Tas ir kompensācijas princips – par ierasto instalāciju trūkumu izstādē Pāreja saka Andris Eglītis. "Pēdējos pāris gadus būvēju, ņemos ar second- hand materiāliem un smagām instalācijām, un tagad atkal gribējās tīru, vieglu, gaisīgu glezniecību," viņš apgalvo. Ciklam Pāreja tapuši darbi pasteļkrāsās, kuru sapņainais gaišums kontrastē ar Andra Eglīša iepriekšējo gadu Latvijas dabas tumsnējos toņos ieturētajām gleznām un instalācijām. Pats mākslinieks šīs pārmaiņas vērtē kā apļveida kustību, atsaucoties uz savu 2008. gada izstādi Zem debess juma. Tomēr, retrospektīvi atskatoties uz paveikto, Andris Eglītis atzīst, ka krasas pārmaiņas ir raksturīgas viņa daiļradei. "Es izveidoju kaut kādu priekšstatu, ar kuru mani asociē, un tad ātri no tā aizbēgu. Bija Eglītis ar dubļiem, bija periods – Eglītis būvē, tagad būs Eglītis ar debesīm un pārejām."
Mainību kā vienu no mākslinieka darbības iezīmēm filmu ciklā Kas te tik laikmetīgs? min arī mākslas zinātniece Līga Lindenbauma: 'Viņa galvenais motīvs ir mainība un kustība. Visu laiku mainīt veidu, kādā viņš izpaužas, un arī formas, kādās tas tiek parādīts." Tomēr Andris Eglītis norāda, ka katrs nākamais darbu cikls viņam pašam ir loģisks turpinājums, interese par telpas, materiāla un nozīmes attiecībām.
Iekšējā konstitūcija
"Pavisam nesen pār mani nāca sapratne, ka glezniecība vienmēr ir bijusi iluzorās telpas radīšana. Daļēji šī telpa attiecas uz reālo pasauli, taču lielā mērā tā ir mentāla, iluzora pasaule – iekšējās konstitūcijas, domāšanas manifestācija," savas profesijas filozofisko pusi iezīmē mākslinieks. "Mani vienmēr ir interesējusi šī iluzorā vai reālā telpa. Instalācijas un veidojumus esmu radījis, man domājot par iztēles, realitātes, abstrakcijas attiecībām. Mana interese ir veidot, formēt, domāt par to, kādā mentālajā telpā gribētos atrasties."
Pēdējā laikā Andri Eglīti nodarbinājušas pārdomas par estētiku. "Vienkāršoti tā ir domāšana par skaisto, principā – sapratne par zināšanām un neapzinātiem uztveres un domāšanas spēkiem, jutekļu izziņu." Veidojot ciklu Pāreja, mākslinieks mēģinājis saprast, kurā brīdī nokrāsots laukums kļūst par gleznu. "Empīriski man ir nācies secināt, ka ir brīži, kad pārņem apjēgsme vai sapratne, bet, tikko sāc to loģiski analizēt vai formulēt, viss bieži nobeidzas nekādībā. Tā ir sajūta, kuru paskaidrot ir sarežģīti un lieki."
Darbu pabeigtības sajūta Andrim Eglītim nākusi ar pieredzi. "Kādreiz man lielākā problēma bija laikus apstāties, it īpaši studiju gados, kad daudzi darbi tika nogalināti, jo gribējās vēl ko…" – atklāj mākslinieks. Viņš stāsta, ka objektīviem spriedumiem par darbiem nepieciešams liels laika sprīdis. Minu – vai tie būtu divi mēneši? "Tas būtu ideālais variants, tikai tā nekad nesanāk. Pārsvarā man ir tā, ka uztaisu svaigu darbu izstādi, un pēc laiciņa varu saprast, kas tur bija vai nebija." Gleznu cikls Pāreja pirmo pārbaudi izturējis pirms dažiem mēnešiem Kuldīgas mākslinieku rezidences galerijā. "Likās, ka sērija Pāreja būs neliela, bet tā pamatīgi ievilka, un šķita, ka vajag paturpināt, jo vēl ir kur rakt."
Gruvešu kaudzes vidū
Andra Eglīša personālizstādes notikušas Rīgā, Antverpenē, Berlīnē un citur, arī Latvijas mazpilsētās, samērā regulāri mākslinieka darbi skatāmi, piemēram, Cēsīs. "Vasarā Cēsis pārvēršas par Rīgas mākslas kūrortu," joko Andris Eglītis. "Man patīk domāt, ka, tā kā mēs tāpat atrodamies provincē, tad izstādīties lielākā vai mazākā mazpilsētā nav lielas atšķirības," viņš piebilst.
Rudenī mākslinieks iecerējis sarīkot izstādi savā darbnīcā, kas atrodas vienā no bijušās tekstilfabrikas Boļševička noliktavām Sarkandaugavā. Izrādot darbus ārpus galerijām, māksliniekam sevišķi patīk spēlēties ar vietas kontekstu. Darbnīca rosinājusi domas par autora personīgo telpu. "Man ir interesanti pastrādāt ar šo kontekstu. Izstādē daudz kas būs ceļā no materiāla uz rezultātu."
