Neviens no tās dalībniekiem nav vecāks par 35 gadiem, taču Muse savulaik paspēja ielēkt mūzikas industrijas lielo budžetu vilciena pēdējā vagonā – citas "jaunās grupas" tikai sapņo par tādu mērogu, kādā darbojas bērnības draugi Metjū Belemijs, Dominiks Hovards un Kriss Volstenholms.Embrija sirdspuksti stadionāMuse dziesma Survival šogad tika izvēlēta par Londonas olimpisko spēļu himnu, kaut gan, kā norāda kritiķi, tā nebija ideāli piemērota izvēle, jo olimpiāde paredz ne tikai planetāru vērienu, grandiozu salūtu un citus specefektus (tas viss ir raksturīgs Muse daiļradei), bet arī humānismu, aizkustinošus cilvēciskos stāstus, kuru Muse dziesmās tikpat kā nav. Vokālists un skaņdarbu autors Metjū Belemijs mūzikā ir vīrietis uz nervu sabrukuma robežas, mūžam uzvilkts un nemierīgs, Muse dziesmas ir histēriskas un ugunīgas, tajās sadzīvo orķestris un koris, dabsteps un reivs, grupu Queen un U2 tradīcijas, simfoniskais un alternatīvais roks – gudri, godīgi, skaļi, taču ne pārāk cilvēcīgi.Rudenī izdotais grupas albums saucas The 2nd Law – kurš no gaidāmā koncerta apmeklētājiem tagad atzīsies, ka nezina, kas ir otrais termodinamikas likums? Marš, uz tuvāko bibliotēku vai Google mājaslapu! Jaunās dziesmas pastarpināti vēsta par globālo ekonomisko krīzi, situāciju naftas tirgū, pārtikas produktu drošību, evolūciju un pat XIX gadsimta ekonomista Henrija Džordža piedāvātajām taksācijas idejām un citām vitāli svarīgām lietām. Agrāk, kā zināms, Metjū Belemijs bija apsēsts ar radikālām sazvērestības teorijām. Tagad viņa dienaskārtībā ir jau citi jautājumi, un, protams, nevar apgalvot, ka viņa dziesmas ir absolūti dehumanizētas: galu galā albuma The 2nd Law kompozīcijā _Follow_ Me klausītāji ar īpaši attīstītu dzirdes orgānu varēs saklausīt Metjū Belemija un viņa līgavas Holivudas aktrises Keitas Hadsones dēliņa sirdspukstus. Sirdspuksti tika ierakstīti, kad dēliņš vēl bija embrija "formātā", piedodiet parfizioloģiskiem sīkumiem. Daudz tuvāk publikai nekā iepriekšGrupas Muse kolektīvā harisma visspožāk uzzied nevis ierakstā, bet koncertā, un katrā nākamajā turnejā Muse piedāvā arvien iespaidīgāku šovu. "Pašos pirmsākumos mēs spēlējām mazos klubos un jutāmies ļoti ērti, jo viss notika dabiski un tieši. Vēlāk, kad mūs aicināja iesildīt tādas grupas kā Red Hot Chili Peppers un Foo Fighters un mēs uzstājāmies lielās arēnās, sapratām, ka šādā vidē mainās koncerta koncepcija un noskaņojums, un mums gribējās iestudēt tik iespaidīgu uzvedumu, kāds vispār būtu iespējams. Tas ir svarīgi, jo milzīgā telpā jūs zaudējat intimitāti un saikni ar skatītājiem, un tas ar kaut ko ir jākompensē. Mūsu vizuālais šovs ir kompensācija par intimitātes zaudēšanu,: intervijā KDi skaidro Muse basģitārists Kriss Volstenholms.Jaunākajā koncertā grupa uzstājas zem kolosāla izmēra otrādi apgāztas piramīdas, kas veidota no daudziem videoekrāniem. Fotogrāfijās piramīda izskatās monumentāli, bet ko tas viss nozīmē? "Es neesmu pārliecināts, ka tas kaut ko nozīmē!" atbild Muse basģitārists. "Nevajag visur meklēt dziļu jēgu. Mums bija sajūta, ka šai turnejai nav obligāti jābūt tematiski piesaistītai mūsu jaunajam albumam vai albuma vizuālajam noformējumam. Kad cilvēki nāk uz koncertu, viņi grib izklaidēties, nevis iedziļināties koncepcijās. Man ir prieks, ka skatuves priekšā ir īpaša platforma, kas ļauj man un Metjū Belemijam būt daudz tuvāk publikai nekā iepriekšējās turnejās," saka Kriss.Viņu pašu ir sajūsminājis nesen Londonas Karaliskajā Alberta zālē redzētais leģendārās amerikāņu grupas The Beach Boys 50 gadu jubilejas koncerts: "Es nemaz necerēju, ka jelkad dzirdēšu The Beach Boys dzīvajā. Man aizrāvās elpa, kad es klausījos, kā dzied un spēlē šie 70 gadu vecie mūziķi, kādas harmonijas viņi rada uz skatuves. Skaidrs, ka viņiem nav nekāda šova un dekorāciju – The Beach Boys vienkārši spēlē četras stundas no vietas, un tas ir hits pēc hita, hits pēc hita."Grūpijas? Mums nav grūpijuMuse trijotne – solists, ģitārists, pianists un galvenais dziesmu autors Metjū Belemijs, bundzinieks Dominiks Hovards un basģitārists Kriss Volstenholms – turas kopā no 1994. gada. "Mēs nodibinājām grupu, vēl būdami bērni. Esam izdevuši sešus albumus, kas pašreizējos apstākļos mūzikas industrijā jau ir liels sasniegums. Dažreiz, kad spēlējam stadionos, es ieskatos klausītāju pūlī un sāku apjēgt, kā mūzika ietekmē cilvēkus. Tā ir aizraujoša sajūta, taču ir brīži, kad mūziķi aizmirst, ka apkārt ir cilvēki, kuri dievina tavu vai kādu citu grupu. Viss, kas ar Muse ir noticis, ir neticami – realitāte ir pārspējusi visus mūsu jaunības sapņus, jo ir daudz grupu, kuras spēlē labāk par mums un sacer labākas dziesmas. Es neteiktu, ka mēs esam apveltīti ar maģiskām spējām, drīzāk maģija piemīt pašam stāstam par grupu, kuru agrā jaunībā izveidoja trīs puiši mazā angļu pilsētā Tinmutā. Potenciāls sasniegt visu to, ko esam sasnieguši mēs, ir simtiem citu kolektīvu, taču dažādu iemeslu dēļ ar tiem tas nenotiek," stāsta Muse basģitārists. No salīdzinoši jaunajām grupām Krisam Volstenholmam patīk britu Everything Everything, kas iesildīja daļu no Muse Eiropas turnejas koncertiem (Rīgā par iesildīšanu rūpēsies Losandželosas meiteņu duets Deap Vally) un amerikāņu Warpaint. "Es vairs nezinu, kas notiek mūzikā. Es gandrīz neko neklausos, man nav laika. Agrāk daudz klausījos mājās, taču man ir seši bērni un nesanāk pievērsties citu mūziķu ierakstiem." Kad rudenī Muse uzstājās Lielbritānijā, kopā ar Krisu divas nedēļas ceļoja viņa sieva un bērni: "Tu nokāp no skatuves, ieej savā ģērbtuvē, un tur tevi sagaida mazuļi. Tik mīļi." Uz ko šādā gadījumā var cerēt grūpijas – fanes, kuru virsuzdevums ir pārgulēt ar savu elku? "Grūpijas? Mums nav grūpiju. Ha, ha, ha!"Ardievas alkoholismamMuse jaunajā albumā The 2nd Law ir iekļautas divas paša Krisa Volstenholma sacerētās un iedziedātās kompozīcijas – Save Me un Liquid State. "Mēs bijām pieraduši strādāt tā: visas dziesmas sacer Metjū Belemijs, viņš tās parāda grupai, mēs tām piemeklējam skanējumu un ierakstām. Jo ilgāk tu tā strādā, jo mazāk gribas kaut ko mainīt šajā procesā. Es biju ļoti uztraucies, kā grupa uzņems manus skaņdarbus un vai no tā vispār kaut kas sanāks. Metjū teica, ka šīs dziesmas būs jādzied man pašam. Viņš jau sen gribēja, lai koncertā viņam būtu mirklis atelpai, kad viņš varētu nedziedāt. Visgrūtāk bija panākt, lai šīs dziesmas skanētu kā Muse, un tas nav viegli, ja tajās pēkšņi ieskanas cits vokāls – ne tas, kuru visi pazīst," uzsver Kriss.Viņa dziesmām ir personiska nozīme – tās ir mūziķa atvadas no smagas, ilggadējas alkohola atkarības. "Kad cilvēkam izdodas atbrīvoties no atkarības, viņš to jūt ne tikai fiziski, bet arī dvēseliski. Tu sevī sajūti caurumu, kas ir jāpiepilda ar kaut ko jaunu, vēlams – pozitīvu. Es nevarēju atrast neko labāku par mūziku, lai cik banāli tas arī būtu. Es nolēmu, ka rakstīšu dziesmas pats sev – pēc iespējas tiešāk un vienkāršāk, neko nesarežģījot," viņš piebilst. Lēmumu atmest dzeršanu Kriss pieņēma 2009. gadā, un pēdējos gadus viņš dzīvo skaidrā. "Kad tu jūties labi, esi veselīgs un sportisks, tu saproti, ka var atrast aizstājēju tām sajūtām, kuras tev palīdzēja sasniegt alkohols vai kas cits. Dzīvot kļūst jautrāk. Es tagad eju uz sporta zāli, spēlēju futbolu. Agrāk tas nebija iespējams, jo es biju pārāk resns un man bija neveselīgs dzīvesveids. Galu galā tu vari atrast iekšējo mieru, kas nav iespējams, ja visu laiku esi piedzēries."Muse
Arēnā Rīga 13.XII plkst. 19.30
Biļetes Biļešu servisa tīklā Ls 25–45