Igauņu mākslinieka Jiri Arraka mākslas pazīstamākais tēls jeb, kā autors pats saka, "semiotiskā zīme" ir cilvēkveidīgas būtnes ar izplūdušām, it kā liesmojošām kontūrām galvas vidusdaļā. Pirmie darbi ar šo personāžu radīti XX gadsimta 70. gadu sākumā. Nu jau vairāk nekā 40 gadu mākslinieks liek tiem darboties fantastiskā, pasakām līdzīgā mītiskā pasaulē.
Sirreāls un sirsnīgs
Mākslinieka skatījumā izpratni par mūsu esības jēgu nodrošina maksimāls ireālās un reālās pasaules attēlojuma sakausējums, tālab nereti Jiri Arraks tiek devēts par spilgtāko igauņu sirreālisma pārstāvi XX gadsimta otrajā pusē. Tomēr mākslas zinātnieks Boriss Bernšteins viņu nosaucis arī par vissirsnīgāko igauņu mākslinieku! Tātad jāprot saskatīt, ka aiz Arraka pirmatnējības un biedējoša skarbuma apdvestās realitātes maskas paslēpies dziļi labestīgs komentārs par mūsdienu cilvēkiem un to savstarpējām attiecībām gluži tradicionālās dzīves situācijās. Tomēr ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam iekļautā mākslinieka linogriezumu sērija sagādā pārsteigumu – tajā nav redzami Arraka klasiskie tēli. Mums tiek piedāvāts izsekot intriģējošam tēla radīšanas procesam, kas vistiešākajā veidā ir saistīts ar mākslinieka darbības daudzveidību un situāciju mākslas dzīvē XX gadsimta 60.–70. gados.
Nereti Igaunijā 60. gadi tik dēvēti par zelta laikmetu, ņemot vērā radošo pacēlumu, kas bija raksturīgs šai desmitgadei. Protams, var minēt, ka tas bija saistīts ar tā saukto atkusni Hruščova laikā. Tomēr Arrakam visos laikos ir piemitis maksimālisms, ko noteikuši citi viņa talanta un vērtību mērogi. Viņu vienmēr piesaistījušas lietas un norises, kas pretēji "pareizajam" viedoklim iziet ārpus pieņemtajām normām, kustība pret straumi. Arraka dzīve un māksla būtībā ir milzīgi daudzu "nepareizību" virkne. Piemēram, paralēli studijām Igaunijas Valsts mākslas institūta Metālapstrādes nodaļā viņš apguva vairākas grafikas iespiedtehnikas un pievērsās glezniecībai.
Daudz plašākas sevis realizācijas iespējas sniedza iesaistīšanās jauno mākslinieku grupas ANK '64 darbībā, kas apzināti fokusējās uz daudzveidīgām aktivitātēm ārpus augstskolas mācību programmas. Izstādes Tallinā, Tartu un Igaunijas dienvidos, lekcijas par XX gadsimta Rietumu literatūru un Freida psihoanalīzi, Vasilija Kandinska, Kazimira Maļeviča, Nauma Gabo, Marka Šagāla, Natālijas Gončarovas daiļrades studijas… Grūti noticēt, ka pirms piecdesmit gadiem informācija par XX gadsimta kultūrai tik fundamentālām personībām bija jāiegūst pa aplinkus ceļiem un tagad pasaulslaveno mākslas klasiķu darbus vēl nevarēja aplūkot muzejos un galerijās.
Jiri Arraks atceras, ka bija jādodas uz Valsts Ermitāžas bibliotēku Ļeņingradā, lai tur slēgtā fondā iepazītos ar grāmatām, gatavojot lekciju par padomju mākslu pēcrevolūcijas laikā. XX gadsimta sākuma novatoriem raksturīgā vēlme meklēt jaunas izteiksmes formas rosināja Arraku droši eksperimentēt dažādos medijos un tehnikās. Tapa tā sauktie automātiskie zīmējumi – līnijas uz papīra virsmas velkot neapzināti. Šādu zemapziņas zīmējuma formu piekopa franču sirreālisti 30. gadu sākumā. Vienlaikus radās abstrakti linogriezumi – ar neregulāras ģeometriskas formas ornamentu noklāta visa plakne. Arraks veidoja asamblāžas un pievērsās performancei, un, jā, darināja arī rotaslietas.