Andris Eglītis stāsta, ka līdz šim darbnīca vienmēr šķitusi kā bāzes stacija, jo viņš bieži strādā uz vietas izbraukumos un plenērā. "Tagad, kopš ir šī vieta, man ļoti patīk to apdzīvot. Šī telpa saistās ar vērienīgu instalāciju būvēšanu, palīgu komandu un galda tenisu visam pa vidu," uzsver Andris Eglītis. Sarkandaugavā tapusi arī daļa no jaunā gleznu cikla Pārejas: "Pagalmā gruvešu kaudzes vidū."
Viss cits ir troksnis
Viesojoties Andra Eglīša darbnīcā, galda tenisu nemanu. Pie noliktavas telpas ieejas stāv glauns sudrabots grils. "Tas atvests kā suvenīrs no Amerikas," paskaidro mākslinieks. Viesošanos ASV lielākajā mūzikas festivālā Coachella ar Venēcijas biennālei tapušo instalāciju Armpit, kura veidota sadarbībā ar Katrīnu Neiburgu, Andris Eglītis uztver kā laimīgu nejaušību. "Uzaicināja, aizbraucām, mums tas neko daudz nenozīmēja. Katrā ziņā tas bija brīnišķīgs laiks. Tur tika pavadīts vairāk nekā mēnesis, un Amerikas vērienīgums ir iespaidīgs," viņš stāsta. "Festivāls, protams, ir masu kultūras pasākums, taču man liekas, ka Amerikā māksla arī zināmā mērā ir šovbizness."
Kas notiek ar mākslas darbiem šādā festivāla vidē? "No vienas puses, tiem tiek pievērsts daudz mazāk uzmanības. Iet cauri n-tie tūkstoši, bet tikai dažiem kaut kas aizķeras. Daļa publikas bija vīlusies, ka nav lielo, iespaidīgo spīdumu, taču pārsteidzošā veidā ļoti daudzi aizrāvās ar mūsu darbu. Bija labas atsauksmes. Mūsdienās ir svarīgi, ka paveikto novērtē daži cilvēki, kuri tev ir nozīmīgi, un pārējais ir tikai tāds liels troksnis."
Festivālā Coachella gūto pieredzi Andris Eglītis varēja likt lietā, veidojot scenogrāfiju pašmāju festivālam Piena svētki, kas augusta sākumā notika Lucavsalā. Šim notikumam viņš uzbūvējis skatuvi un citus vides priekšmetus. "Es tagad esmu galvenais būdiņu speciālists," ironizē Andris.
Katru reizi neziņa un izmisums
Pēc Zemes darbu sērijas (par to mākslinieks 2013. gadā saņēmis Purvīša balvu) Andra Eglīša vārds nereti tiek saistīts ar nacionāliem motīviem. "Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man ļoti jāuzmanās strādāt ar dubļiem un koku. Man tas ir dabiski un komfortabli, gribu runāt par kultūras un pirmatnējā, materiālā un nemateriālā attiecībām, bet vienkāršoti beigās sanāk, ka mani reducē līdz tādam latviskam māksliniekam, jo es strādāju ar kokiem un dubļiem. Par to es neesmu priecīgs."
ASV viņš novērojis citādu patriotisma izpratni: "Tas nav kā Eiropā un citur balstīts nacionālā kopības apziņā, tā vairāk ir korporatīvā piederība, apziņa, ka mēs esam uzbūvējuši Ameriku. Tā ir milzīga atšķirība, kas galu galā izpaužas arī citā attieksmē un spriedumos, un man tas ļoti patika."
Andris Eglītis uzskata, ka māksliniekam veselīgāk ir neaprobežot savu identificēšanos tikai ar Latviju: "Pēdējos gados ir pietiekami daudz jauno mākslinieku, kuri aizbrauc kaut kur pastudēt, un Latvija viņiem ir viena no vietām, kur izstādīties. Man liekas, ka šeit ir viegli sasniegt griestus un tie ir ļoti zemi."
Ja Purvīša balva jau saņemta, ekspozīcija Venēcijas biennālē izveidota, kur vēl meklēt panākumus? "Viss ir mainīgi. Ja griestus esi sasniedzis, tas nenozīmē, ka tur sēdi. Protams, droši vien ir gandarījums. Arī tad, kad veidoju izstādi Kuldīgā, man bija mulsums un neziņa, vai tur kas sanāks vai nesanāks. Neziņa un izmisums ir katru reizi no jauna." Pārliecību par labi paveiktu darbu Andrim Eglītim sniedz sajūta par radītā nozīmi un jēgu. Nākamais izaicinājums tandēmā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu būs dalība Koči-Muzirisas biennālē Indijā decembrī.
Andris Eglītis
Personālizstāde Pāreja
Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1) līdz 1. oktobrim