Ansamblis, kuru pirms 23 gadiem izveidoja vijolniece Korina Belča, atskaņos Jozefa Haidna stīgu kvartetu Re mažorā, čehu romantiķa Antonīna Dvoržāka Amerikāņu kvartetu un Ģērģa Ligeti agrīno, ungāru tautas mūzikā balstīto meistardarbu Métamorphoses nocturnes.
Belčas kvartets 2017./2018. gada sezonā ir rezidējošais stīgu kvartets jaunajā Pjēra Bulēza koncertzālē Berlīnē, bet kopš 2010. gada Vīnes Konzerthaus. Šosezon tas sajūsminājis arī klausītājus Londonas Vigmora zālē, Ķelnes filharmonijā, Amsterdamas Muziekgebouw, Seulas Lotte Hall, Parīzes filharmonijā. Viņu ieskaņotais Bēthovena stīgu kvartetu CD ieguva prestižo ECHO Klassik balvu. Mūziķu dažādo raksturu sabalansēšana veido spilgtu un neatkārtojamu ansambļa saskaņu. Par to stāsta tā galvenais dzinējspēks, temperamentīgā pirmā vijole rumāniete Korīna Belča, kuras sabiedrībā uzplaukst gan filozofiski apgarotais poļu altists Kšištofs Hoželskis un aizkustinoši nopietnais franču vijolnieks Aksels Šahers, gan viņa tautietis – viegli dzirkstoša humora un atbildības apveltītais čellists Antuāns Lederlēns.
Kvarteta atšķirīgā seja nav mainījusies?
Mūsu stīgu kvartets izveidojās, kad mēs visi vēl studējām Londonas Karaliskās mūzikas koledžas pirmajā kursā. Trīs no mums jau Jehudi Menuhina skolā daudz spēlēja kamermūziku un vēlējās turpināt to apgūt. Kad čellista draugs iepazīstināja ar brīnišķīgo vijolnieci Lauru Semjuelu, nolēmām kopā apmeklēt stīgu kvarteta klasi. Biju sajūsmā par mūsu profesoru spēli Chilingirian kvartetā un pēc pirmās nodarbības ar tā līderi, lielisko mūziķi un skolotāju Levonu Čilingirjanu nolēmu, ka stīgu kvartets ir tas, ko vēlos. Sākumā bija gan kāpumi, gan kritumi (arī pāris maiņas sastāvā), taču tas ir neizbēgami studentu grupā, kurā katrs mēģina atrast savu ceļu. Mīlestība uz šo žanru pat kļuvusi vēl stiprāka, tikai nu mums izdodas nedaudz labāk, kā sākumā. Joprojām pastāvīgi meklējam, kā vislabāk atklāt klausītājiem mūzikas jēgu.
Jūsu gaumes sakrīt?
Ir tik neaptverami daudz labas mūzikas, ka mēs fiziski nespētu to visu spēlēt, tāpēc esam iemācījušies plānot darbus tā, lai varētu iedziļināties izraudzītajos skaņdarbos. Bēthovens, Šūberts un Mocarts ir tie, kam seko viss pārējais. Mēs tikai strīdamies, ko spēlēt vispirms. Producenti un festivāli palīdz, informējot par sezonas tēmām.
Kas spēj vienot četras tik atšķirīgas personības?
Tas man atgādina sarunu ar mūsu bankas menedžeri vēl studiju laikā. Kad sākām sniegt koncertus, vajadzēja atvērt kvarteta bankas kontu. Kad dažos mēnešos no nulles tikām līdz vairākiem tūkstošiem (kas bankas speciālistam likās visai iespaidīgi), šis džentlmenis man sacīja: "Jūsu bizness attīstās labi, vai domājat par uzņēmuma paplašināšanu?" Ha-ha, mēs joprojām esam četri, bet kāda kompānija tā ir! Būtu grūti dažos vārdos noraksturot katru, taču vissvarīgākās raksturiezīmes, kuras arī nodrošina mūsu grupas ilgmūžību, ir empātija, zinātkāre, vēlme atstāt malā savu ego, stingra darba ētika, savstarpēja cieņa, ļoti laba humora izjūta, mīlestība uz labu ēdienu un vīnu. Esam ļoti atšķirīgi, bet katrs kaut ko dod pārējiem, un tas mūs padara par vienotu dzīvu organismu, kas, saplūstot uz skatuves pēc daudzām mēģinājumu stundām, cenšas "airēt laivu" vienā virzienā.
