Klausoties grupas Polifauna albuma You Look Like a Lost Soul iznākšanas koncertu klubā One One 13. martā, nebija sajūtas, ka atrodies kādas latviešu apvienības koncertā. Šoreiz tas uzskatāms par plusu, un gribas norobežoties no spriedumiem par to, ka Polifaunā, ja šie mūziķi aizbrauktu spēlēt kaut kur uz ārzemēm, neviens nevarētu tūliņ nekļūdīgi noteikt viņu piederību, jo viss skan tik pārliecinoši un baudāmi, kā mūsu grupu koncertos reti nācies pieredzēt.
Te nav runas par profesionāļiem, kuru koncertos viss nemaz nevar būt citādi kā vien perfekti, jo cilvēki uz tiem iet kā uz dārgu dizaina preču vai automobiļu saloniem, kur visam jābūt nospodrinātam līdz pēdējai skrūvītei. Kaut Polifaunas dalībniekiem ir pieredze citos muzikālos projektos, grupa ar šādu nosaukumu radusies tikai 2015. gadā. Realitātē kā no sapņa atsviež vien grupas līdera – galvenā vokālista un ģitārista Andra Strazda – diezgan garās runas starp dziesmām, laiku pa laikam viņš tā kā taisnojas, ka kolektīva dalībnieki nav profesionāļi, kaut muzikālais sniegums ir vairāk nekā profesionāls, bet ne tikai, jo sen jau skaidrs, ka ar profesionalitāti vien nevienu nepārsteigsi.
Derēs arī eksportam
Polifaunas dziesmu vijīgās melodijas ievelk kā baudpilna slīkšana nomierinošā tējā, tās aizved ceļojumā, kuram negribas sagaidīt beigas. Nav tās tik pazīstamās sajūtas, ka kompozīcijas jau sāk izklausīties pārāk garas, līdzīgas cita citai, un jūti, ka mūziķi sāk atražot paši sevi, pietēlojot gandarījumu, ka publikai viņu mūzika patīk, kaut arī pašiem jau kļūst nedaudz garlaicīgi, jo spēlējamais materiāls pārmalts neskaitāmas reizes, meklējot to īsto modeli, pie kura pieturēties.
Grupa neslēpj, ka tās iedvesmas avoti ir daudzu nu jau no aktīvo mūzikas klausītāju vecuma izaugušo elki The Cure un Cocteau Twins, vieni no Mančestras roka viļņa un britpopa pionieriem The Stones Roses, par pasaules skaļāko grupu uzskatītā My Bloody Valentine, arī The Smiths, par to liecina Andra Strazda krekls koncertā. Ja par tuvāka laika nogriežņa ietekmēm – šo to var saklausīt arī no Mercury Rev un kanādiešiem Arcade Fire, bet droši vien tikai tāpēc, ka arī šo mākslinieku neklātienes muzikālie audzinātāji bijuši visi tie paši pieminētie, kuri nevis ar platu smaidu cenšas tēlot nebeidzamu svētlaimi, bet nodurtu galvu pauž savu neiederību šajā arvien steidzīgākajā un mantas kulta diktātam pakļautajā pasaulē.
Daudz pieredzējušais un jau nogurušais klausītājs var justies gandarīts, redzot Polifaunas koncertā tik daudz jaunu cilvēku, tātad šāda mūzika atkal vairs nav vecmodīga, pat ja tāda brīžiem sākusi likties, un vēl ne visi ir kļuvuši par Eiropas hitu radio un Latvijas Radio 2, Bermudu divstūra un Dona klausītājiem kā lielākā daļa visdažādākā vecuma latviešu publikas, kurai cita mūzika nemaz neeksistē. Te nu atkal jāatgriežas pie sākumā minētā, ka Polifauna neizklausās pēc latviešu grupas, kas mēģina izlikties par angļu komandu, kopējot formu, jo šķiet, ka mūziķi tik ļoti visas šīs noskaņas izlaiduši caur sevi, tajās dzīvojot, ka varētu būt nākuši no jebkuras vietas, jo cilvēku domāšana visā pasaulē tomēr ir līdzīga.
