Andrēasa Šāgera akciju vērtība operas pasaulē strauji pieaugusi pēc viņa veiksmīgās debijas Parsifāla lomā šā gada pavasarī Berlīnes Valsts operā. Rīgā viņu pirmo reizi dzirdējām pirms gada Rienci lomā Latvijas Nacionālajā operā. Sestdien, 20. jūnijā, Dzintaru koncertzālē viņš būs viens no solistiem Bēthovena Devītajā simfonijā.
"Tā ir fantastiska mūzika, tik pozitīva! Tā uzlādē ar enerģiju un dzīvesprieku, tā vienmēr iedarbojas un atver klausītāju sirdis. Vienīgā iespējamā reakcija pēc šīs simfonijas noklausīšanās ir absolūta laimes sajūta," Bēthovena Devīto raksturo Andrēass Šāgers. Viņa partneri Rīgas festivāla koncertā 20. jūnijā būs soprāns Liene Kinča, mecosoprāns Oļesja Petrova, bass Rihards Mačanovskis. Diriģenta Modesta Pitrena vadībā muzicēs Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris un Valsts akadēmiskais koris Latvija. Vēl šajā vakarā skanēs Sergeja Prokofjeva Trešais klavierkoncerts Vestarda Šimkus interpretācijā.
Ļoti personiska simfonija
Austriešu tenors stāsta, ka Bēthovena Devītās simfonijas ieraksts ir pirmais klasiskās mūzikas albums, kuru viņš iegādājies: "Man bija 14–15 gadu, tāpēc man vienmēr būs ļoti īpašas, personiskas attiecības ar šo skaņdarbu. Tajā laikā es vēl nezināju, ka kļūšu par dziedātāju. No mazas Austrijas pilsētas es aizbraucu mācīties uz Vīni. Es tur nevēlējos palikt viens un meklēju kompāniju, kāds paziņa mani uzaicināja pievienoties Vīnes koncertzāles korim, kurā dziedāja daudz jauniešu. Viņš teica: atnāc, mums ir mēģinājumi divas reizes nedēļā – ļoti jautri! Tur man izdevās ne tikai atrast draugus, bet arī atklāt sev klasiskās mūzikas pasauli. Gadumijā mēs vienmēr dziedājām Bēthovena Devīto simfoniju. Pie mums brauca izcili diriģenti – Klaudio Abado, Saimons Retls... Tikai vēlāk es apjēdzu, cik izcili viņi patiesībā ir. Kad dziedāju korī, viens no diriģentiem sadzirdēja manu balsi un sāka uzticēt man nelielas solopartijas. Es vēl nemācēju lasīt notis, un viss bija jāmācās no galvas. Tas bija manas dziedātāja karjeras sākums."
10. augustā dziedātājs atgriezīsies Jūrmalā: viņš uzstāsies festivāla Summertime – aicina Inese Galante atklāšanā kopā ar austriešu zvaigzni vijolnieci Lidiju Baihu, soprānu Inesi Galanti un diriģentu Matiasu Flecbergeru. Viņi piedāvās programmas Vijoles balss/Magic of the Violin pirmatskaņojumu. "Mēs nolēmām izveidot programmu, kuras centrā būtu nevis dziedātāja vai instrumentālista, bet instrumenta stāsts. Šajā gadījumā tā ir vijole. Perfekta programma vasaras festivālam – no baroka līdz mūsdienu mūzikai."
Prom no visām reliģijām
Mana saruna ar Andrēasu Šāgeru notika aprīļa sākumā Berlīnē – viņš tikko bija nodziedājis Parsifāla jauniestudējuma pirmizrādē, kuru veidojuši diriģents Daniels Barenboims un režisors Dmitrijs Čerņakovs. Tenoru intriģē titulvaroņa transformācija: "Sākumā viņš ir zēns. Mūsu izrādē Parsifālam ir bail no sievietēm, no apkārtējās pasaules, viņš ir noslēdzies sevī, taču beigās viņš kļūst par Grāla karali. Pirms katra mēģinājuma mums bija vairākas stundas ilgas sarunas un diskusijas, man tas bija kaut kas pavisam jauns. Mēs apspriedām varoņu psiholoģiju. Tas ļoti palīdzēja – pēc tik intensīva intelektuālā darba bija viegli kāpt uz skatuves un atveidot lomu. Man bija interesanti arī tāpēc, ka mēs Austrijā un Vācijā tik labi pazīstam visu, kas ir saistīts ar Parsifālu. Tā ir mūsu kultūras sastāvdaļa. Savukārt Dmitrijs Čerņakovs ir krievu mākslinieks, viņš ir audzis citā kultūras vidē un uz Parsifālu skatās citādi."
