Ikdienišķā vīrišķība ir cerība vienreiz par visām reizēm beidzot atmest ar roku faktam, ka pastāv iedalījums vīriešos un sievietēs, jo šāds iedalījums īsti nekur neved. Tas maz palīdz saprast, drīzāk pat aizsedz kaut ko," raksta māksliniece.Kopš 2002. gada, kad Rasa Jansone ieguva maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, piedalījusies vairākās mākslinieku grupu skatēs un savus darbus izstādījusi četrās personālizstādēs: Sniegbaltītes slepenā dzīve (2004), Cilvēciņi (2006), Mammas cerības (2007) un Atpakaļskata spogulis (2011).Jau no daiļrades pirmsākumiem Rasas Jansones darbos nolasāma feminismā bāzēto problēmjautājumu klātbūtne: sievietes loma un ar to saistītie jēdzieni (izstāde Sievietes diena, 2008), savstarpējo attiecību modeļi (personālā skate Mammas cerības, 2007), kā arī seksualitāte un sociālais statuss vēsturiskā griezumā (izstāde Adonīda svētki, 2002).
Viņa ir viena no retajām latviešu māksliniecēm, kura, sekojot savai dzīves pieredzei un vērojumiem, atļaujas reflektēt par sievietes statusu un dažādiem ar cilvēka eksistenci saistītiem jautājumiem. Pēdējo gadu izstādēs Pilsētas bērni (2010), Atpakaļskata spogulis (2011) un Ikdienišķā vīrišķība (2012) Rasa Jansone pastiprinātu uzmanību pievērsusi atmiņai, pētot tās emocionālo vilkmi un racionālo pretrunību.
Māksliniecei ir izveidojies savs gleznieciskais rokraksts: tīri, visbiežāk košu krāsu laukumi, drosmīgs un vitāls otas vai paletes nospiedums, tonāla vai kontrastaina saspēle ar neaizklāto pagleznojumu spraugām, vienkāršotas un lakoniskas kompozīcijas, kurās atstāts tikai pats būtiskākais, kā arī labi nolīdzsvarots koptonis. Līdzās glezniecībai periodiski pievēršas objektu un instalāciju veidošanai. Kopš 2008. gadu, lai paplašinātu tradicionālā mākslas mēdija izteiksmes robežas, audeklu plaknēs integrējusi dažādus trīsdimensionālus priekšmetus – rotaļlietas, rīves, kaulus.