Tik ilgstoša, nemitīga kopā būšana jūs nenogurdina?
Tas ir smags darbs, jo īpaši, ja mums mājās ir ģimenes, taču mums patīk, ceļojot kopā, atklāt jaunas vietas un jaunus ēdienus, vienmēr paturot arī iespēju pabūt vienatnē, kas patiešām ir diezgan unikāls stāvoklis. Ir gan pārējo dalībnieku atbalsts, kad tas nepieciešams, gan arī iespēja dažas stundas gremdēties savā iekšējā pasaulē. Būtu ļoti skumji, ja man vajadzētu pusdienot vienai tālu no mājām vai ceļot vienatnē, tāpēc mēs uztveram cits cita sabiedrību kā svētību. Palīdz tas, ka ļoti mīlam un cienām viens otru, un mēs patiešām ilgojamies kopā atgriezties mūsu iecienītākajās vietās un kopā atklāt jaunas. Kad kvartetu atstāja mūsu otrā vijole Laura Semjuela, bijām šaubu krustcelēs, vai mūsu kvarteta ceļš nav beidzies. Pēc 16 gadu kopspēles bija sajūta, it kā esam zaudējuši ķermeņa daļu. Pēc zināma laika sapratām, ka, lai turpinātu, mums jāmeklē pavisam citāds mūziķis, jo mēs nekad neatrastu kādu citu ar viņas īpašībām. Uzreiz sajutām, ka Aksels brīnišķīgi mainīs mūsu virzienu. Mūsu saikne ir ļoti īpaša.
Kā veidojas attiecības ar komponistiem?
Vienmēr ir aizraujoši izdibināt, ko viņi vēlas savā mūzikā pateikt pasaulei, un redzēt, ka pat viņus tas, ko iztēlojušies savā galvā kā noteikta veida skanējumu, var neapmierināt, pat ja tiek labi nospēlēts. Viņi vienmēr tik strauji pieprasa jau kaut ko citu, ir tik iespaidīgi redzēt, cik daudz ideju ir viņu smadzenēs! Mūsu darbā daudz palīdz tas, ka varam vienkārši piezvanīt komponistam pa tālruni vai nosūtīt viņam e-pastu, ja kaut ko nesaprotam. Ja par kaut ko šaubāmies Bēthovena vai Mocarta kvartetā, pat sakām – "ierakstīsim sarakstā, ko pēc mēģinājuma jāpavaicā e-pastā". Par vienu speciāli mums radītu skaņdarbu reiz uzzinājām, izlasot avīzē interviju ar komponistu Marku Entoniju Tērnidžu, kurš atklāja, ka tikko tādu pabeidzis. Pašlaik mums raksta jaunais britu komponists Džozefs Fibss, pirmatskaņojums būs nākamruden. Bieži saņemam pabeigto opusu tikai dažas dienas pirms koncerta.
Rudens kamermūzikas festivālā no 5. līdz 20. oktobrim viesosies arī izcilās latviešu mūziķes Baiba un Lauma Skrides, pasaulslavenā Artemis Quartet pirmā vijole Vineta Sareika, Londonā dzīvojošā latviešu pianiste Diāna Ketlere, spilgtā itāļu vijolniece Lorenca Borrani, piedalīsies Sinfonietta Rīga un citi mūziķi. Festivāla patrons ir komponists Pēteris Vasks.