Šīs prasmes noderēja arī vēlāk, vadot Eirovīzijas nacionālo atlasi un televīzijas raidījumu Gudrs, vēl gudrāks. Likās, ka tieši tā ir viņa īstā vieta, jo prata runāt viegli, nesamāksloti, gramatiski pareizi. Kad jau bija zināms par slimību, Valters spēja vai vismaz radīja iespaidu, ka ir gatavs pieņemt to, ko nav pa spēkam mainīt. Līdz pat pēdējiem dzīves mēnešiem viņu pavadīja ticības pilna vēlēšanās pārbaudīt, vai tas tā patiešām ir, pēdējās intervijās atzīstot, ka viņš joprojām atrodas gaidīšanas režīmā. Kā būs, tā būs. Tieši ar šādu veselīgu attieksmi pret to, kas notiek vai – par spīti paša un mediķu pūliņiem, kā arī tautas atbalstam – nenotiek, Valters Frīdenbergs paliks mūsu atmiņā, kļūstot par piemēru tam, ka dzīvība mums ir dota kā dāvana, kas jāsargā, kamēr ļauts, un jāpalaiž, kad tā gatavojas prom, vēl pakavējusies, lai dotu laiku atvadīties. Turklāt vērts atcerēties, ka mēs nekad nezinām, kuras atvadas var izrādīties pēdējās.
Pasaulē ir izdevies ierobežot divdesmitā gadsimta otrajā pusē katastrofālos apmēros dzīvības pļaujošā HIV/AIDS izplatību, bet cīņa ar vēzi, kā joprojām rāda pēdējo gadu notikumi, ir daudz smagāka un neprognozējamāka. Ar to netiek galā pat cilvēki, kuriem būtu iespēja izmantot pašas jaunākās, progresīvākās un dārgākās ārstēšanas metodes, piemēram, Stīvs Džobss vai Deivids Bovijs. Tautas saziedotie līdzekļi nespēja izglābt Jāni Vaišļu, Pitu Andersonu un arī Valteru Frīdenbergu, bet katrs gadījums ir citāds. Un tieši slimības neprognozējamība ir tā, kam nevajadzētu atturēt cilvēkus no mēģinājumiem palīdzēt nelaimē nonākušajiem arī turpmāk, jo cerība vienmēr mirst pēdējā, un tā tas būs vienmēr.
Svarīgi visiem atcerēties, ka ir brīži, kad nav laika gaidīt rītdienu, lai pārliecinātos, vai lūgumiem pēc palīdzības, ieguldītajam darbam, enerģijai un līdzekļiem būs kādi rezultāti. Svarīgs ir pats šī ieguldījuma process, kas katram no mums liek justies labākam.
Divas reizes Valters mani pārsteidza – viena no tām bija viņa parādīšanās kādā koncertā Roberta Gobziņa grupā Resnie putni, kur viņš spēlēja sitamos instrumentus, nemaz neuztraucoties, ka jābūt pavadītājam, nevis solistam priekšplānā, kā tolaik jau bija ierasts. Kā pēc koncerta aizkulisēs smejoties nospriedām – šī bija ekskluzīva reize redzēt muzicējam kopā triju ļoti atšķirīgu grupu – Dzeltenie pastnieki (Gobziņš, Didzis Erra), Putnu balle (Valters) un Inokentijs Mārpls (Erra) – dalībniekus. Otra reize bija Rīgas 1. rokkafejnīcā, kad ieraudzīju Valteru dziedam kaverversiju grupā, kādas tur katru nakti spēlēja. Skanēja Muse, Kings Of Leon, Deep Purple, Lenija Kravica un citu slavenu mākslinieku roka hiti. Toreiz izskatījās, ka Valters šajās dziesmās – gan izlādējoties, gan gūstot jaunu enerģiju – jūtas daudz labāk, nekā izpildot sentimentālu latviešu autoru popmūziku. Šajā gultnē viņu bija ievirzījusi nonākšana bērnu ansambļa Dzeguzīte izaugušo dalībnieku grupā Putnu balle, par kuru šefību uzņēmās Mārtiņš Freimanis, rakstot viņiem dziesmas. Ja par skatuves mākslinieku jau agri citu iespaidā izveidojies kāds klišejisks priekšstats, viņam no tā atbrīvoties ir grūti. Latvijai Eirovīzijā ar Freimaņa dziesmu The War Is Not Over piekto vietu 2005. gadā ieguvušā dueta Valters un Kaža otrs partneris Kārlis Būmeisters atrada citu sev piemērotu darbības sfēru un no aktīvajām skatuves gaitām aizgāja.
Valters, lai mēģinātu lauzt šo kopš bērnības un agras jaunības radīto saldā, priekšzīmīgā puiša tēlu, aizrāvās ar tetovējumiem, brauca ar moci, dziedāja roka hitus. Vai vajadzēja ar pilnu krūti mesties rokenrolā? Bet te priekšā atkal bija piemērs – Freimanis, kurš tajā jau noslīcis. Starp citu, Tumsa nemaz nebija Freimaņa izdomāts grupas nosaukums. Viņš tur nonāca, kad tā jau bija Tumsa. Ne pirmā un ne pēdējā. Vēlāk tur nonāca arī Valters. Dabā tā iekārtots, ka nakti nomaina diena, tāpat kā tumsu nomaina gaisma, un mums ir jāiemācās tās atšķirt vienu no otras, lai ko tas prasītu.