Ābolu ķocis. Igora Stravinska opera Izvirtības hronika. Toksisks dullums visās varavīksnes krāsās

Vai patiešām NACIONĀLAJĀ operā drīkst visu? Kaut kā nerīmējas..Var jau būt, ka var.

Ar retiem izņēmumiem (Fausts, piemēram) es vispār nejūtu operās režiju kā tādu, vairāk to uztveru kā kārtējā režisora vēlmi pašapliecināties, jo iestudēt operu ir sava veida goda lieta. Labākajā gadījumā režijas nepilnības notušē scenogrāfija un solistu aktiermeistarība. Operai nepiestāv lētums un prastums - tas par Izvirtības hroniku. Lielākie un patīkamākie iespaidi bija no Armanda Siliņa un Ingas Šļubovskas - Kancēvičas snieguma

Stipri paaugstināts vērtējums šai katastrofai. Manā vērtējumā 1 no 10 . Par režisori viss skaidrs, tur nekas nav labojams, viņa lai turpmāk savas izgāšanās finansē pati, ne no valsts naudas, bet ka tāda muzikāla katastrofa no diriģenta puses - nu tas ir pārsteigums. Bija jau pierasts pie vienkāršas nevarības, neprofesionalitātes, bet ka šitā dzied un spēlē citas notis, tas nu tiešām vareni! PS: Lūsiņas k-dze patiešām izveicīgi diplomātiski nemin savā recenzijā neko par diriģenta iestudētāja veikumu. Apsveicu ar sirdsapziņas mošanos.