Ja runājam par Latvijas un Baltijas mūzikas eksporta iespējām, ir skaidrs, ka ne jau sekošana pašreizējām tendencēm spēlēs kaut kādu lomu, bet klasika – ne vien akadēmiskā, bet šai gadījumā – shoegaze jeb drīmpops ar psihedēlijas iezīmēm, jo arī šāda mūzika jau kļuvusi tik sena, lai tiktu uzskatīta par klasiku. Ne velti ierakstu veikalā Amoeba Losandželosā vienīgā no Baltijas atrodamā mūzika bija igauņu grupa Pia Fraus, kas kopš deviņdesmito gadu beigām spēlē radniecīgu mūziku. Latvijā šai lauciņā darbojās grupa The Tribes of the City, kas drīzumā gatavojas atgriezties, un trīs no tās dalībniekiem bija manāmi arī Polifaunas koncerta apmeklētāju pūļa priekšējās rindās.
Redzi pats sevi
Albuma You Look Like a Lost Soul sudrabkrāsas noformējums arī šai mūzikai piestāv – tajā ielūkojoties, katrs var saskatīt savu spoguļattēlu, jo iepriekšminēto grupu, arī Polifaunas mūzikā klausītājs atrod pats sevi un tamlīdzīgu mūziku droši vien spēlētu un sacerētu pats, ja būtu apveltīts ar talantu un prasmēm, bet dzīvē atradušās citas prioritātes, un sajust pats sevi vairs var, tikai klausoties atbilstošu mūziku.
Plates formāts, kuru grupa izvēlējusies kā vienu no albuma nesējiem, kaut tagad kļuvis par modes lietu, šāda stila grupām bijis primārā statusā arī kompaktdisku uzplaukuma laikā – šāda mūzika nekad nekļūs par plaša patēriņa produktu, kas patīk visiem, tāpēc arī tirāžas astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bija samērā mazas, un tagad šīs plates kļuvušas par retumu, jo to kārotāju pulks aug – nāk klāt jauni, bet vecie vēl par šīs pasaules pamešanu nedomā, kaut arī par to varētu strīdēties, jo nāves neizbēgamība šādas mūzikas noskaņās vienmēr ir bijusi klātesoša un papildu skumju devu neprasa, jo fakts, ka tava dvēsele ir zudusi, bijis zināms jau pašā sākumā.
Polifaunas "orķestrī" ir trīs sešstīgu ģitāras, savā vienkāršībā stabils bungu un basa ritms, taustiņinstrumenti lielākoties nevis kā instruments sarežģītu partiju izspēlēšanai, bet atmosfēras jeb fona radīšanai – var ilgi skanēt viens taustiņš, pēc tam to nomaina kāds cits, kas atrodas turpat netālu. Viens no ģitāristiem un papildu vokālistiem ir Miķelis Putniņš no grupas Ezeri, viņš nepieciešamības gadījumā pēc kāda pūšaminstrumenta var iespēlēt arī saksofona partijas.
Atļaušos apgalvot, ka You Look Like a Lost Soul kļūs par vienu no 2018. gada labākajiem albumiem latviešu mūzikā, kaut gads vēl tikko iesācies. Bet vēl labāk par albumu – ķeriet viņus koncertos, jo tajos mūziķi ir lieliski, un nekas nav mūžīgs – kā koncertā tika pavēstīts (atkal uzsverot, ka viņi nav profesionāļi), pats Andris Strazds ikdienā esot jurists, savukārt taustiņinstrumentāliste un otra vokāliste Elza Kaktiņa – mikrobioloģe, tātad mūzika viņiem ir "tikai" kaislīga aizraušanās, un ansambļa dalībniekiem diez vai pietiks laika garām pasaules turnejām, kuru panākumi varētu motivēt izvēlēties mūziku par savu vienīgo profesiju.