Tā zīmīgais moto «Sadedz, savu balsi meklējot» (Jāņa Petera dzeja, kas skan Mēmajā dziesmā) trāpīgi atbilst arī paša Maestro radošajai darbībai nerimstoša perpetuum mobile režīmā meklēt jaunus talantus un arvien jaunas mūzikas pasniegšanas formas. «Es savu darbiņu daru, un man pagaidām viss iet tā, kā es gribu. Dievs dod, lai visiem tā ir. Diemžēl tā tomēr nav. Re, tiekamies bankrotējušā iestādē,» Raimonds Pauls norūc sev raksturīgajā kritiskajā garā, ierasti uzaicinot piesēst mazajā pusstāva darbistabiņā Latvijas Radio.
Vai tad tik traki?
Ja atceramies, kas te notika 60. un 70. gados, dabiski, šeit tagad ir tuksnesis. Tolaik visi te grozījās. Te bija koris, simfoniskais orķestris. Turklāt bija jāiet gaisā dzīvajā, ne jau kaut kādos ierakstos. Es uzskatu, ka programma, kāda bija padomju laikā, bija viens no labākajiem variantiem. No rīta bija teātris, zināmas stundas skanēja simfoniskā un kamermūzika, koncerts pēc darbaļaužu vēlēšanās, vakarā deju mūzika, ziņas. Bija tikai viena programma, bet caur šo māju izgāja visa latviešu mūzika. Labi atceros Jāni Ivanovu. Kad viņš bija muzikālais vadītājs, cik maz cilvēku tur strādāja, un viss bija kārtībā. Tieši tas pats attiecas uz mūsu televīziju. Joprojām darbojas padomju laika modelis, bet sen jau vajadzēja būt milzīgai reorganizācijai. Bet pamēģiniet tikai pateikt, ka te vajag kaut ko mainīt!
Kur ņemat enerģiju joprojām tik neparasti daudz darīt? Tiesa, ka jubilejas koncertā ne tikai spēlēsiet, bet arī pats vadīsiet programmu?
Agrāk neesmu spēlējis tik daudz kā tagad. Visur izrādēs pats spēlēju klavieres. Spēka nav, no sniega šķūrēšanas sāp rokas, taču sevi mierinu ar domu, ka to, ko pats esmu uzrakstījis, man ir vieglāk spēlēt. Katru reizi citādi, jo es improvizēju, un tas ir mans trumpis, ar ko varu spēlēties. Pats vadīšu programmu, jo gribu brīvāku gaisotni.
Pēdējo reizi rādīsim Keriju. Šī izrāde Nacionālajā teātrī turējās godam un labi iet arī Lietuvā. Spēlēsim arī izrādi par Leo Kokli (Leo. Pēdējā bohēma) un Sapni par Brodveju ar Ditu Lūriņu. Jubilejas koncerta uzmanības centrā šoreiz būs latviešu dzejas klasika. Pa vienai dziesmiņai no katra dzejnieka, sākot ar Raini un Aspaziju, pirmo reizi mēģināsim parādīt arī Sudrabkalnu. Vēl Virza, Poruks, Bārda – un tā līdz mūsu dienām, līdz Ziedonim, Peteram un Rancānei. Uz skatuves būs visa trupa, un katram aktierim būs tikai viens iznāciens. Agrāk aktieri pamatā nodarbojās tikai ar dzejas lasīšanu, nevis dziedāšanu. Tā būs arī tagad, jo dzeja ir viena no mūsu lielākajām vērtībām. Tagad tas nobīdīts malā, nepelnīti aizmirsts, bet es labi atceros 70. gadu dzejas bumu, kad parādījās Ziedonis, Peters, Čaklais. Toreiz populāri bija literāri muzikālie vakari, Imants Kalniņš sāka ar Čaklo, es ar Peteru. Dzejoļu grāmatas izpirka Latvijai milzīgās tirāžās. Tas laiks ir aizgājis.
Arī gadumijas laiks jums vienmēr bijis pļaujas laiks?
Šogad nebija. Vecgada koncertos Operā biju tikai viesis, kas spēlē regtaimus. Ciktāl tādos koncertos ar simfonisko orķestri iespējams aiziet? Tikai līdz amerikāņu mūzikliem. Nu visi ticīgi kļuvuši: pēdējos gados šajā laikā mums vispopulārākais vārds ir «aleluja!» un visi nu uzstājas baznīcās. Es arī piedalījos. Ja tā ir labdarība, es atbalstu.
Jubilejā atkal pārsteigsiet ar kādu jaunu talantu?
Koncertā Arēnā Rīga dziedās jauns, perspektīvs solists Atis Ieviņš no Ogres, viņš ir roka dziedātājs ar spiedienu. Viss tālākais ir atkarīgs, kā viņi paši veidos savu muzikālo karjeru. Un neaizmirstiet, ka mums nav tirgus. Liepāja, Cēsis, Valmiera? Varam saskaitīt kādas desmit vietiņas, kur uzstāties.
