"Pirms trijiem gadiem es apmeklēju Ufici galeriju Florencē, kurā bērna tēla atveidojums renesanses mākslinieku gleznās mani iedvesmoja pievērsties šai tēmai arī savos darbos, un pēc laika tās kapacitāte izrādījās tāda, ka sapratu – jāveido izstāde," sarunā ar laikrakstu Diena stāsta šīs ekspozīcijas idejas autore, Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas tēlniecības apakšnozares pasniedzēja, asociētā profesore Olga Šilova.
Mākslinieces veikumā mātes instinkts rezonē ar tēlnieces tieksmi pēc jaunrades, kurā viņas attiecības ar darbiem var tikt salīdzinātas ar bērniem – idejām, kas ir jāiznēsā, jālolo un jāaizstāv. Savas skulptūras Olga Šilova ir veidojusi pienbaltā ģipsī, poliuretānā, putuplastā, kas sasaucas ar trauslo dzīvības sākumu. Šajā izstādē tēlniece ir aicinājusi piedalīties arī divus savus studentus, lai atklātu mātes un bērna attiecību tēmu no dažādiem rakursiem. Viena no izstādes māksliniecēm ir Ance Vilnīte. Savos darbos jaunā māksliniece runā par savām šaubām un bailēm kļūt par māti, kas ir saistītas ar to, ka tas prasa pilnīgu atdošanos, tāpat kā mākslas radīšana, un, iespējams, tāpēc ir jāizdara izvēle starp vienu un otru. "Tās ir šaubas un bailes ne tikai par sevi, bet arī par bērniem, jo tu galu galā saproti, ka pats esi bērns, kuram ir pietrūcis vecāku mīlestības, un nevēlies tādā situācijā ievest arī savu bērnu," paskaidro Ance Vilnīte, kura šajā ekspozīcijā piedāvā skulpturālu instalāciju un savu laikabiedru fotoportretus, kas atklāj šīs emocijas un pārdomas. "Šajā izstādē es vēlējos tikt vaļā no tēlnieces lielākā soda – no darbu radīšanas, kurus pēc tam nevaru pacelt," piebilst jaunā māksliniece, kura pirms kāda laika ir radījusi performanci, kuras laikā ir "nogalinājusi" savu lielāko tēlniecības objektu.
Olgas Šilovas un Ances Vilnītes duetam ir pievienojies arī jaunais tēlnieks Nils Jumītis, kurš ir pievērsies bērnības atmiņām, kas līdz šodienai bieži vien nonāk izkropļotā veidā. Savus darbus viņš veido čugunā. To radīšanas process ir cieši saistīts ar izstādes tēmu. "Sārtas metāla straumes tek iekšā veidnē, "barojot" formu un iegūstot jaunu veidolu," atklāj jaunais mākslinieks, kura radītie tēli atgādina padomju laiku lelles trīsdesmit četrdesmit centimetru lielumā, bet viņa izpildījumā tās ir kļuvušas par 25 kilogramus smagiem mākslas darbiem. Tas ir tāpat kā ar atmiņām – ne vienmēr pirmajā mirklī tiek uztverts viss stāsta smagums.
Vairāk: lnmm.lv.