Fakts, ka beidzot ir sagaidīts The Cure albums, kura ievaddziesma Alone un noslēgums Endsong piedzīvoja pirmatskaņojumu Rīgā, šīs apvienības cienītājam nav mazāk personisks kā paša Roberta Smita autogrāfs, ko viņš ar resnu marķieri uzšņāpis uz plates, tev acīs skatoties. Turklāt šī 2022. gada 6. oktobrī Arēnā Rīga notikušā turneju Shows of a Lost World ievadošā koncerta video drīz vien varēja pilnā garumā noskatīties YouTube, un visa pasaule uzzināja, par kādiem laimes lutekļiem šī fakta dēļ ir kļuvuši latvieši.
Songs of a Lost World ir angļu rokgrupas The Cure četrpadsmitais studijas albums
Mūsu koncertrīkotāju vilkšana garumā, ilgi neaicinot The Cure uzstāties Rīgā, vairākkārt liekot braukt to klausīties citur, grupas kvēlākajiem faniem, kuru arī pie mums netrūkst, šķita nesaprotama. Tomēr īstenībā šāda laika stiepšana lieliski sasaucas ar pašu The Cure mākslinieku lēnīgumu, jo pēc koncerta viņiem bija nepieciešami vēl divi gadi, lai pabeigtu sen solīto albumu Songs of the Lost World, kas stāsta par to pašu zudušo pasauli, kam bija veltīta arī Rīgā iesākusies turneja.
Nepārpeldams okeāns
Protams, te uzreiz rodas jautājums – vai tad The Cure mūzika jelkad vairāku gadu desmitu garumā ir bijusi veltīta kaut kam citam? Nē, un tā tevi saudzīgi apņem kā viela, ar kuru piepildītā okeānā iegremdējies un jūties komfortablāk nekā jebkur citur bez mazākās vēlēšanās kāpt ārā, un esi gatavs tur iebāzt arī galvu, sarīties, saelpoties un pat noslīkt. Pārfrāzētā veidā tas ir tas pats, ko sešdesmitajos gados teica The Beatles koncertu dzirdējušās meitenes, – ka tagad var droši arī mirt. Un vienlaikus The Cure mūzikas sniegtā sajūta šodien vairs nav nekas drūms, depresīvs, nomācošs, satraukumu izraisošs, bet – tieši otrādi – sevis izpētīšanas, izprašanas un pilnveidošanas seanss, kas sniedz to pašu, ko meditācija, psihoterapija, joga, visādi mūsdienās populāri vairāk vai mazāk veselīgi rituāli vai retrīti, pēc kuriem esi sevi sakārtojis un atgriezies trasē svaigu spēku spārnots.
Turklāt vēl The Cure ir arī daudzi dzīvesprieka uzlādēti hiti, kas lieliski iederas jebkurā ballītē, neatkāpjoties no mūziķu ne ar vienu citu grupu nesajaucamā rokraksta. Kad deviņdesmitajos gados viņi ar hitu Friday I’m in Love beidzot bija kļuvuši arī par mūzikas telekanālu favorītiem, šai dziesmai tajos skanot ļoti bieži, varēja iegūt visai pretrunīgas sajūtas – šī kļuva par vienu no visvairāk apnikušajām dziesmām, bet vienlaikus tās skanēšana sagādāja vispatīkamākos brīžus, atrodoties telpā ar ieslēgtu televizoru. Piedevām tev vēl bija iespēja beidzot sajust kā savus dvēseles radiniekus arī cilvēkus, kuri pirms Friday... (un to iekļaujošā albuma Wish) neko citu no The Cure nebija dzirdējuši, vēlāk sastopot viņus speciāli organizētos Latvijas fanu autobusos uz koncertiem Čehijā un Polijā.