Jāmērķē plašajā pasaulē?
Tur nav ko darīt. Nopietnajā mūzikā daudzi iziet ārpusē. Ja Dievs tev devis skaistu balsi un esi labs opertenors, tev atveras visi ceļi, bet populārajā mūzikā mums nekas nespīd. Un nespīdēs arī. Vienīgi Krievijā kaut cik. Anglijā, Francijā, Spānijā – neceriet. Tur jūs ļoti ātri nomierinās.
Kur problēma?
Zināmā mērā arī mūsu valoda. Vai nu jādzied angliski, vai krieviski. Citas izejas mums nav. Un tā mūsu angļu dziedāšana, nu tā ir, ziniet, es atvainojos…
Varbūt vispār nevajag dziedāt? Pietiek ar Paulu pie klavierēm?…
Nupat Mezzo pārraidīja manu elku džeza pianistu Oskaru Pītersonu. Viņa spēles tehnika ir fenomenāla, apbrīnojama. Ar milzīgu baudu klausījos viņa jaunības ierakstus. Šodien tādu pianistu pasaulē ir desmitiem, un viens otrs te jau pierādījis, ka ar spīdošu tehniku vien neko panākt vairs nevar.
Popularitāti var iegūt ļoti dažādi!
Par to man asprātīgi atbildēja lietuviešu dziedātāja Asmika Grigorjana, kad, pirmoreiz satiekoties, ieminējos: «Esmu jūs kaut kur redzējis.» «Jā, policijas ziņojumā!» viņa smējās. Vai tādai pasaules zvaigznei kā Bārbrai Streizandei vajadzēja veikalā nozagt krūšturi? Viņa labi zināja, uz ko gāja. Pie durvīm viņu apturēja, un tur jau gaidīja fotogrāfi, kuru klātbūtnē vilka ārā noslēpto krūšturi. Tas taču viss ir teātris! Es to esmu pieredzējis, uzstājoties kopā ar Allu Pugačovu. Viņas fani zināja visu: kur viņa ies, kur ēdīs. Tas ir skaidrs, ka kāds to paziņo. Kā gan citādi, ja viņa brauc uz restorānu 50 kilometru no Maskavas, bet preses fotogrāfi tur jau priekšā. Pavērojāt Annu Ņetrebko koncertā Rīgā? Cik reižu viņa iznāca uz skatuves? Viņa sevi nepārpūlēja. Vienu dziesmiņu, tikai pēc kāda laika otru. Nu pareizi. Honorārs arī pareizs. Bet dziedāt viņa nenoliedzami māk.
Ticat, ka Latvijā viss ies uz labu?
Esmu optimistisks, bet neatstāj sajūta, ka kaut kādos punktos buksējam.
Ne jau nu mūzikā?
Mums tagad ir divi diriģenti ar pasaules vārdu, bet vai nav paradoksāla situācija, ka mums Latvijā visu laiku jāmeklē ārzemju diriģenti? Vai ir kāds, kurš tepat Latvijā dara melno darbu ar orķestri? Tiklīdz viņš jau ir mazdrusciņ iejuties, viņam jau ir līgums ārzemēs… Tas pats ar dziedātājiem un citiem solistiem. Mums nav pat kārtīgas koncertzāles. Nu labi, parādījās Demakovas sapņu pils uz Daugavas. Var jau būt, ka izskatītos efektīgi. Lai gan, skatoties uz topošo bibliotēku, man nekādas dižās emocijas nerodas, jo ļoti līdzīgu celtni esmu jau redzējis Dubaijā…
Diriģents Andris Nelsons solīja te atgriezties ar Birmingemas simfonisko orķestri, ja vien būs uzcelta koncertzāle…
Tā nav ne mana, ne kāda cita kaprīze, koncertzāle ir vizītkarte. Tāpat kā opera, teātris, valsts mākslas muzejs. Bet kur tā ir? Ar ko varam lepoties? Ar Dzintaru koncertzāli, kas ir nožēlojamā stāvoklī? Vasarā biju aizbraucis tepat netālu uz festivālu Vitebskā – tur uzbūvēta lieliska brīvdabas celtne ar ģērbtuvēm, slēgto jumtu, infrastruktūru. Bet mums skatuves pusē ir tikai viena tualete pārsimt cilvēkiem.
Aizrunājāmies gan pat svētkos līdz tualetei…
Bet tualete ir viens no kultūras rādītājiem. Būvējiet vienalga kur, bet uztaisiet! Diemžēl biju viens no iniciatoriem, kas izgāzās ar ideju par Kongresu nama pārbūvēšanu.
Kāpēc izgāzās?
Tāpēc ka neviens negrib ar to nodarboties. Nu negrib! Bet es redzu, ka varētu padziļināt skatuvi un ka visu var izdarīt. Lai tur ir ērti, lai tur ir arī kafejnīca, lai tur ar baudu var aiziet. Uz ko ejam tagad? Uz to pašu padomju laiku kulta celtni, kas bija paredzēta partijas kongresiem. Nu tad mācieties no tā, cik klusi un mierīgi tika savesta kārtībā krievu drāma. Kamēr mēs te muļļājamies, tikmēr mūsu kaimiņi, par kuriem ne vienmēr atzinīgi izsakāmies, iet strauji uz priekšu. Strauji.
Ar to domājat «lēnos igauņus»?
Nē. Es runāju par Baltkrieviju. Mēs te spriedelējam visādos toņos: diktators pie varas un tā tālāk. Bet valstī ceļi ir kārtībā un daudz kas cits. Mēs viņu ceļiem nestāvam ne tuvumā. Mums ir viena maģistrāle Rīga–Liepāja. Tikai muļļājamies.
Kas par vainu?
Vai ir kāds, kurš grib uzņemties atbildību? Sēdēdams Saeimā, esmu daudzreiz klausījies, cik maz līdzekļu tiek dots kultūrai. Bet es uzskatu, ka kultūrai tik maza tā naudiņa nemaz nav. Tikai paanalizējiet, kur tā aiziet! Es uzskatu, ka vajadzēja dot jauno mūziķu, mākslinieku izglītībai, bet apskatieties, cik radīts visādu departamentu, cik cilvēku strādā Kultūras ministrijā. Ar ko viņi nodarbojas? Sadala budžeta naudiņu vienreiz gadā? Savā laikā mums bija jāatbild par namiem, par remontu. Tagad tas ir noņemts nost. Kas paliek? Viņi saka: mums ir jāizstrādā kultūras politika. Tad kur un kāda tā ir?
Jūsu gada notikums mūzikā?
Vokālās grupas Take 6 Ziemassvētku koncerts. Tā ir visaugstākā meistarība džeza vokālajā mākslā. Simfoniskajā mūzikā man ir prieks par Andra Nelsona straujo karjeru. Viņš ir efektīgs, labs diriģents. Es uzskatu, ka lielisks ir Māris Sirmais. Ar viņa darba stilu, atdevi, enerģiju un sevis upurēšanu mūzikai. Tā ir fantastiska.
Man bija liels prieks, ka varējām kopā ar viņu un viņa kori muzicēt Emīla Dārziņa izrādē. Es tīksminos, kā viņš diriģē, kā frāzē. Izlasīju, ka viņš tagad kādu laiku klusēšot. Cik man zināms, nekāda klusēšana neiznāks, jo viņam jāuzstājas Latvijas Radio programmas Klasika jubilejas koncertā un, lai galīgi sabojātu savu muzikālo gaumi, jāpiedalās arī manā jubilejas autorkoncertā Arēnā Rīga.
Ko esat iecerējis Arēnas vērienam?
Koncertu trijās daļās! Pirmoreiz parādīsim 1972. gadā rakstīto kompozīciju Spēļu nakts Duntes krogā – pārlikumu no Viktora Lapčenoka un Noras Bumbieres dziedātā. Šis darbs nav sevišķi pazīstams, jo bija par sarežģītu, un to nolika malā. Bet tagad pārlikām korim Kamēr… ar Raimonda Macata instrumentālo ansambli un solistiem Intaram Busulim un Atim Ieviņam. Otrajā daļā skanēs teātra un kino mūzikas popurijs. Kopā ar kori dziedās aktieri Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš, Harijs Spanovskis un Jānis Paukštello, Dita Lūriņa, Mārtiņš Egliens un jaunais aktieru kurss. Trešajā daļā – vecie, populārie meldiņi no Mikrofona aptaujām. Bez tām man teiktu, ka koncerts nekas nav. Atkal dziedās Lapčenoks, Siksna, Krauze. Fomins nodziedās Kā senā dziesmā, ar ko viņš sāka savu karjeru. Tā būs cieņas izrādīšana tiem, ar kuriem kopā esmu strādājis.
Tikai viens koris, nevis dziedātāju simti?! Kur tad koru sadziedāšanās, ko saucām par Raimonda Paula dziesmu svētkiem?
Tagad esmu pret tādu sadziedāšanos, lai gan pats to iesāku. Sadziedāšanās ir degradējusies. Paskatieties, kad televīzijā rāda kopdziedāšanu pie Brīvības pieminekļa. Viņi taču vārdus nezina, meldiņus nezina. Kas tā par kopdziedāšanu! Nu labi, nevar prasīt, lai tauta visu zinātu. Priekš kam censties, ja karaokē viens mauj priekšā un tu kā mērkaķis, papagailis pakaļ?! Diemžēl pats koris arī nezina, ar mokām dzied no lapiņām. Bet Māris Sirmais ar Kamēr… pat vienkāršu dziesmiņu unisonā interpretē tā, ka ir bauda klausīties. Viņš spēj paiet nost no akadēmiskā žanra, un es tur nekādu noziegumu neredzu.
Kā atrodat savu dzeju?
Savā laikā viens no pirmajiem pieķēros Austrai Skujiņai. Tajā ir kaut kas tāds, kas pievelk! Viņas traģiskā dzīve, tā sauktā bohēma ar dzejniekiem: naudas viņiem nebija, viņi dzēra. Nelaimīga mīlestība, pašnāvība, ielecot Daugavā. Tur mūzika prasās pati no sevis, ielas romanču sentiments. Mēs savu jaunību taču pavadījām tāpat: vakarā piedzērāmies, ieķīlājām pulksteni, pēc tam gājām izpirkt. Tā bija mūsu ikdiena.
Dzeju iznest var tikai izpildītājs. Tā ir aktieru priekšrocība. Sudrabkalna pirmskara laika dzeja ir lieliska. Es nezinu, vai šodien kāds tā varētu. Mūsu dzeja, it sevišķi liriskā, ir ļoti skaista. Tā nav banāla. Koncertu sākšu ar Belševicas frāzi: «Visi koki Dieva doti.»
Redz, kā! Dzejai un mūzikai iedvesmo tikai «nepareizās» dzīves.
Tā iznāk. Bārda miris ar diloni, Poruks vispār sajuka… Mākslā nav vienas taisnības. Svarīgi tikai, vai tu spēj noskaņot klausītāju. Vai klausītājs tevi atbalsta. Tas mūsu darbā ir būtiskākais, ne jau uzrakstīt kaut kādu supersarežģītu darbiņu, ko vienreiz nospēlēt un nolikt plauktā. Kad strādāju filharmonijā, mans uzdevums visus tos gadus bija uzturēt filharmonijas kolektīvus. Vajadzēja radīt programmas, uz kurām nāk cilvēki. Mūs visi lamāja, ka dziedam lētas dziesmiņas, bet mēs pelnījām naudiņu.
Kas tagad teātrī skaitās negatīvākais? Kases gabals! Bet, mīļie draugi, ko teātris darīs bez tiem kases gabaliem? Nav jānogrimst lētumā. Dailes teātrī man patika komēdija Ja mana sieva uzzinās…. Lūk, talantīgs angļu žurnālists var uztaisīt komēdiju vienā istabā, visi smejas no pirmās ainas līdz pēdējai. Prīmā! Bet pēc tam jūsu draudzenes, cienījamās kritiķes, iet ārā un gānās: lēti joki, prasti, fui! Es tā neteiktu. Uztaisi tā, lai cilvēki bez pārtraukuma smejas! Apbrīnoju aktieri, kuram jātēlo līķis skapī. Normālos teātros skapī iekarina manekenu, bet mums tur dzīvu aktieri divas stundas!
Operā pēdējo redzēju Jevgeņiju Oņeginu. Bet vai emocionāli šis iestudējums iedarbojas? Man blakus sēdēja iereibis sponsors un tad, kad otrā cēliena sākumā aizgāja viens ar to pliko pakaļu, skaļi man teica: klausies, vai tas ar pliko d…. ir Oņegins vai Mauglis? Cilvēki apkārt sāka zviegt, es nezināju, kur aiz kauna likties, bet viņu apklusināt nevarēju. Eksperimenti… Lai tie ir, tomēr lielākā daļa cilvēku iet uz operu, lai labā izpildījumā paklausītos iemīļotas ārijas. Manuprāt, labi nodziedāt, nospēlēt – tas ir galvenais uzdevums. Dekorācija ir tikai fons. Taču tagad ir citi kritēriji – vispirms vērtē režisoru. Vācijas operteātri visu laiku iet uz galējībām. Kāpēc? Tad paņemsim kādu Rembranta gleznu – man tā nepatīk, un es piezīmēšu klāt ūsas!
Jūsu novēlējums mums visiem jaunajā gadā?
Ja jums ir iespēja, dariet savu darbu! Nekas nemainīsies, kamēr tikai domājam par pabalstiem, atceramies traģisko pagātni un bez pārtraukuma ciešam. Cik ilgi var ciest, vells lai parauj! Vienreiz jāmetas iekšā un jādara. Kad redzu mūsu bezcerību un dzirdu, ka labi ir tikai Igaunijā, – to nevaru ciest. Igauņiem, piemēram, tik labu koru kā mums nav. Žēlodamies tikai paši sevi pazemojam. No tā jātiek vaļā!