Tik liela daudzveidība lielā mērā mākslinieku paglāba no tolaik tik izplatītās piesaistes vienai cunftei – konkrētai Mākslinieku savienības sekcijai, kas daudziem ierobežoja izpausmes formas. 1968. gadā Tallinā sarīkoja pirmo Grafikas triennāli, kas sekmēja strauju iespiedgrafikas tehniku uzplaukumu ne tikai Igaunijā, bet arī Lietuvā un Latvijā. Jiri Arraks kļuva par vienu no estampa popularizētājiem, īpaši pēc kļūšanas par Igaunijas Mākslinieku savienības Grafikas sekcijas vadītāju 1972. gadā. Tomēr viņa rīcībā atkal saskatāma pretošanās meinstrīmam: linogriezums, kurā strādāja Arraks, Igaunijas kontekstā drīzāk jāuzskata par izņēmumu nekā tradīciju, jo šo tehniku uzskatīja par vairāk raksturīgu lietuviešiem.
Paslēptais Kristus
Kādas izteiksmes iespējas māksliniekam piedāvā linogriezums? Balts papīrs izceļ blīvas, perfekti sedzošas krāsu plaknes un linolejā izgrebtu gan izteikti raupju, pat brutālu, gan ļoti izsmalcinātu līniju vērtību. Linogriezums izceļ kontrastu, un šķiet, ka Arraks savos darbos izbauda, izgaršo melnas krāsas plaknes un baltu līniju attiecības. Vareni, majestātiski melnbaltie kontrasti visbiežāk dominē Jiri Arraka agrīnajos linogriezumos. Man tie atgādina tolaik pieņemto mācību, ka pasaules kārtību un attīstību nosaka pretrunas, kontrastu vienotība un savstarpējā cīņa. Tā būtu marksistiski dialektiski pareiza interpretācija, kas atbilstu sociālistiskā reālisma prasībām un metodei. Tomēr tās vietā Arraks radīja fantastisku, mītisku realitāti, tādu kā aizvēstures vīziju, kuru apdzīvo cilvēkveidīgas būtnes. It kā pirmtēli, pirmcilvēki, pirmbūtnes, karnevāliski personāži, kuriem seju gan nereti sedz maskas, savukārt ķermenis ticis vaļā no visa liekā un nebūtiskā, attīrījies no mazsvarīgām detaļām.
Mākslinieks saviem tēliem saglabājis vienīgi ārējo veidolu, čaulu, veicis maksimālu tās deindividualizāciju. Siluets uzskatāmi demonstrē, ka būtnes iekšēji ir tukšas. Tomēr tukšums ir mānīgs. Tēls var izpildīt satura vai komentāra lomu, īpaši, ja darbam tiek piemeklēts pareizs nosaukums. To arī mākslinieks nereti izmantojis, radot darbus par Bībeles motīviem jau XX gadsimta 60. gados. Tā gleznas ar Kristus augšāmcelšanās skatu ieguva nosaukumu Spartaks, Jēzus ar krustu ceļā uz Golgātu tika nodēvēts par Pārvadātāju... Arraks mīl radīt stāstus, kas dod ievirzi pārdomām, tomēr tālākā sižeta vai satura sacere jāveic mums pašiem. Nepārprotama ir darbu morāli ētiskā ievirze, balansējot starp pagānismu un kristietību. Plašāk tas ir jautājums par cilvēka garīgās izaugsmes, pilnveidošanās vai – pretēji – degradācijas procesu mūža garumā.
Liekas paradoksāli, bet tieši garīguma meklējumos, man šķiet, saskatāma vistiešākā sazobe ar XX gadsimta sākuma novatoru uzskatiem. Arraks taču studēja Vasilija Kandinska, Kazimira Maļeviča, Natālijas Gončarovas teorētiskos sacerējumus, kuros arhetipa, pirmtēla meklējumi ir ļoti būtiski tikpat lielā mērā kā savas identitātes, garīguma jautājumi. Komentējot padomju dzīves īstenību ar sirreālistisku ainu palīdzību, savu identitāti Arraks sakņo igauņu tautas teikās un pasakās, kuras viņš ilustrē tajā pašā laikā, kad tapusi linogriezumu sērija, kas tagad atrodas ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam.
