Savukārt pirmo reizi oficiāli izdotais 1987. gada _Pastnieku_ albums Naktis ieguva Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu alternatīvās mūzikas kategorijā – to gan Ingus vairāk uzskata par kuriozu. Nu jau visi _Pastnieku _klasiskie albumi, kas 80. gados izplatījās un kļuva populāri, klausītājiem ar magnetofonu palīdzību tos pārrakstot citam no cita, ir oficiāli izdoti paša Baušķenieka izdevniecībā.
Čūska tapusi ar pārtraukumiem, jo ilgus gadus Ingum nevedās kaut ko jaunu uzrakstīt. «2005. gadā bišķi biju «uzgriezies», un radās koncepts veselam albumam par «gitārismu» jeb «krīdensismu», kas balstītos uz lietām, kas man patikušas bērnības jeb agros laikos un nekādā veidā neizpaudās citos manos ierakstos. Tie sintezatori man bija apnikuši! Paņem ģitāru, sāc kaut ko strinkšķināt, un tā dzīvā skaņa liekas bagātāka un daudzveidīgāka nekā visi tie tembri, kas sintezatorā,» stāsta Ingus. Ko likt uz magnetofoniem, nav problēmu – var lietot šodien par salīdzinoši lētu naudu nopērkamās pirms divdesmit gadiem Krievijas rūpnīcās ražotās lentes. Saviem aparātiem Ingus, drošs paliek drošs, netuvina arī mobilo telefonu. «Šajā zonā to nedrīkst ienest, jo te ir visādi magnētiskie nesēji – pašam bija pilnīgi konkrēts gadījums, kad spraužu disketi iekšā kompī un man rāda no disc. Tūliņ redzes atmiņā parādās attēls, ka man viņi abi divi mašīnā nosviesti blakus telefonam uz beņķa. Domāju, ka no tā tas arī radās.»
Ingus atzīst,
ka vislabāk viņa ieraksti «dzīvos» tieši tur, kur tie tapuši.
Viņa istabā mūzika skan no astoņām klasiskajām padomju laika
S-90 tumbām. Viens no plašu atskaņotājiem ir tēva – gleznotāja
Ausekļa Baušķenieka – paša rokām uzbūvēts. Ierakstus Ingus
pērk platēs un bieži – tā ir tikai 60., 70. un 80. gadu mūzika
– jaunāka ne. «Es nešaubos, ka ir tādi, kuri tagad domā un muzicē
veidā, kas man ļoti patiktu, taču viņi atrodas citā informācijas
plūsmā. Un ja tā ir, tad varbūt tā tam arī jābūt. Bija savulaik
tāds uzskats, ka hipijlaiku mūzika būs saprotama tikai tā laika
paaudzei, taču tas izrādās pilnīgi caurkritis apgalvojums, jo jaunieši
klausās un pieņem The Beatles un The Doors pilnīgi
adekvātā veidā. Tāpat ir tādas 60. gadu lietas, kas līdz šodienas
jauniešiem neatnāk. Man ir kādas desmit Toma Džonsa plates, bet
tās es lielākoties tomēr klausos vienatnē. Kad viņš dzied, jauna
informācija ir katrā balsienā – nav tā, ka vienkārši brauc pāri
meldiņam. Tur ir tā, ka visu laiku ir sensibilitāte pret to, kas
tiek dziedāts. Mūzikā jau galvenais ir intonācija nevis tekstuālais
saturs. Pa lielam būtībā tu uztver tikai intonāciju sēriju, un
tā pasaka tik pietiekami, ka cilvēks ir ekstāzē. Kaut kādu detaļu
tekstā tu ievēro, kaut ko mazliet saproti, bet pārējais viss ir
kā zīdainim apkārtnes ainava. Tas arī ir tas joks, kas man spiež
mocīties ar tekstiem – ir jāatrod katru reizi tādi vārdi, kas
nešķiet kaut kas absolūti nepieņemams un stulbs. It kā atrisinājums
ir instrumentālā mūzika, taču tai manā uztverē kaut kā pietrūkst.»