Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +2 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Fona trokšņi

NSRD veidoja parazītiskas vai simbiotiskas attiecības ar literatūras, mūzikas, kino vai medicīnas jomu, taču pa visām tās porām spraucās ārā kaut kas cits.

Hardija Lediņa un Jura Boiko XX gadsimta 80. gados izveidotais kopprojekts Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca, laikam ritot, ieņem arvien nozīmīgāku lomu latviešu laikmetīgās mākslas vēsturē. No perifēras parādības tā kļuvusi par centrālu, gandrīz izšķirīgu atskaites punktu, no kura mērīt noteikta "laika garu un vietas atmosfēru" (Hardija Lediņa 1988. gadā publicētā raksta nosaukums). Tas noticis, pateicoties ne tikai mākslinieku ideju pārlaicībai, bet arī mērķtiecīgai to institucionalizācijai – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) nenogurstoši gādā, lai abu klasiķu mantojums nepaliktu bez uzmanības vai nepieejams jaunākajai paaudzei. 2015. gadā tika īstenota pasākumu programma Hardija Lediņa gads, ko atbalstīja ABLV Charitable Foundation. Savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē no 3. decembra būs skatāma LLMC sagatavotā izstāde Juris Boiko. Sāls kristāli, kas arī tapusi ar ABLV Charitable Foundation atbalstu. Pagaidām jaunākais veikums ir šogad klajā laistais rakstu, dokumentu un ilustrāciju krājums Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš. Tomēr pat pēc tik apjomīga pētījuma iznākšanas atrodas jautājumi, neskaidrības, urdošas mīklas kanonizētās apvienības darbībā. Patiesībā tikai pēc faktu noskaidrošanas un apkopošanas paveras iespējas īstai interpretāciju daudzveidībai, jaunu kontekstu meklējumiem, kuri, jācer, nebeigsies nekad.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Kādā stacijā satikās divi paziņas: viens resns, otrs tievs. Viņi trīsreiz apkampās un ieurbās viens otram acīs, kas bija asaru pilnas.

– Vai tu tas esi, mans eņģelīt?! – iesaucās resnais.

– Dieviņ tētīt! Mans bērnības draugs. No kurienes tu uzradies? – atsaucās tievais.

Pēc tam viņi devās katrs uz savu pusi.

Vai šāds, pēc Antona Čehova stāsta motīviem, būtu grāmatas Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš sausais atlikums?

 

Kalifornijas high-tech un freimi

Grāmatā pret Juri Boiko un Hardiju Lediņu spēlē Ieva Astahovska un Māra Žeikare. Pret radošu stihiju iestājas dzelžaina sistēma. NSRD antoloģija jeb ziedu krājums veidots pēc lielveikala loģistikas principiem – lai tiktu pie maizes un piena, jāiziet cauri visam NSRD darbu klāstam, tad seko dažādu jomu speciālistu Māras Traumanes, Ilmāra Šlāpina, Jāņa Taurena, Jāņa Lejnieka, Pētera Bankovska, Liānas Langas esejas un intervija ar Borisu Avramecu par NSRD koordinātēm un visbeidzot – rādītāji.

480 lappušu biezo opusu ar tekstu latviešu un angļu valodā, kā arī izmeklētām 540 bildēm emocionāli un lietišķi iekārtojusi Zane Ernštreite. Uz vāka kongrīvā viņa izcēlusi Jura Boiko sastādīto Sadzīves pakalpojumu kombināta darbnīcu nealfabētisko klasifikatoru. Tajā līdzās adāmmašīnu un benzīna zāģu, un visādu citādu ierīču remontam iekļautas arī pulksteņa siksnu pievilkšanas, makintoša skaitļotāju ātrās mazgāšanas un no Ragu un nagu kantora pārpalikusī daiļo degunradžu ragu slīpēšanas darbnīca. Sarakstu noslēdz NSRD.

