Undīne Adamaite *
Šis iestudējums pārkāpj kādu robežu, kuru pārkāpt nedrīkst. Tā var pazaudēt skatītāju. Ir skumji un neērti. Līdz pēdējai rindai pilna zāle, kurai tiek piedāvāta trīs idiotu (lasi – musketieru) un D’Artanjana (tāds pats) žākstīšanās un pamatskolas līmeņa jociņi, parodējot kaimiņvalodas. Džilindžers izmisīgi darbina iestrādātās sviras, un, ja to grib redzēt, šajā izrādē tas viss ir – kičīgi popuriji, slaidas kājas, augstpapēžu kurpes un bērns ar šauteni. Bezjēgas žākstīšanās un fitness (nē, Agnese Zeltiņa, jūs neviens nesoda par skaistumu un nekad nav sodījis (sk. interviju žurnālā Sestdiena, 07.03.), bet nevar noliegt, ka Džilindžers visas Milēdijas mizanscēnas iecerējis kā uz mēles vai Madonnas kon certā, tā ka atkal sanāk "sodīt par skaistumu". Godīgi sakot, mulsina, kāpēc aktrise teātrī izlēmusi atgriezties šādi). Viens ābols visiem tiem, kuri dara, ko spēj, lai mirtu uz skatuves ar godu. Jūs esat pamanīti un novērtēti. Ievas Segliņas kalponīte kā Mazā raganiņa, Juris Žagars, kurš netaupa enerģiju, dziedot Lauztās priedes kaut kāda dīvaiņa ādā (gandrīz vai jāraud, iedomājoties visu to repertuāru, ko aktieris varētu spēlēt kā normāls izskatīgs pusmūža vīrietis), Ģirts Ķesteris, kurš sastrādājis pavisam jautru un kolorītu raksturlomiņu. Bet ko ar to visu iesākt? Ir kauns ieskatīties acīs Intaram Rešetinam, kurš dara visu, ko no viņa prasa, bet ausīs skan intervija, kurā aktieris atzīstas, ka alkst nopietnāku uzdevumu. Laikam nākamreiz…
Edīte Tišheizere
Honorāru par "āboliem" novēlu tam, kurš paskaidrotu, kas tiek parodēts izrādē Milēdija. Bez šādas informācijas neredzu pamatu jebkādam vērtējumam.
Noliecu galvu aktiera profesijas priekšā.
zemene
Ance
mazā