētā laika mākslu nepasakošu piemēru, kas droši vien iekļauti ekspozīcijā tikai daudzveidības vārdā.
Uz pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā novēroto konservatīvisma lēkmju fona atjaunotā muzeja ekspozīcijas tradicionālā ievirze šķiet likumsakarīga, taču droši vien arī šādam skatījumam ir visas tiesības eksistēt. Prieks par paveikto, prieks par atjaunoto, tomēr kopumā būtu gribējies, lai muzejs būtu drosmīgāks sava satura veidošanā, nevis komunikācijas stilā.