Jūsu nesen iznākušajā grāmatā Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika ir daudz krāšņu piemēru tam, kā pieminekļi, piemiņas zīmes kļūst par manipulāciju objektiem, ja tā var teikt, upuriem, mainoties politiskajai varai. Vai tas ir Latvijas un postkomunistisko valstu fenomens, kas nav raksturīgs demokrātiskām, tolerantām iekārtām?
Tas ir cilvēka dabā. Skulptūra bija cilvēka dvēseles miteklis, demonstrēja iedzīvotājiem, kurš šobrīd ir īstais valdnieks. Senajā Romā tiesības uz tēlu regulēja īpašs likums: senču nāves masku uzkrāšana un rādīšana citiem tieši norādīja uz ģimenes dižciltību un statusu. Skaidrs, ka, mainoties varai, mainās un tiek mainītas atmiņas par pagātnes elkiem, un tāpēc tiek iznīcinātas arī viņu statujas. Romā arī to regulēja speciālie noteikumi - damnatio memoriae vai atmiņas nolādēšana. Francijā statuju kari turpinājās teju visu XIX gadsimtu - pārāk bieži tur mainījās politiskās iekārtas.
Un kāds būtu jūsu subjektīvais skatījums uz šo mūžīgo tēmu par pārmantoto pieminekļu, piemēram, padomju armijai, tālāko likteni - nejaukt neko, pārcelt uz citu vietu, jaukt nost?
Manuprāt, risinājums statuju kariem ir vienkāršs: neuztvert tās kā apgarotās būtnes, kuras gluži kā karaļa statuja Andersena pasakā naktīs klaiņo pa ielām. Lai pieminekļi paliek savās vietās kā pilsētbūvniecības vēstures liecības.
Atjaunotā Latvijas Republika nevar lepoties ar kuplu skaitu jaunu pieminekļu. Cik tas saistīts ar ekonomiskiem apsvērumiem (finanšu trūkums), cik ar to, ka nav vienprātības, kas ir pieminekļa cienīgs notikums vai persona? Varbūt Latvijā pieminekļi kā izteiksmes forma vairs nav tik pievilcīga, saprotama? Prasti sakot, tos vispār kādam šodienas Latvijā vajag, ja neskaita tēlniekus un dažus ambiciozus pasūtītājus?
Teiksim tā: latviešu konstruktīvistiskā skola tiecas uz gigantomāniju, kam šobrīd nav resursu. Kultūru tēlnieki izprot kā vēstījuma šifrēšanu īpatnējā mākslas izteiksmes valodā un tāpēc vēlas radīt rēbusus. Savukārt garāmgājējam ikdienā nav laika un vēlmes dešifrēt dziļdomīgo jēgu. Jāpiebilst arī, ka konkursi tiek politizēti, jo konkursanti un žūrija pārstāv kādu grupu, skolu, tīklu, un tad attiecīgi jābūt uzmanīgam, lai uzvara konkursā netiktu uztverta kā vienas grupas pozīciju nostiprināšanās.
Man liekas, ka skulptūra pilsētai ir vajadzīga. Taču diemžēl lietas politizācija, skandāli ap to ir iemācījuši potenciālos pasūtītājus izvairīties no sarežģījumiem, atsakoties no vides izdaiļošanas.
Latvijā ārtelpas skulptūras lielākoties ir veltītas kādu traģisku vai vismaz, ja tā drīkst teikt, nopietnu vēsturisku notikumu atcerei. Šķiet, gandrīz nav ārtelpas skulptūru, kas nebūtu ar kādu vēsturisku saturu. Ja piekrītat, par ko tas liecina? Manā subjektīvajā skatījumā jau nav jābūt pieminekļiem tieši kaut kādiem literatūras tēliem vai profesijām - ir sajūta, ka nav pieprasījuma pēc ārtelpas skulptūras kā vienkārši estētiski skaista «priekšmeta», kas izdaiļo konkrēto telpu.
Tā nu ir… Salīdzinot ar redzēto Kijevā, Odesā, Krievijas pilsētiņās, dekoratīvās skulptūras trūkums mūsu pilsētās mani pārsteidz. Domāju, ka iemesls tam ir politizācija. Lai pārliecinātu pasūtītāju, tēlnieks piedāvā politiskās konjunktūras tēmu - toreiz Ļeņinu, šodien - ciešanas. Mūsu tēlnieku piekoptais skarbais konstruktīvisms un tēlu literārā simbolizācija labāk noder politiskajiem pieminekļiem; savukārt «fotogrāfisks» Krišjānis Valdemārs Ventspilī bija izpelnījies niknu kritiku no laikmetīgās mākslas speciālistu puses. Tātad var teikt, ka tas ir arī jautājums par varas sadali mākslas institūcijās - kuram ir piešķirtas tiesības izšķirt starp mākslu un kiču. Man ir radies priekšstats, ka 70.-80. gados akadēmija pilsētu uzskatīja par ceremoniju laukumu, tagad - par muzeju zem klajām debesīm, kur var izvietot milzīgus konceptuālos darbus. Bet pilsētā taču cilvēki steidzas uz darbu, pastaigājas ar paziņām, lasa grāmatu uz soliņa, pieskatot skvērā spēlējošos bērnus. Mums labāk patīk runāt par koncertzāli un laikmetīgās mākslas centru, nedomājot par tualetēm, pieturvietām un karuseļiem. Urbānisma tradīcija ir ārkārtīgi vāja gan praksē, gan teorijā.
Turpinot salīdzinājumus, Lietuvas pilsētās ir vairāk dekoratīvu skulptūru - viņu tradīciju veidoja filigrānie kokgriezumi. Arī Igaunijā ir daudz nelielu darbu. Nelielā bronzas liešanas ceha esamība un 1971. gada valdības lēmums (līdz 15 000 rubļu vērtus projektus varēja īstenot bez birokrātiskās saskaņošanas valdībā un partijas CK) mudināja radīt cilvēka mērogam pieskaņotus darbus. Igauņi ir asprātīgi, ironiski, tieši pauž emocijas; viņu latviešu kolēģi tiecas dziļdomīgi filozofēt.
Jūs grāmatā pieminat arī tādu ārtelpas skulptūru vidi kā kapsētas. Latviešiem patīk domāt, ka mums ir tāda īpaša kapsētu kultūra, ar īpašu attieksmi utt. Nevar noliegt, ka vēl nesen tiešām varēja staigāt pa kapsētām kā cilvēku domu, ambīciju, priekšstatu izstāžu zālēm. Vai šodienas lietišķuma laikmets šajā ziņā ir ko mainījis?
Jā, ir mainījis! Kapu administrācijas kļuvušas pielaidīgākas un tāpēc tam, kam ir nauda, ir likumīgas tiesības savu «lietišķumu» demonstrēt akmenī un bronzā. Padomju latviešiem bija izdevies pasargāt pieticīgāku, dabā integrētu kapu veidolu; tagad var būvēt lielus, krāšņus pieminekļus (daudz tādu ir Raiņa un Garnizona kapos Rīgā, daži sāk parādīties Meža kapos). Kādu brīdi cilvēka «lietišķumu» apliecina viņam piederošais Maybach, kapā mašīnu nepaņemsi, bet marmorā izkalt var un blakus nolikt īpašnieka skulptūru. Tēlnieki bez darba nepaliks nekad.