Gluži kā mantra grāmatā tiek piesaukta Kalifornijas high-tech filozofija. Pie kārtējā signāla es kā pa miglu atceros: "Such a lovely place." ("Tik jauka vieta.") bolu paradīze Lones paraugsaimniecībā – tās mežā bija divstāvu nams ar uzrakstu Hotelis Kalifornija, pagalmā atradās mazmājiņa, ēdienu pasniedza sovhoza ēdnīcā, nedēļas beigās gāja autobuss uz Jēkabpils pirti, viss komilfo, kā teica Tāravas Anniņa. Bet kāda tur filozofija? Sistēmanalītiķis Māris Vilks saka: "Tik vien kā ekosistēma, kas pati sevi attīsta un veicina. Kalifornijā Sanfrancisko līča apkārtne tiek dēvēta par Silīcija ieleju, kas ir mājvieta daudzām high-tech kompānijām un tās barojošiem investīciju fondiem." Bet freimu teorija? "Tā ir augstāka par augstāko matemātiku. Viens atzars attiecas uz socioloģiju, kur ietvars (freims) dod papildu informāciju par to, kā ziņa jāuztver. Piemēram, lasot, ka "meitene neievēro sarkano signālu un paskrien zem mašīnas", nevis "deputāts notriec meiteni". Citi freima elementi ir leģendas, epiteti, metaforas, žargons u. c. Trešais freims ir lingvistikā: vārda nozīmi var saprast tikai tad, ja zina visu svarīgo, kas saistīts ar šo vārdu, piemēram, vārds "piektdiena" ir saprotams tikai tad, ja zina, kas ir dienas un nakts maiņa, kas ir kalendārs un kas ir skaitīšanas sistēma."

Labprāt ticu, ka savās cerībās un sapņos NSRD kultivēja visaugstāko no augstākajiem freimiem. Taču atzaros jau pavīd kaut kas reklāmiski pazīstams: "Mazāk nozīmīgie ceļi tiek uzturēti ar sniega kārtu", "Izsūtījums mūs norūdīja un palīdzēja izdzīvot kā nācijai" (no filmas Melānijas hronika mārketinga tekstiem).

 

Aptuvenā māksla

Juris Boiko postmodernismu salīdzināja ar sēni, raksta Iveta Boiko (344. lpp.) vēstulē Jānim Taurenam, "četru bērnu tēvam" (462. lpp.). Varbūt, saka Ivars Runkovskis.

Sēnes nav augi un pat dzīvnieki ne. Arī NSRD darbība, saukta par aptuveno mākslu, ar literatūras, mūzikas, kino vai medicīnas jomu veidoja parazītiskas vai simbiotiskas attiecības. Bet pa visām tās porām spraucās ārā kaut kas cits. Cits freims.

Hardijs Lediņš bija arhitekts, Latvijas PSR Valsts celtniecības lietu komitejas Latvijas Celtniecības zinātnes pētniecības un eksperimentālās tehnoloģijas institūta speciālists no 1979. līdz 1989. gadam, kā atsvaidzinoši saprotami atgādina Jānis Lejnieks (358. lpp.). Lediņa teorētiskie darbi joprojām ir aktuāli. Mājas skurstenis jāorientē uz Polārzvaigzni, viņš rakstīja. Lediņš brīvajā laikā vadīja diskotēkas celtnieku kultūras latifundijā (Ļeņina lietots vārds) jeb kultūras namā Oktobris. Lediņš nepazina notis. Boiko vismaz bija strādājis nošu bibliotēkā, turklāt viņa brālis ir etnomuzikologs.

"Aptuvenās mākslas" termins ir tiešs pārnesums no ambientās mūzikas – pievērš uzmanību Boriss Avramecs. Angļu ambient ir atvasināts no ambience jeb ambiance (saknes franču valodā), kas nozīmē apkārtējo vidi, atmosfēru. Ambience bieži piesauc arhitektūrā, runājot par restorāniem, bāriem, klubiem.

Būtiskais ir noskaņa, iespēja klausīties mūziku dažādās uzmanības pakāpēs, arī tikai kā fonu, savukārt pati struktūra un ritms paliek sekundāri. No šejienes doma par aptuvenību, skaidro tulkotāja Sabīne Ozola. Taču tas nenozīmē, ka nojūk struktūra, pamati un jumts. Perspektīva tiek apvērsta kā ikonās, kuras pētīja Juris Boiko. Tā ir fundamentāla, nevis formāla atšķirība starp Rietumu un Austrumu baznīcu.

Filmā Fortūnas džentlmeņi (režisors Aleksandrs Serijs) ir dialogs:

А зачем нам английский? (Kādēļ mums jāzina angļu valoda?)

Посольство будем брать! (Ieņemsim sūtniecību!)

