"Būtiskākais ir realizēt vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku ideju. Ieklausieties uzmanīgi: vispārējo! Mēs šobrīd dalām - dziesmu, deju, skolēnu dziesmu un deju svētki, taču tauta nedalās bērnu un pieauguši kategorijā. Atcerieties, kur dziedāja un dejoja sirds – dzimtas godos, kur tās pašas dziesmas dzied gan mazie, gan pieaugušie," svētku izvērtējumam veltītajā konferencē Dziesmu un deju svētki Latvijas simtgadei uzsvēra Brikmanis.
"Esmu izvirzījis mērķi: kā panākt visu paaudžu, visu cilvēcisko izpausmes veidu harmoniju. Es nāku ar šādu piedāvājumu - uzskatīt ka nākamie XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ilgst līdz 2018.gadam, savukārt XXVII svētki ilgst no 2019. līdz 2023. gadam, kad Dziesmu svētki svinēs 150 gadi," aicināja režisors.
Pēc Brikmaņa plāna svētkiem jānotiek katru gadu - skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem, kas jau ieplānoti 2015.gadā, sekotu lielie Dziesmu svētki 2016.gadā. "Tie ir tikai un vienīgi dziedāšanas svētki, milzīga platforma jaunradei. Lai kādi būtu uzbrukumi neveiksmīgiem jaunrades mēģinājumiem, ja neradīsim procesu, kur diendienā komponisti un horeogrāfi ģenerēs jaunas dziesmas un dejas, nekas nebūs. Mums jādod tiesības kļūdīties kopā ar mehānismu, kurā varam atlasīt to, kas ir izdevies nākamībai. Jāpārvar bailes un jādod ceļš mīlestībai," teica Brikmanis.
Pēc tam, 2017.gadā, savukārt, sekotu "tīri Deju svētki", bet 2018.gada Dziesmu un deju svētkos Latvijas Republikas simtgadē lielajā koncertā būtu pārstāvēti pilnīgi visi – skolu jaunatne, dejotāji, dziedātāji, pūtēji, lai ir "nevis nozaru pasākums, bet milzīgs, liels koncerts ar konkrētu dramaturģiju, kur galvenā loma ir kopējam mākslinieciskajam vizuālajam tēlam, idejiskajam satvaram un nozīmīgumam, ko gribam piešķirt Latvijas republikas simtgadei".
Turpretī nākamajā Dziesmu un deju svētku piecgadē notikumu secību turpinātu skolēnu Dziesmu svētki 2019.gadā, lielie Deju svētki 2020.gadā, lielie Dziesmu svētki 2021.gadā un skolēnu Deju svētki 2022.gadā, to visu vainagojot ar lielajiem Dziesmu svētku 150 gades svētkiem 2023.gadā.
Skaidrojot savu ideju par pārmaiņām svētku organizēšanā, Brikmanis Dienai uzsvēra - Dziesmu svētki nav viens vienīgs noslēguma koncerts. "Tie ir nebeidzami. Tāpēc uzskatīsim par XXVI Vispārējiem Dziesmu un Deju svētkiem visu periodu līdz 2018.gadam - šie svētki kulminē 2018.gadā."
"Līdz šim Latvijas sabiedrība neglābjami kā svētkus saprot tikai noslēguma koncertu, un tas rada milzīgas problēmas procesa nepārtrauktai nodrošināšanai. Es skaidrošu tēlaini: cikls starp lielajām Dziesmu svētku piecgadēm ir kā muzikāla skaņdarba daļas. Pēc Dziesmu svētkiem, kuri notiks Latvijas simtgadē (2018.gadā), nāk 2019.gads un nākamie gadi katrs ar savu stāstu, bet 2023.gads atkal ir milzīga kulminācija, jo tā būs Dziesmu un deju svētku simtpiecdesmitgade," Dienai norādīja Brikmanis.
"Bez šiem svētkiem nav valsts. Bez šīs valsts nav svētki. Tas ir šo svētku galvenais uzdevums, nevis tikai atrādīt spilgtu dziesmu vai tikai spilgtu deju," viņš uzsvēra.
Pēc režisora domām, šāds ikgadējs svētku ritms nodrošinātu dažādību, lai dziesmas mijas ar dejām un lai Deju svētki iekrīt apaļajā Deju svētku jubilejā - 2020.gadā, bet 2023.gadā visas paaudzes satiekas Dziesmu svētku jubilejā. "Tam protams ir jāveic palielas reformas, bet tur ir nākamības jēga. Jau tā esam atlikušai radikālos risinājumus," teica Brikmanis.
"Pats svarīgākais, ka lielajos svētkos piedalās visas paaudzes. Pilsētas un valsts svētkos taču nedalām: lai mazie bērni paliek mājās. Demogrāfiskās problēmas ir ļoti saasinātas, mazais cilvēks pēc iespējas ātrāk jāpadara par garīgi spēcīgu personību, kas ir kopā ar lielajiem dziedātājiem un dejotājiem," piebilda režisors.
Savukārt, komentējot svētku gājienam veltīto kritiku, Brikmanis uzsvēra, ka ir priecīgs gan par pozitīvo, gan negatīvo vērtējumu. "Abi man ir svarīgi, negatīvais pat vairāk, jo beidzot mēs ieraudzījām, ka, ieliekot gājienu dienā, kad notiek vēl kaut kas, nevinnē ne viens, ne otrs."
Viņaprāt, arī gājiena koncepcijā vajadzētu ieviest izmaiņas un tam būtu jānotiek pirms svētku sākuma, kad dalībnieki jau ir sabraukuši, bet vēl nenotiek mēģinājumi.
"Gājiens ir procesija, kas iesākas no visurienes un iet caur nozīmīgu simbolisku vietu, kāda ir Brīvības piemineklis, uz galveno norises vietu. Ideālajā variantā – uz Mežaparka estrādi. Tur varētu notikt koncerts, profesionāļu veltījums tautai. Visi 40 tūkstoši svētku dalībvnieku apsēžas un noklausās, piemēram, Elīnas Garančas un diriģenta Andra Nelsona koncertu ar simfonisko orķestri, bet nāiamajā rītā sāk mēģinājumus," savu vīziju iezīmēja Brikmanis.
"Gājiens lai ir atsevišķa procedūra, kurai ir svarīgi, lai visiem svētku dalībniekiem būtu pilnīgi vienāds grafiks. Šā gada svētkos muļķīgi būtu taisīt gājienu svētdienā, kad dejotāji jau ir Rīgā, bet dziedātāji vēl nav ieradušies. Taisīt gājienu, kad dejotāji jau mēģina stadionā un katra sekunde ir zelta vērtībā, būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Gājiens diemžēl bija pēc tam, kad dejotāji savus svētkus jau beiguši, bet koriem vēl jāuzstājas noslēguma koncertā. Tikai tie, kam vairs nav neuzstājas, var iet baudīšanas tempā. Temps, kāds bija aizvadītajos svētkos, nodrošināja minimālo iespēju paspēt mazliet atpūsties," atzina režisors.
Jau vēstīts, ka ne visi gan piekrīt Brikmaņa skatījumam - svētkiem veltītajā konferencē trešdien izskanēja dažādi viedokļi un netrūka arī oponentu režisora idejām.