Berlīnes Valsts operas jauniestudējums tika uztverts pretrunīgi. "Es uzaicināju uz izrādi draugus, kuri nekad iepriekš nebija klausījušies Vāgnera operas, un viņiem bija aizspriedumi: ak, Vāgners un piecas ar pusi stundas teātrī – tas ir neizturami! Taču viņi bija aizkustināti. Savukārt citiem klausītājiem, kuri bieži nāk uz Vāgneru, bija problēmas ar uzveduma uztveri, jo tas pilnīgi atšķiras no citiem. Ja jūs nākat uz šo izrādi, jums jāaizmirst viss, ko esat redzējuši līdz šim. Jums jāatver acis un ausis un jāļaujas šim iestudējumam, tas jāielaiž sevi – un tad jums būs neaizmirstams vakars."
Ko jaunu viņš sev ir atklājis šajā iestudējumā? "Pasaulē nav vienas reliģijas, kura būtu pārāka par citām. Dmitrija Čerņakova izrāde nav par katolicismu, lai gan operā ir daudz katoļu baznīcas simbolu. Režisors ir radījis kaut ko pavisam jaunu, attālinātu no visām reliģijām, un viņa uzburtā pasaule kļūst par mūsu sabiedrības spoguli – dažādu reliģiju piekritēji tajā var ieraudzīt savu atspulgu. Šajā spogulī var ieraudzīt arī kļūdas, ko pieļauj reliģijas. Izrāde vedina domāt par reliģisko fanātismu. Mūsu Parsifālā jūs sastopat veco vīru komūnu. Viņi cer uz nemirstīgumu un veic dīvainus rituālus, dzer asinis no Amfortasa rētas. Tas nav pretrunā ne ar Parsifāla mūziku, ne tekstu. Daudzās reliģijās tiek izmantoti īpatnēji simboli un rituāli, cilvēki kļūst fanātiski, apgalvojot – šī ir vienīgā patiesība! Tā ir jābūt! Pēc šīs izrādes es sāku par to aizdomāties arvien vairāk."
Arī nākamajā sezonā Parsifāls Berlīnē skanēs maestro Daniela Barenboima vadībā. "Viņš dziedātājus nēsā uz rokām," apgalvo Andrēass Šāgers. "Katrs diriģents ir atšķirīgs. Piemēram, Valerijs Gergijevs veido skaņu ar maziem roku žestiem, taču dziedātājiem viņš nedod īpašus signālus – tev perfekti jāzina partitūra un jāatrod savs veids, kā iekļauties Gergijeva veidotajā skaņas plūsmā. Barenboims strādā citādi – viņš tev palīdz, meistarīgi sabalansē orķestra un solistu skanējumu. Ja izrādē esat ar Barenboimu uz viena viļņa, tā ir milzīga bauda muzicēt kopā."
2017. gadā austriešu tenors dziedās Parsifāla lomu Baireitas festivālā, pie diriģenta pults stāsies Andris Nelsons. "Tas ir liels gods – atveidot Parsifālu Baireitā. Tā būs mana debija festivālā, un šī ir pēdējā Vāgnera opera. Vai es uztraucos? Ne pārāk. Man vispār nav raksturīgi nervozēt," piebilst Andrēass Šāgers. 2018. gadā viņš tēlos šo lomu Bastīlijas operā Parīzē maestro Filipa Žordāna vadībā.