80. gados Gorbačova laiks atnesa likumu par kooperāciju un jauno "NEP". Bija deficīts. Produktus iepirka kombinātos un realizēja uz ielām, maksāja skaidrā. Starpniecība neprasīja investīcijas. Cilvēki mainījās ar produktiem. Šuva džinsus un audzēja puķes. Tumšās vietās uz galdiem tirgoja ezoterisko literatūru, no kuras gudrības smēlies pat filozofs Igors Šuvajevs (326. lpp.). Daniilu Harmsu varēja dabūt no Normunda Lāča, viņam bija kopijas no kāda vācu izdevuma. Harmss bija apcietināts "за распространение пороженческого настроения" (par sakāvnieciska noskaņojuma izplatīšanu) un nomira cietuma psihiatriskajā slimnīcā. Viņa vārdu iekustināja Maskavas–Berlīnes trase, Rīgai arī kaut kāds labums atlēca. Bibliotēkās specfonds tika likvidēts tikai 1990. gadā ar LPSR Ministru padomes 10. augusta lēmumu.

Valūta piederēja valstij, ārzemju radiem, jūrniekiem un Vaļņu ielas VIP meitenēm. Par darījumiem ar valūtu pilsoņi, kas nebija kaut kā īpaši saistīti ar kādu no šīm kategorijām, tika bargi sodīti. 200 dolāru burtiski dedzināja rokas.

Tāds bija zvaigžņu stāvoklis 1988. gadā, kad NSRD ar panākumiem manifestējās Rietumberlīnē izstādē Rīga – latviešu avangards. Par Berlīnes mūra krišanu neliecināja nekas. Pilnīgi nekas. Juris Boiko un Hardijs Lediņš, Rīgas 5. vidusskolas absolventi, citu latviešu vidū izcēlās ar spēju sazināties vāciski intelektuālā līmenī. Vēl vairāk – viņi radīja teorētisko fundamentu mākslas panorāmai. Izstādē pārstāvēto mākslinieku grupu pavadīja juriste Ieva Plaude no firmas Interlatvija, viņa pārdošanas gadījumā varētu rīkoties ar valūtu. Oficiāli neko nepārdeva. Šī pazīšanās atjaunojās 1992. gadā, kad Juris Boiko sāka strādāt Ievas Plaudes skaistuma kopšanas ķēdē kā mākslas galerijas Kolonna vadītājs.

Pēc izstādes panākumiem Boiko un Lediņa ceļi šķīrās.

Mākslas zinātniece Māra Traumane par NSRD beigām raksta, ka tās "sakrīt ar desmitgades beigām, PSRS sabrukumu un politiski ideoloģiskās sistēmas maiņu" (301. lpp.). Es mainītu freimu: PSRS sabrukums un politiski ideoloģiskās sistēmas maiņa, atslēgšana no barošanas bloka un atklājums par Zilā līča pasaku pērkamību izraisīja NSRD naivisma paradīzes beigas.

"One flew East, one flew West, one flew over the cuckoo’s nest"/ "Kāds laidās uz austrumiem, kāds uz rietumiem, kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" – skan skaitāmpants no scenārija Miloša Formana slavenajai filmai.

Igora Šuvajeva grāmatā uzdoto jautājumu: "Kas ir mūzika?" varētu formulēt vienkāršāk – ko NSRD dzēra un ko pīpēja? No kā viņi ārstējās uz Freida kušetītes? Ne velti NSRD identificējas ar dr. NSR.

Grāmatu ir saistoši lasīt bez steigas, bet te nav ekstravertā Lediņa un introvertā Boiko psiholoģiskā portreta. NSRD darbības sākums ir upurēts "tumšiem giljotinēšanas priekiem", kā saka restauratore Dite Melnace. Ziņas par vecākiem pārnestas uz skopām zemsvītras piezīmēm 13. un 41. lappusē, kas prasās pēc izvērsuma. Vai Jura tēvu Nikolaju Boiko izsūtīja kā Karpatu boikus – tautības dēļ? Vai rados ir kāds no hetmaņiem? (Boiko lasīja Bulgakova Balto gvardi.) Kāpēc izsūtīja Boiko mammu Aelitu Trauliņu? Kas viņiem piederēja? Vai tiešām Juris Boiko nevarēja iestāties nevienā augstskolā? Kāpēc nemēģināja doties uz Tartu vai Ļeņingradu? Tur uz izcelsmi, nerunājot nemaz par 5. vidusskolas "samizdata" žurnālu Zirgāboli, skatītos daudz vēsāk. Kas viņā pašā bija tāds, kas bremzēja attīstību?

