Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Orķestris bija mans sapnis

"Orķestrī es gribēju spēlēt jau kopš skolas gadiem. Mēs ar mammu un brāli, klarnetistu Sigurdu Circeni, regulāri katru nedēļu braucām uz visiem simfoniskajiem koncertiem. Es orķestri pazinu, zināju, kā sauc visus stīdziniekus. Mājās klausījāmies arī plates, urbāmies līdzi partitūrās un zinājām visu repertuāru. Man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos strādāt simfoniskajā orķestrī," atzīstas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra altu koncertmeistare Ināra Brīnuma.

Šī orķestra mūziķe viņa ir jau četrdesmit gadu un maijā svinēs arī apaļu mūža jubileju. Viņa būs soliste ungāru komponista Mikloša Rožas Alta koncerta atskaņojumos LNSO koncertos, kuri japāņu diriģenta Juniči Hirokami vadībā noritēs 12. aprīlī Ventspils teātra namā Jūras vārti un 13. aprīlī Rīgas Lielajā ģildē.

 

Simfoniskais valdzinājums

"Četrdesmit gadu Nacionālajā simfoniskajā orķestrī... Man tas liekas neticami. Orķestrī sāku strādāt jau pirmajā kursā. Vispirms pusslodzīti, bet drīz jau pārgāju uz pilnu slodzi. Toreiz tādu rezervistu nebija: vai nu strādā, vai nestrādā. Laikam jau mani ievēroja tad, kad, vēl mācoties Dārziņskolas desmitajā klasē, uzvarēju republikas jauno izpildītāju konkursā. Tajā varēja piedalīties no 16 līdz 31 gada vecumam, un es dabūju pirmo vietu. Mans skolotājs Evars Lielbārdis tieši topavasar gāja no orķestra prom un sarunāja, ka es spēlēšu viņa vietā vasaras sezonā, skolas brīvlaikā," Ināra Brīnuma atminas pirmos soļus orķestrī.

Toreiz bijusi ļoti intensīva simfoniskā sezona Dzintaru koncertzālē. Pirmo reizi viesojušies tobrīd pavisam jaunie diriģenti, šodienas lielmeistari Valerijs Gergijevs un Jurijs Simonovs. 1978. gadā Ināra jau bija LNSO štata mūziķe, no 1985. gada ir altu grupas koncertmeistare un kopš 1990. gada arī skolo jaunos altistus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā.

"Manai paaudzei nebija iespēju braukt mācīties vai papildināties meistarklasēs ārzemēs, tāpēc mans CV izskatās nabadzīgs. Toties mēs braucām pa visu Padomju Savienību. Bieži spēlējām Maskavas konservatorijas Lielajā zālē un Pēterburgas filharmonijā, apaļo Čaikovska zāli Maskavā bijām iesaukuši par cirka arēnu." Neaizmirstams bijis brauciens uz Tālajiem Austrumiem – Blagoveščensku, Čitu, Vladivostoku, kur biļešu nepietika un cilvēki stāvēja uz ielas. "No turienes fani brauca mums līdzi uz pēdējo koncertu Habarovskā. Apstākļi gan bija skarbi. Kad viesnīcas istabā ieslēdza gaismu, prusaki skrēja uz visām pusēm. Viegli nebija arī pirmie braucieni uz Rietumiem: pēc trim naktīm autobusā koncertkurpes nevarēja uzvilkt sapampušajās kājās. Tomēr, spēlējot uz skatuves, nejūti ne kakla sāpes, ne to, ka kurpe spiež. Eiropu mēs izmalām krustām šķērsām, un tie atkal ir iespaidi. Manuprāt, esam ieguvēji tieši tāpēc, ka viss tik viegli nebija pieejams. Bija interese un vēlme meklēt, Tagad viss ir tik pieejams, ka liekas: kad vajadzēs, gan jau paspēs."

 

Vienmēr apgūst ko jaunu

Ināru Brīnumu aizrāvis tieši simfoniskais skanējums, lielais orķestris. Tāpēc viņu savulaik neizdevies pārvilināt pat uz Latvijas Filharmonijas kamerorķestri, kas tolaik atšķirībā no simfoniskā jau braukāja pa ārzemēm. "Tomēr man vienmēr patika spēlēt arī solo un mācīties kaut ko jaunu. Tāpēc gatavojos konkursiem. Ne jau ar domu, ka būšu soliste, bet vienkārši tāpēc, ka bija interesanti," stāsta mūziķe, kura starptautiskajā konkursā Budapeštā 1979. gadā ieguva diplomu un speciālo balvu Par stila tīrību un ar izciliem rezultātiem uzstājusies arī 1980. gada Vissavienības konkursā Ļvovā.

"Varu uzskatīt, ka man ir paveicies. Esmu vairākas reizes spēlējusi Bartoka Alta koncertu – reiz ar mūsu orķestri un divreiz ar Liepājas simfonisko. Kopā ar vijolnieku Raimondu Ozolu un LNSO atskaņojām Mocarta koncertsimfoniju ar Olari Eltsu pie diriģenta pults. Altistam tas jau ir daudz. Man joprojām ir interesanti iemācīties kaut ko jaunu – gan priekš sevis, gan studentiem." Šādi viņa atklājusi arī Mikloša Rožas romantiskām krāsām bagāto Alta koncertu, kuru šonedēļ atskaņos Ventspilī un Rīgā. Kad LNSO direktore Indra Lūkina vaicājusi, vai mūziķei ir kāda ideja, uzreiz teikusi – jā, ir! Tūlīt arī sabijusies, atceroties darba simfonisko vērienu – četrās daļās, ar plašu alta kadenci. Bet atlicis vien ķerties klāt. Ināra Brīnuma priecājas, ka diriģēs Juniči Hirokami, kura vadībā reiz aizrautīgi spēlējusi Šūberta Nepabeigto simfoniju. "To atskaņojām jau mūzikas skolas orķestrī, taču nevarēju iedomāties, ka kādreiz to spēlēšu ar tādu baudu." 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja