Tagad Austrijā dzīvojošais londonietis Sohn, īstajā vārdā Kristofers Teilors, kurš tikai šogad izdevis savu debijas albumu Tremors, nav elektroniskās un ambientās mūzikas pārstāvis (tā viņu žanru sadalījuma joslā dēvē vikipēdija) ierastajā izpratnē, kad skan tikai instrumentāla mūzika, kādu koncertā piedāvāja pašmāju iesildītājs Niklāvz. Lielākā daļa to, kuri veido elektronisko mūziku un sajūt nepieciešamību pēc dziedātājiem, izmanto viesvokālistus, kā to dara arī nesen turpat Palladium ar izcilu koncertu pabijušais Trontemoller, bet Sohn dzied pats. Turklāt dara viņš to izteikti jutekliskā tenora un brīžiem pat falseta balsī, kas ļautu arī piecelties no krēsla pie savas pults un iznākt skatuves priekšā, lai kļūtu par kādas popgrupas frontmeni. The Guardian viņam jau piešķīris tādus stilu apzīmējumus kā sadwave un slowtronica, jo viņa lielākoties skumju caurvītā mūzika patiešām lēni un plūstoši iesūc sevī, vēlāk atstājot tādu kā pēcrituāla vai pat garīgas attīrīšanās sajūtu, atbrīvojot no sliktām domām, ja nu tādas klausītāju pirms tam nomākušas. Rituālo noskaņu pirmajās rindās, kas vienai otrai meitenei lika transa radītā iztēlē ar iedomātiem eņģeļa spārniem jau pacelties pie Palladium griestiem, gan mēģināja izjaukt kāds iereibis un negatīvi noskaņots puisis, starp dziesmām izkliedzot lamu vārdus gan krievu, gan angļu valodā, kā vienu no pirmajiem nesagaidot kādu sev zināmu hitu. Sohn svētā mierā palūdza viņu atstāt zāli, ko agresīvais jaunietis pārsteidzošā kārtā tūliņ arī izdarīja, lai tur tiktu apsardzes vīru savaldīts.
Sohn uz skatuves nav viens – viņam piepalīdz vēl divi vīri, kuru arsenālā arī ir elektroniski instrumenti un viens laiku pa laikam uzspēlē basģitāru. No balkona veroties uz skatuvi, Sohn darba vieta atbilstošu gaismas ķermeņu dēļ pat atgādina altāri, bet pats koncerta varonis ar lielo apmetni un kapuci galvā, kuru viņš noņem tikai koncerta beigu daļā, izskatās pēc mūka. Koncertā sastaptais Dzelzs vilka taustiņinstrumentālists Kaspars Tobis, kurš pagājušajā gadā saņēma Gada balvu Zelta mikrofons par labāko pašmāju elektroniskās mūzikas albumu, atzinīgi novērtēja, ka uz skatuves nerēgojās neviens aizkosts ābols jeb slavenā datora simbols – visa mūzika tika spēlēta dzīvajā – Sohn savulaik ir apguvis gan ģitāras, gan klavieru spēli. Un rādās, ka arī vokālajā mākslā viņš skolojies ne pa jokam. Protams, pastāv iespēja, ka arī mūziķi, kuru vienīgais instruments uz skatuves ir dators, kaut ko dara savu koncertu laikā nevis tikai nospiež play un atskaņo jau gatavus skaņdarbus, bet šeit to rašanās notika publikas acu priekšā, un par to nevarēja rasties ne mazākās šaubas. Koncerta kulminācija pienāca beigu daļā, kad apdullinošās gaismu spēles burtiski saplūda ar arvien intensīvākiem, bet gana delikātiem un no agresīviem trokšņiem brīviem skaņu virpuļiem. Bija prieks iepazīties, Mr. Sohn! Atbrauc vēl!