Kas bija Hardija tēvs? Pēc it kā panākumiem (Parīzes un Vācijas DAAD stipendijas) Hardijs Lediņš ilgstoši slimoja ar depresiju. Vai slimības simptomi bija vērojami arī agrāk? Kāpēc viņš priekšlaicīgi mira?

Īsbiogrāfijās pavīd, ka Jura un Hardija draudzības laikā viņiem radušies kopā trīs bērni. Bērnu klātbūtne izskaidro atgriešanos bērnībā, skaitāmpantu rotaļīgumā, kas ir radikāli pretēji Jura Boiko tulkoto autoru Georga Trākla drūmajai eksaltācijai un Angelusa Silēziusa pārpasaulīgajām ilgām. Kāpēc ģimenes nebija noturīgas? Kā tika nogalināts Boiko? Vai slepkavu atrada?

 

NSRD pēc NSRD

Šis grāmatas nodaļas virsraksts signalizē par dzīvi pēc nāves. Intervijā Pēterim Bankovskim Lediņš saka, ka viņam ir alerģija pret teorētiskiem arhitektūras modeļiem (279. lpp.). Lediņš novērsās no arhitektūras. Kļuva par elektroniskās mūzikas patriarhu. Lediņa un Kaspara Rolšteina opera Rolstein on the Beach (1997) it kā atsaucas uz Filipa Glāsa operu Einstein on the Beach.

Ja runā par parodijām, 80. gadu otrajā pusē Mākslas akadēmijas studenti klausījās fiktīvā Baha dēla P. D. Q. Bach jeb Pētera Šikeles gabalu pa radio, ar kuru iepazīstināja Inga Šteimane. Virtuozi parodēja virtuozus. Šikele bija atvēzējies arī uz studiju biedra Filipa Glāsa operu, radot savu Einstein on the Fritz.

Padomju Savienībā visi, izņemot baptistus, kas neskatījās televizoru, bija redzējuši Sergeja Obrazcova leļļu izrādi Neparastais koncerts. Tajā konferansjē Zinovija Gerta samtainajā tembrā murrāja: "Запад успешно загнивает." ("Rietumi veiksmīgi sapūst.") Leļļu virtuozi parodēja, kā parodijas virtuozi parodē īstus virtuozus. Superfreims! Lelles sapņoja par neaizsniedzamo augli: koncertā bija gan Šeherezada Stepanovna, gan minimālistiskas kompozīcijas ar čīkstošām durvīm, brēcošiem kaķiem maisā un noraujamu ūdeni. Tas folklorizējās. Tie, kas zināja avotus, smējās. Tie, kas nezināja, smējās tāpat. Taču Rīgā uzvedumā Rolstein on the Beach uz Dailes teātra skatuves darbojās bērnudārzs Mārīte. Meistarību aizstāja pašizpausme. Tiesa, Aurēlija Anužīte bija satriecoši skaista, un starpbrīdī Džordža Sorosa apmaksātā ķīniešu virtuve visiem skatītājiem sagādāja joprojām neizdzēšamas atmiņas.

Atšķirībā no Lediņa, kurš strādāja uz publiku, Boiko savā mākslā atteicās no skatītāja, radikāli norobežojās no ekspresijas un pieslējās videotēva Nama Džuna Paika proponētajai garlaicībai. Savā pirmajā suverēnajā darbā izstāžu zāles Latvija foajē Boiko uz grīdas izstādīja autisku instalāciju Sālspūtējs (1990): astoņi aplī izkārtoti televizori spīdināja zilos ekrānus pret sāls kaudzi, un visu no augšas klāja slīdošu mākoņu projekcija. Ja nebūtu akcentēta garlaicība, kāds teiktu, ka tiek apsaimniekota nauda un pēc izstādes televizori sadalīti "pa palātām". Dārgas aparatūras piesaiste mākslas projektos slēpj sevī komercdzīslu. Gluži mazdārziņos vai slikti pieskatītās armijas teritorijās to nesavāksi.

 

Debesis virs Bolderājas

Divi cilvēki gāja pa sliedēm. Gadījās, ka viņiem pievienojās kāds trešais. Bet tie divi trešo nepazina. Un tad trešais sacīja diviem: "Kādas runas jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un to divu acis atvērās. Katrs viens nekad nebija bijis viens.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja