Grupas Prāta vētra spēja akumulēt milzīgas ļaužu masas un modināt tajās svarīgas kolektīvas emocijas ir ansambļa nopelns, kuram nav sakara ar Prāta vētras jauno mūziku. Sestdien, 29. augustā, Rīgā notikušajā šovā grupa klausītājiem atgādināja par savu varonīgo, mākslinieciski aizraujošo pagātni un radoši problemātisko tagadni.
Lai pierādītu, ka Prāta vētra nekad nav bijusi varenāka kā pašlaik, Latvijas turnejai labākajās ārzemju popzvaigžņu gigantomānijas tradīcijās tika izveidota ciklopiska multimediāla skatuves konstrukcija, kura var spļaut salūtu un līdz pasaules galam demonstrēt videomākslu. Kad dziesmas kļūst seklākas, skatuvei ir jākļūst lielākai – tā ir pasaulē labi zināma formula.
Pēc Prāta vētras turnejas atklāšanas Jelgavā daudzi jūsmoja: "Es tādu skatuvi vēl nebiju redzējis!" Dīvaini, ka pēc koncerta cilvēki rakstīja par "dzelžiem", nevis par dziesmu izvēli, aranžējumiem vai galu galā skaņas kvalitāti. Grupas U2 šovos skatītājus arī vienmēr uzbudina tehnoloģijas, taču savā jaunākajā turnejā Innocence + Experience "īru Prāta vētra", piemēram, īpaši padomājusi par novatorisku skaņu sistēmas risinājumu arēnās.
Dzirksteles no kalna nelido
Četros koncertos Latvijā Prāta vētra iepazīstināja ar maijā izdoto albumu 7 soļi svaiga gaisa – šis ir muzikāli blāvākais ieraksts tās vēsturē, kurš izkonkurē pat iepriekšējo darbu Vēl viena klusā daba (2012). Kolektīvs ir iegājis fāzē, kurā gadiem uzkrātais profesionālisms, aukstasinīga meistarība un aprēķins ir kļuvuši svarīgāki par iedvesmu, oriģinalitāti un individualitātes spēku. Dzirksteles no kalna vairs nelido.
No desmit albuma 7 soļi svaiga gaisa dziesmām koncertā skanēja astoņas. Tās ir melodiski un poētiski vienveidīgas, brīžiem romantiski infantilas un skanējumā ļoti konservatīvas kompozīcijas – nogurušu vīru svētā nodeva faniem, kas jāmaksā reizi trijos gados saskaņā ar albumu izdošanas ciklu. Septiņi soļi autopilotā, septiņi soļi vecu ideju. Radošo potenci pusmūžā saglabāt nav viegli, un šogad Prāta vētras dāsni sniegtās intervijas, kas bija veltītas diska iznākšanai, šā procesa sāpīgumu vai vieglumu neizskaidroja: mūziķi vai nu atbildēja kaut ko nebūtisku, vai nu atjokojās sev tipiskā manierē. Varbūt viņiem nav ko teikt. Varbūt viņu daiļrade jau neraisa jautājumus.
Tikumības satelīts
Cītīgums ierakstu studijā un dvēseliskums koncertā neaizstāj ideju trūkumu. Popmūzikā – tāpat kā jebkurā citā mākslas žanrā – pirmajā vietā ir ideja un individualitāte. Popmūziķiem ir nevis vienkārši daudz jāstrādā, bet jāpilnveidojas, jāattīstās un jāieklausās sevī. Ja gribas ziemu apēst, jāapēd (tikai pēc sešiem vakarā nedrīkst) – lai notiek, kas notikdams! Prāta vētra šovasar – tāpat kā vienmēr – lutināja mūs ar pozitīvisma patosu un paredzamību – mūziķi tajā ir organiski un patiesi. Koncerta saturs un forma – akurāta, tīra, sterila. Prāta vētra ir laimes un tikumības satelīts, kas riņķo mums blakus (jaunajā albumā ir dziesma Laimes satelīts).
Patriotiskas audzināšanas nolūkos šovu Rīgā apmeklēja ģimenes ar bērniem un zīdaiņiem. Gandrīz katru kompozīciju, ne tikai Manu dziesmu, varēja iedomāties skanam Skolēnu dziesmu svētkos. Renārs Kaupers dziedāja par dzimtenes mīlestību, par sev piederošo "debesu gabaliņu tur, starp Enguri un Roju, kuru ik vakaru rietos caur logu samīļoju", par sapnī redzēto dāmu "tautastērpā ar saktu" (detektīvdziesmas Sapnī pantiņā vārdam "saktu" atbilst atskaņa "zagtu" – skaistuli tautastērpā kāds vēlējās nozagt, taču Renāra Kaupera liriskais varonis, protams, neļāva tam notikt).
Labākās dziesmas populārās mūzikas vēsturē stāsta par pārošanos, taču Prāta vētras repertuārā pat romantiskākās kompozīcijas nav atklāti erotiskas, jutekliskas un – nedod dievs! – seksuālas. Labākajā gadījumā var sagaidīt kādu elegantu metaforu ("Pastkastītē gulēšu tavā/ Ielūgts, ieslēgts uz mūžu" – o-ho-ho!).
Atmiņas par revolūciju
Grupas jaunāko skaņdarbu kontekstā daudz rožainākā gaismā var uztvert agrākos sasniegumus. Albuma Tur kaut kam ir jābūt (2008) periods tagad šķiet revolucionāru, ritmiski izaicinošu eksperimentu posms. Šā diska hiti (Ja tikai uz mani tu paskatītos, Bronza) bija koncerta virsotne. Skanot tituldziesmai, Prāta vētrai uz skatuves pievienojās garīgo matēriju speciālists Arstarulsmirus, kurš iepriekšējā dzīvē bija pazīstams kā veiksmīgs hiphopa kulta kalps Gustavo un albuma Tur kaut kam ir jābūt producents. Šī kompozīcija grandiozajā popurijā saplūda ar Gustavo Dziesmu manai pilsētai un Dona Pēdējo vēstuli – Dons arī bija klāt. Katra viņa parādīšanās ir svētki, taču aicināt viņu par skatuves partneri ir bīstami: Donam ir jaudīga, bieza balss – tā nav perfekti izkopta, taču apveltīta ar pirmatnējo spēku, kuru sievietes uztver kā pārliecinošu vīrišķības signālu. Renārs Kaupers nav Lučāno Pavaroti – viņa diapazons nav plašs, sacensties ar Dona vokālo spiedienu viņš nevar, un Vārānasī viņa balss nav sasniegusi.
Lapa
Skaisle
Lauma