Dredi 70. gados
Man no šīs estampu sērijas vistuvākais ir 1972. gadā radītais linogriezums Alus zāle, jo tajā visuzskatāmāk izpaužas Arrakam vēlāk tik raksturīgo tēlu tapšanas process. Vispirms tas redzams telpas risinājumā: tās uzbūvē daudz kas saglabājies no Jiri Arraka laikabiedra Tenisa Vinta minimālisma estētikas. Mani uzrunā līniju precizitāte. Liekas, mākslinieks izbaudījis grebšanas prieku, veidojot smalku, sīki sazarotu līniju rakstu uz nosacītu galdu virsmām, kas kontrastē ar cilvēkveidīgo būtņu siluetu rotaļīgo eleganci un ar to palīdzību ierobežoto melno tukšumu. Savukārt tēlos koncentrējas visdaudzveidīgākās īpašības.
Parasti Arraka tēli izraisa diametrāli pretējas izjūtas. Dažiem tie šķiet dēmoniski, ļauni, biedējoši, briesmīgi, lempīgi, nejauki. Tajā pašā laikā tukšajos siluetos saglabājies kaut kas aizkustinošs, naivs, bērnišķīgi tiešs, paļāvīgs, sirsnīgs. Linogriezums ir tik piemērota tehnika polāri pretēju izjūtu radīšanai! Agrīnajos darbos notiek arhetipa, precīzākas formas veidošana. Piemēram, rokas ir hipertrofētas un it kā atkārto plūstošo, liesmojošo galvu kontūras. Lai gan tas nevar būt, galvu silueti pat atgādina dredus! Tad vēl tik aizkustinošie alus kausi – it kā baltas putas notecējušas pār trauku malām, it kā pirksti izlīduši no plaknes un notur traukus uz galda. Vēl būtisks šīs Arraka kompozīcijas elements ir rāmītis pie sienas, kurā attēlota galva ar izbāztu mēli. Tēli ir paradoksu, rotaļīgu, karnevālisku noskaņu pilni. Tomēr vienlaikus personāžos ir kas mistisks, noslēpumains.
Arraks atzīst, ka viņu ļoti ietekmējušas Freida koncepcijas par apziņu un zemapziņas lomu cilvēka attīstībā. Ne mazāk spēcīgs ierosmes avots bijis absurda teātris. Arraka darbi vienmēr ir sižetiski, lai gan tiesa, ka tie nav reālistiski, naturālistiski izvērsts vēstījums par pasauli, kuru mēs zinām vai varam atpazīt. Māksliniekam tīk krāšņa iluzoras pasaules radīšana, kurā notikumam var būt tik daudz diametrāli pretēju pavērsienu un finālu. Varbūt šajā darbā par iespējami dramatisku iznākumu signalizē sarkanā līnija vairāku būtņu roku konturējumā? Dramatisms telpā vēl nav ieguvis nepanesamu spriedzi un draudīgumu. Vēlāka perioda mākslinieka gleznās un grafikās šīs neveiklās būtnes pametīs telpu un darbosies kādā daudz plašākā – atvērtā –, vēl nosacītākā vidē, tādā kā pirmtelpā, kur eksistenciālie cilvēka esības un attiecību jautājumi iegūs daudz lielāku skaudrumu un biedējošu tiešumu. Alus zālē fascinē, ka traģiska nopietnība saglabā harmonisku līdzsvaru ar ironiju un humoru.
Mākslinieks nereti ir uzsvēris, ka viņa radītā fantastiskā pasaule nav nemaz tik sirreālistiska, jo tādējādi viņam gribējies atspoguļot padomju dzīves realitāti ar tās traģisko absurdu un dubulto morāli. Padomju dzīves samākslotais optimisms viņam bija nepieņemams, radīja vēlēšanos norobežoties, distancēties, atsvešināties no apkārt notiekošajām nejēdzībām. Iespējams, tukšais cilvēkveidīgais tēls būtu uzskatāms par paša mākslinieka pašportretu. Tas ir cilvēks, kas no sevis izdzēsis tagadnes dzīves norises un saturu, lai atbrīvotu vietu izpratnei par dzīves patieso jēgu. Tukšums ir attīrīšanās rezultāts. Sākums garīgam izaugsmes procesam, kas turpinās katru dienu visa mūža garumā. Varbūt tāpēc ir vērts piedalīties kādās alus dzīrēs, lai mēs katrs nonāktu pie līdzīgām atziņām?