Pirms iepriekšējās jubilejas Maija Einfelde stāstīja, kā trīs mēnešus nomokās ar skaņdarba pirmo lappusi. Tagad ir citādi? – tincināju komponisti pirms viņas 80. jubilejai veltītā kamermūzikas vakara, kas 5. janvārī plkst. 19 notiks Zirgu ielas koncertzālē. Ieeja – bez maksas. Dziedātāja Ieva Parša, flautiste Ilona Meija, klarnetists Guntis Kuzma, mežradznieks Artūrs Šults, vijolnieki Arvīds Zvagulis un Ivars Brīnums, altists Pēteris Trasuns, čellists Ēriks Kiršfelds un pianiste Herta Hansena satiksies komponistes lielākoties 70.–90. gados radītajā mūzikā.
Skanēs kādu laiku nedzirdētā poēma Aizvestie balsij, mežragam, klavierēm (1989, Kārļa Skalbes un Andreja Eglīša dzeja) un Džordāno Bruno sārts balsij, mežragam, altam, čellam un klavierēm (1983, Paula Ērika Rummo dzeja Laimoņa Kamaras tulkojumā), skaņudzejolis Pirms saules rieta klarnetei, altam un klavierēm (1994), Romantiskās dziesmas balsij un klavierēm (1980, Alberta Ločmeļa dzeja). Arī Sērdieņu dziesma flautai un klavierēm (1985), Četras elēģijas čellam un klavierēm (1976), miniatūra Rudenī klarnetei solo (1989) un pavisam nesen tapusī Sonāte flautai un klavierēm (2017).
Maijai Einfeldei ir izteikti individuāla, iezīmīga mūzikas valoda – paskarba, lakoniska, dziļi tēlaina un emocionāli intensīva. Viņa rakstījusi balsij, korim, kameransambļiem, ērģelēm, simfoniskajam un kamerorķestrim. Kameroratorija Pie zemes tālās... novērtēta ar starptautiskā Bārlova fonda prēmiju un Lielo mūzikas balvu (1997). Kordarbu Lux Aeterna Bostonas simfoniskā orķestra un Berlīnes filharmoniķu koncertprogrammās šoruden iekļāva diriģents Andris Nelsons.
Un kā ar komponēšanu šodien?
Tagad sākumā sarakstu vairākas lappuses ar kopskaņām. Jebko, kas man ienāk prātā. Pusstundas laikā skaņdarbs būtībā ir it kā gatavs. Bet tikai pa vertikāli. Tad sāku likt lietā horizontāli, un beigās pilnīgi viss, ko pusstundā esmu vienkārši uzmetusi uz papīra, ieiet darbā iekšā. Agrāk es tā nekomponēju. Smieklīgi izskatās – rakstu kartupeļus.
Vizuāli atgādina luterāņu korāļus akordu "stabos".
Man vispār visam pamatā ir luterāņu korālis. Tas man jau bērnībā iesēdās aknās. Mamma bija lauku baznīcas ērģelniece, un es braukāju viņai līdzi uz dievkalpojumiem Viļķenē, Salacgrīvā, Pālē... Visus korāļus zināju no galvas. Man būtisks pamats pēdējā laikā ir arī līgotnes, kuras atradu Arnolda Klotiņa grāmatiņā Jurjānu Andrejs mūzikas kultūrā un tautā (Zinātne, 1981). Rakstot Jāņu dziesmas (jauktajam korim, 2001), katru izdziedāju simtām reižu, kamēr tās iegāja manā domāšanā tāpat kā valoda.
Zinu, ka esi iznīcinājusi daudzus savus skaņdarbus. Kāpēc?
Nepatīk, un viss.
Pēc tam nenožēloji?
Nē! Nāk atkal jauni.
Rakstot joprojām brīdini, ka top tava gulbja dziesma?
Selga Mence man reiz teica: "Vairs negribu dzirdēt par taviem gulbjiem! Ar tiem jau pilni visi dīķi." Tagad gan domāju, ka šī būs gulbja dziesma, un pat aiztaisīju klavieres ciet. Bet konstatēju – ja nerakstu, ir diskomforts un nav jēgas vairs dzīvot. Sarunāju ar savu radinieku, manas māsasmeitas vīru, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Operas orķestra fagotistu Normundu Zvejnieku un Vidzemes kamerorķestri, ka gribu viņiem uzrakstīt fagota koncertu. Latviešu mūzikā fagotam ir rakstīts ļoti maz. Darbs vēl tikai taps. Māsasmeitas vīrs kādreiz bija arī slavenais diriģents Andris Nelsons. Viņš pat ir spēlējis trompeti manā Rīta liturģijā. Viņš nospēlēja brīnišķīgi.
Andris Nelsons trīs koncertos novembrī Berlīnes filharmonijā diriģēja tavu Lux Aeterna korim a cappella, līdzās Gustava Mālera 2. simfonijai.
Pirms tam Lux Aeterna četros koncertos Bostonā atskaņoja Tenglvudas festivāla koris un diriģents Džeimss Bērtons. Par Lux Aeterna ar Andri nebiju runājusi. Nezinu, kur viņš to dabūjis. Mani visvairāk aizkustināja, ka Berlīnē viņš to diriģēja pats. Dziedāja Leipcigas Radio koris. Pirmatskaņotājs 2012. gadā bija Latvijas Radio koris, bet pērn festivālā White Light Ņujorkā dziedāja Zviedrijas Radio koris. To uzzināju tikai pēc tam no komponistes Daces Aperānes. Par gaidāmajiem atskaņojumiem Bostonā gan viņa stāstīja jau vasarā. Ļoti gribēja, lai braucu uz Bostonu, bet man vēl ir vecā pase, ar kuru nevaru izbraukt no Latvijas. Negribējās arī iet apkārt nabagot ceļa naudu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 2. janvāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!