Svinot albuma Songs of the Lost World iznākšanu, grupa nospēlēja divus sev ierasti garus koncertus, kas bija pieejami videoversijā visā pasaulē un lika pabrīnīties, kā gan Robertam Smitam joprojām izdodas dziedāt tieši tādā pašā balsī kā astoņdesmitajos. Toreiz iepazinu The Cure, pirmo kasetē noklausoties 1985. gada albumu The Head on the Door, un tūdaļ tiku ievilkts mūziķu zirnekļu tīklos, no kuriem izkārpīties vairs nav izdevies. Turpmāk sameklēju (tieši tā – ieraksti tolaik bija jāmeklē) un "apriju" hitu izlasi Standing on a Beach/Staring at the Sea, kā arī dubultalbumu Kiss Me, Kiss Me, Kiss Me, kas jau bija kā nepārpeldams okeāns. Kad kādā brīdī ir licies, ka esi jau ticis no tā ārā, pēkšņi uzzini, ka arī jaunatklātie favorīti ir dedzīgi The Cure fani, kuriem šīs grupas mūzika ir viens no lielākajiem iedvesmas avotiem, un jūs kļūstat vēl jo vairāk satīti kopā vienos un tajos pašos tīklos.
Vieta reitingā
Pirmās divas The Cure jaunā albuma dziesmas ir gari opusi, kurus kā vesels orķestris piepilda atmosfērisku sintezatoru skaņas, kas jau gadu desmitiem ir Rodžera O’Donela pārziņā. Kompozīcijas And Nothing Is Forever, A Fragile Thing un I Can Never Say Goodbye sākas ar klavierpartijām, kam pievienojas orķestrāli sintezatori un no The Cure cienītāja Deivida Bovija pavadošās grupas pie mūziķiem pārceļojušā un pastāvīgu darbu atradušā ģitārista Rīvsa Geibrelsa partijas. Izteikti atpazīstami jau gadu desmitiem ir arī Roberta Smita paša spēlētie ģitāras solo, bet pats galvenais, protams, ir viņa neatvairāmā balss, kas kā aizkustinoši pūkains un asti luncinošs radījums burtiski uzprasās uz samīļošanu un sabužināšanu.
Šīs balss atdarināšana var izklausīties labākajā gadījumā pēc veiksmīgas parodijas, kurai skanot var gardi pasmieties un jautri plaukšķināt līdzi, bet citādi tas nekam neder – Roberts Smits nav atkārtojams, un mēs varam priecāties, ka viņu joprojām dzirdam tādu pašu kā iepazīšanās reizē pirms četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit vai desmit gadiem – kā nu kuram, atkarībā no viņa dzimšanas datuma noteiktās pievienošanās arvien augošajai The Cure cienītāju saimei, jo lielākā daļa no vissenākajiem, kā jau iepriekš minēju, nekur prom vairs netiek.
Iepriekš, īpaši vairākos hitos, ir bijis izteikti jūtams, ka skanējuma skeletu veido pēc Roberta Smita otra visilglaicīgākā The Cure sastāva dalībnieka Saimona Gelapa spēlētās basģitāras partijas, kas nereti kalpojušas arī kā vadmotīvi, ko dungojam, kad atceramies kādu konkrētu dziesmu, šajā albumā tās likumsakarīgi arī ir klātesošas, bet tikai kā svarīga piedeva, ko vairāk jūtam nekā dzirdam un koncertos arī labi redzam, jo Saimons Gelaps ir viskustīgākais kolektīva dalībnieks, kurš ar savu instrumentu kā deju partneri pārvietojas pa visu skatuvi. Šeit tāda dziesma, kurā viņš ar savu basu diriģē parādi, padarot skaņdarbu par derīgu pat spēlēšanai dejās, ir tikai Drone:Nodrone. Otrs ņiprākais gabals, kurā arī bundziniekam Džeisonam Kūperam kārtīgi jānosaka ritms, ir All I Ever Am, savukārt pārējās ir kā gandrīz simfoniskas substances, kas ar sudraba kausiem pasmeltas no lielā un nebeidzamā The Cure skaņu okeāna.
Raksta noslēgumā, ja akurāt jāpārstrādā grupas albumu reitings un jāatrod tajā vieta šim – 2024. gada 1. novembrī iznākušajam ierakstam sešpadsmit gadu pēc iepriekšējā 4:13 Dream (tas bija īpašs ar trešā svarīgā dalībnieka – ģitārista un saksofonista Porla Tompsona – īslaicīgo atgriešanos) –, es šo albumu kā vēl vienu šedevru varu likt līdzās gan Disintegration (1989), gan Pornography (1982) ar to atšķirību, ka depresijas un skumju te vairs nav. Viss ir tā, kā tas ir, un mēs ticam, ka scenārijs, pēc kura dzīvojam, ir visskaistākais, kāds bijis iespējams.