Viesturs Kairišs ir foršs
Andrēass Šāgers ir sadarbojies ar režisoru Viesturu Kairišu – Kārļa Marijas fon Vēbera Burvju strēlniekā Ķelnes operā. "Tas bija lielisks darbs! Viesturs ir foršs, viņam ir brīnišķīga humora izjūta. Viņš paskatījās uz Burvju strēlnieku ar citām acīm – tāpat kā Čerņakovs uz Parsifālu. Nav brīnums, ka publika Ķelnē par izrādi nebija pārāk lielā sajūsmā. Viesturs īstenoja savas trakulīgās idejas, kuras man ļoti patika. Viņa pieeja operai, kuru šeit visi labi pazīst, nebija banāla. Varbūt skatītājiem tas šķita par daudz, taču visi mani draugi, kuri nekad nebija dzirdējuši Burvju strēlnieku, izrādi izbaudīja, viņi nepārtraukti smējās. Ja režisors ieklausās mūzikā un viņa idejas ar to saskan, viņš var darīt visu, ko vēlas."
Pirmo reizi Rīgā viņu dzirdējām pērn dāņu režisores Kirstenas Dēlholmas eksperimentālajā iestudējumā Rienci. Triumfs un sakāve, kas tapis pēc Vāgnera operas motīviem. "Dīvaina izrāde ar interesantām idejām," uzskata Andrēass Šāgers. "Man grūtības sagādāja tas, ka partitūra bija pārāk noīsināta, jo man operā galvenais ir mūzika. Taču es bieži atceros šo izrādi." Pagājušā gada vasarā viņš uzstājās Dzintaru koncertzālē festivālā Summertime un neilgi pirms Ziemassvētkiem Lielajā ģildē dziedāja Fēliksa Mendelszona oratorijā Elija.
Deficīts Vāgnera tirgū
"Man ļoti patīk Rīga un Jūrmala, man patīk Latvijas Nacionālā opera – tik skaists teātris! Es vēlētos tur vēl kaut ko nodziedāt, taču mans darba grafiks ir noslogots vairākus gadus uz priekšu, un mums ir grūti saskaņot laiku," saka Andrēass Šāgers. Jau tagad viņš saņem pieprasījumus uz 2020. un 2021. gadu. "Pirmais, ko plāno visi lielākie teātri, ir Vāgnera repertuārs. Labu Vāgnera dziedātāju nav daudz, un pieprasījums ir liels. Cik daudz ir Rienci lomas izpildītāju? Nav daudz. Cik daudz ir Tristanu? Teātri plāno ilgtermiņā. Kad tiek gatavots Nībelunga gredzens, teātri skatās, kurš tenors pēc pieciem gadiem būs spējīgs dziedāt Zīgfrīdu, kurš soprāns būs spējīgs dziedāt Brīnhildi. Tiek rūpīgi analizēta situācija Vāgnera tirgū: pašlaik ir daži Zīgfrīdi, taču viņiem ir ap 60 gadiem – vai viņi vēl varēs dziedāt pēc pieciem gadiem? Kādi ir varianti? Ļoti labi – ir dziedātājs, kuram ir ap 40 gadiem, viņš varēs!" Andrēasam Šāgeram ir 43 gadi.
Nākamajā sezonā viņš bieži būs dzirdams Berlīnes Valsts operā (Klīstošais holandietis, Parsifāls, Burvju strēlnieks, Zīgfrīds un Dievu mijkrēslis), Flāmu operā Gentē un Antverpenē (Tanheizers), Leipcigas operā (Rienci un Valkīra), Hamburgas Valsts operā (Klīstošais holandietis) un Marijas teātrī Sanktpēterburgā (Dievu mijkrēslis un Tristans un Izolde). Andrēass Šāgers dziedās Zīgfrīdā Tokijā un Arnolda Šēnberga Gurrelieder Bastīlijas operā Parīzē.
Viņa repertuāra kodols ir Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa mūzika. "Man prasa, lai es dziedu Verdi. Režisors Ūve Ēriks Laufenbergs man piedāvā Otello lomu, taču es neesmu par to pārliecināts. Ir daudz tenoru, kuri var nodziedāt Otello labāk par mani, taču nav daudz tenoru, kuri var labāk nodziedāt Zīgfrīdu. Es izjūtu atbildību pats savā un klausītāju priekšā. Tajā repertuārā, kuru pašlaik dziedu, esmu pirmajā desmitniekā. Tas ir labi."
Andrēass Šāgers
Rīgas festivālā Dzintaru koncertzālē 20.VI plkst. 20
Festivālā Summertime Dzintaru koncertzālē 10.VIII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–100