Operas Karmena jauniestudējums Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā ir gandrīz pilnībā attīrīts no spāņu kolorīta. Tas atgādina abstraktās mākslas darbu, kas ir piepildīts ar atsaucēm uz mēmo kino, Veimāras republikas kabarē šoviem un Brodvejas mūzikliem. Šeit viss ir divdomīgs, viss plūst un mainās kā izrādes dalībnieku – dziedātāju, dejotāju, kora mākslinieku – ķermeņu veidotās horeogrāfiskās kompozīcijas uz milzu kāpnēm, kas aizņem visu skatuves telpu.
Aizdzen mani Mulenrūžā
"Izrāde ar tām kāpnēm" – tā mazliet nievājoši sarunās un publikācijās tiek raksturots šis intriģējošais austrāliešu režisora, Berlīnes Komiskās operas intendanta Berija Koska darbs. Kas ir šīs kāpnes? Vai tas ir atgādinājums par grieķu teātri? Vai tās ir Odesas kāpnes no Sergeja Eizenšteina filmas Bruņukuģis Potjomkins (1925)? Vai tās ir stadiona tribīnes, un tūlīt sāksies korrida? Varbūt esam apmaldījušies un nonākuši nevis Koventgārdena operā, bet Latvijas Nacionālajā teātrī un tūlīt sāksies Elmāra Seņkova izrāde Pūt, vējiņi!? Varbūt šīs kāpnes ir platforma, uz kuras parādās šovu meičas kabarē teātrī un mūzikholā? Katram skatītājam ir sava versija un asociācijas, kuras ietekmē iestudējuma uztveri.
Karmenas kāpnes ir monumentālas, taču paradoksālā kārtā rodas sajūta, ka skatuve ir tukša, melna. Izrādes programmiņā tiek citēts režisors Pīters Bruks, kurš teicis: viss, kas teātrī ir nepieciešams, ir tukša telpa. Ja kāds šķērso šo telpu un kāds cits to vēro, teātra aktu var uzskatīt par notikušu. Ielu mākslinieks uz trotuāra noliek cepuri, kurā var iemest naudu, klauns iezīmē savu teritoriju ar virvi, kuru garāmgājēji nedrīkst pārkāpt, tādējādi viņi veido telpu priekšnesumam. Noformējuma ziņā Berijs Koskis Karmenā atgriežas pie grieķu teātra vienkāršības, kā arī iemieso Bertolta Brehta ideju – skatītājs ne uz mirkli neaizmirst, ka tas ir teātris, tā ir spēle.
Šis franču klasiķa Žorža Bizē populārākās operas iestudējums arī ir spēle, oriģināli izdomāts, rūpīgi izlolots, virtuozi konstruēts intelektuāls rēbuss. Tas ir līdzīgs tādai postmodernisma atrakcijai kā režisora Beza Lurmena kultūratsaucēm pārblīvētā muzikālā filma Mulenrūža, kas apdullina ar neiedomājamām tēlu kombinācijām un uzslāņojumiem. Piemēram, Nikolas Kidmenas Mulenrūžā atveidotā varone imitē Merilinu Monro nevis tieši, bet izmantojot Madonnas imitāciju. Līdzīgas transformācijas piedzīvo arī Karmena Berija Koska interpretācijā. Skanot prelūdijai, Karmena parādās šikā toreadora tērpā, tādējādi apliecinot, ka ir gatava ne tikai ķerties vērsim pie ragiem, bet arī spēlēt gan sievietēm, gan vīriešiem paredzētas lomas (izrādē, sabiedrībā, dzīvē).
Pavisam cita habanera
Kad klausītāji gaida habaneru, Karmena parādās uz skatuves gorillas tērpā. Kultūrvēstures pazinēji uzreiz atmin šo mīklu: tā ir atsauce uz Jozefa fon Šternberga Holivudas filmu Blondā Venera (1932) ar Marlēnu Dītrihu galvenajā lomā. Sieviete gorillas kostīmā ir redzama arī mūziklā Kabarē (1966). Šajā izrādē Karmena ir androgīns tēls. Kad dāma atbrīvojas no gorillas tērpa, viņa demonstrē modernu, vīrišķīgu kostīmu: piegulošas melnas bikses, balts krekls, melna kaklasaite. Kājās – augstpapēžu kurpes. Varones garderobē, protams, ir arī kleitas. Vēl viens iedvesmas avots, vēl viens stikliņš Karmenas tēla veidošanas kaleidoskopā ir Luīze Bruksa Lulū lomā Georga Vilhelma Pābsta filmā Pandoras lāde (1928).
Izrāde ir ārkārtīgi dinamiska – visi personāži aktīvi kustas un dejo. Berija Koska pastāvīgais radošais partneris horeogrāfs Oto Pihlers savā dejas zīmējumā izmanto Martas Greiemas, Pīnas Baušas un 80. gadu popgrupu radīto kustību krāsas.
Uzveduma veidotāju vēlme atsvaidzināt Karmenu bijusi tik spēcīga, ka tā pārsteidz ne tikai ar režiju, bet arī ar mūziku. Izrādē ir iekļauti daži muzikālie fragmenti, kuri parasti Karmenā neskan, tie tika izsvītroti pirms vai pēc operas pirmizrādes Parīzē 1875. gadā. Iespējams, biedējošais, daudzus skatītājus šausminošais gorillas tērps novērš uzmanību no tā, ka Karmena dzied «pavisam citu» habaneru! Tā ir habaneras pirmā versija, kura tiek sapludināta ar mūsdienu klausītājiem daudz labāk pazīstamo (jāpiebilst, ka habaneras pirmā versija līdzās visiem zināmajam hitam ir ierakstīta Elīnas Garančas 2010. gada soloalbumā Habanera).
Jūs piedalāties operetē
Kāpēc režisoram Berijam Koskim tas viss ir vajadzīgs? Ko viņš ar to grib pateikt? Viņam ir atbildes. "Šī nav spāņu opera. Šī ir franču opera no pašas pirmās nots. Patiesībā tā pat nav franču opera, tā ir operete, kura pēdējā cēlienā kļūst par operu. Tā ir kļūda, ko daudzi pieļauj. Viņi domā, ka tas ir drūms stāsts par čigānieti ar tumšiem matiem un zelta auskariem, ka tas ir stāsts par mīlestību, seksu un vēl sazin ko. Jā, tas par to pārvēršas, bet divas vakara trešdaļas – tā ir saules gaisma, prieks, piedauzība, ironija. Es saku izpildītājiem: "Jūs piedalāties operetē, nevis grand opera," Berijs Koskis uzsver sarunā ar laikrakstu The New York Times.
Režisors atgādina: Karmenai nav galīgas, autora akceptētas versijas. Drukātā formātā operas partitūra tika izdota tikai pēc Žorža Bizē nāves (kā daudzi ģēniji, viņš nomira pāragri – 36 gadu vecumā). Berijs Koskis turpina: "Mēs zinām, ka ir partitūra, kas rakstīta ar roku. Tā tika mainīta un pārveidota mēģinājumu procesā. Mēģinājumi bija katastrofa: koris streikoja, orķestris nevarēja nospēlēt mūziku, Žoržam Bizē viss bija jāmaina. Teātra vadība atkārtoja: "Tu nevari darīt šo, tu nevari darīt to."
Savā Karmenā Berijs Koskis atgriežas pie opéra comique pamatiem. Svarīgi zināt, ka vārds comique franču valodā pirmām kārtām paredz nevis komiskumu, bet aktieriskumu. Opéra comique izpildītājiem XVIII un XIX gadsimtā bija jābūt ne tikai labiem dziedātājiem, bet arī izciliem aktieriem (comédiens), kuri prot spēlēt un runāt, – šā žanra darbos starp muzikālajiem elementiem ir runāti dialogi. Visas šīs dotības ir nepieciešamas arī Berija Koska izrāžu dalībniekiem. Viņa iestudējumi top ciešā mijiedarbībā ar dziedošajiem aktieriem: katra loma ir nevis universāla uniforma, bet precīzi šūts kostīms, kas pielāgots izpildītāja temperamentam, talantam, psihofizikai, figūrai – visiem fiziskajiem, emocionālajiem, psiholoģiskajiem parametriem.
Šajā izrādē varoņu dialogu nav, bet ir stāstniece. Balss skan ierakstā, teksts tiek deklamēts franču valodā. Ar mums – vai ar sevi pašu – runā Karmena. Tās ir viņas autobiogrāfiskās piezīmes un provokatīvās pārdomas. Nekas nav izdomāts – tie ir citāti no Prospēra Merimē noveles, kā arī Anrī Meijaka un Ludovika Alevī operas libreta (tā pamatā ir Merimē darbs).
Imports no Frankfurtes
Atsauksmes pēc 2018. gada februārī notikušās Karmenas pirmizrādes Londonā bija pretrunīgas, pārsvarā – negatīvas. Šis uzvedums importēts no Frankfurtes. Iestudējuma oriģinālā versija tapusi 2016. gadā Frankfurtes operā. Tās muzikālo saturu Berijs Koskis divus gadus izstrādāja kopā ar diriģentu Konstantīnu Karidi. Titullomas zīmējuma veidošanā piedalījās dziedātāja Pola Marija, visa koncepcija tika piemērota viņai. Berijs Koskis radīja Karmenu ar domu, ka izrāde tiks spēlēta tikai Frankfurtē, to diriģēs tikai šis diriģents un galveno lomu atveidos tikai šī dziedātāja.
Karmena guva sensacionālus panākumus Frankfurtē. Par iestudējumu ieinteresējās Londonas Karaliskā opera. Tajā laikā Londonā jau bija nokomplektēts Karmenas solistu sastāvs (tajā brīdī neviens nezināja, ka tas būs Berija Koska uzvedums). "Esam nonākuši jocīgā situācijā, ka Koventgārdena opera, kuru es ļoti mīlu, cenšas iebāzt kvadrātisku cūku apaļā caurumā. Esmu pateicīgs teātrim, ka tas ir paņēmis manu izrādi, taču es brīdināju: "Vai zināt, cik sarežģīts ir šis iestudējums?" stāsta Berijs Koskis. Pašlaik viņa līgumā tiek norādīts, ka teātri nedrīkst atlasīt solistus Berija Koska izrādēm bez režisora atļaujas.
Londonas Karaliskās operas direktors Olivers Mīrss visiem spēkiem aizstāv Karmenas iestudējumu: "Kāds no skatītājiem teica: "Šī nav Karmena, šis ir skandāls!" Tie, kam izrāde nepatīk, saka: "Jūs esat sabojājuši Karmenu." Ko tas nozīmē? Mēs nezinām, kas ir Karmena. Bizē nekad nav bijis Spānijā. Viņa opera pati par sevi ir konstrukcija. Vārdi "jūs esat sabojājuši Karmenu" nozīmē tikai to, ka ir liela atšķirība starp to, kāda ir katra skatītāja iekšējā Karmenas interpretācija, un to, ko viņš ierauga uz skatuves. Mēs kā mākslas organizācija nedrīkstam uztvert šos izcilos, sarežģītos, pulsējošos šedevrus burtiski – mums tajos ir jāiedziļinās un jārada darbi, kas izraisa emocionālu reakciju."
Vērtības ir apdraudētas!
Visas biļetes uz Karmenas ziemas sēriju Londonā ir pārdotas. Titullomu dzied vairākas solistes. Decembra vakarā, kad es apmeklēju izrādi, tajā steidzami bija "jāielec" jaunajam krievu mecosoprānam Aigulai Ahmetšinai – viņa aizstāja sasirgušo kolēģi. Aigula Ahmetšina bija lieliska. Iestudējuma nianses māksliniecei ir labi zināmas, jo līdz šim Karmenas izrāžu ciklā viņa atveidojusi nelielo Mersedesas lomu.
Uz vienu vakaru Aigulai Ahmetšinai palaimējās pārtapt par Karmenu. Tas pilnībā atbilst šī neordinārā uzveduma garam: šīs ir lomu spēles. Karmena ir aktrise, kura draiski izspēlē savu stāstu, katru reizi no jauna. Beigās ir nepārprotama zīme – viņa to ir gatava stāstīt atkal un atkal.
Karmena atgriezīsies Koventgārdena operas repertuārā no 22. jūnija līdz 20. jūlijam. Šajā sezonā Bizē šedevru Londonā diriģē sievietes: ziemā pie pults stājas enerģiskā, vitālā kanādiete Keri Linna Vilsone (Ņujorkas Metropolitēna operas direktora Pītera Gelba dzīvesbiedre), vasarā Karmena skanēs britu diriģentes Džūlijas Džonsas vadībā. Savukārt "klasisko vērtību apdraudētājs" režisors Berijs Koskis gatavojas reanimēt vēl vienu kanonisku meistardarbu – Džakomo Pučīni Bohēmu Berlīnes Komiskajā operā. Pirmizrāde notiks 27. janvārī.